Piepeši ir izcēlušies lieli zvaigžņu kari grāmatu izdošanas nozarē, un to epicentrā nonācis Apgāds Zvaigzne ABC. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir uzdevis izvērtēt, vai kādiem uzņēmumiem nav dominējošs stāvoklis mācību līdzekļu piegādei skolu vajadzībām.
Mēneša laikā jāapkopo informācija par mācību līdzekļu iepirkumiem skolās pēdējo piecu gadu laikā. Tikmēr interneta vietnē Twitter Ķīlis ir moži un draudzīgi čalojis par digitālo mācību līdzekļu izstrādāšanu ar apgāda Lielvārds īpašnieku, lai gan konkursa par šādu iepirkumu vēl nav bijis.
Milzīgu satraukumu literātu aprindās izraisījusi Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas nesen paustā atbilde Latvijas Avīzei, kurā viņa ideju par to, ka jāapaaugstina PVN tulkotajām ārzemju grāmatām, nodēvē par mežonību un piemetina: «Kāpēc noniecināt ārzemju rakstniekus, kurus cilvēki labprāt lasa laukos un kas varbūt netīk kādai šaurai oficiozai rakstītāju grupiņai? Mūsu rakstnieki bieži vien nodarbojas ar paštīksmināšanos! Latviešu rakstniecībā nav ne potenču, ne tendenču, jo nav nekādas bāzes attīstībai…» Šos vārdus virkne latviešu rakstnieku un rakstnieču ir uztvērusi kā personīgu apvainojumu. Rakstniece Inga Žolude savā blogā Kilbloku nodēvējusi par «Sātanu Pradas brunčos». Virkne rakstnieku, kuru darbus Zvaigzne grasījās izdot skolām domātā īsprozas antoloģijā, ir parakstījuši kopīgu petīciju, ka viņi nemaz negrib, lai viņu darbi tiktu izdoti. Kas īsti ir noticis? Par to Neatkarīgās intervija ar Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāju Viju Kilbloku.
– Ar joni nāk pirmais septembris, un vecāki, tai skaitā es, sūtīsim bērnus skolās un lamāsim Zvaigzni – monopolisti, kas izdod visas mācību grāmatas un burtnīcas un kāš no vecākiem naudu...
– Monopols tika likvidēts jau deviņdesmito gadu sākumā, palikušas tikai insinuācijas ap to. Izglītības politika līdz šim nav bijusi vērsta uz to, lai patiešām nodrošinātu bērniem bezmaksas izglītību. Katru gadu mēs esam par to runājuši ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM). Katru gadu esam panesuši visus iespējamos uzbrukumus. Tā vienmēr ir bijusi ērta valdības nostāja. Nauda skolām tiek iedota simboliski, skolotāji vecākiem iedod sarakstiņus, vecāki nāk pie mums un lamā mūs.
Ministrija noveļ atbildību uz pašvaldībām, likums nosaka, ka finansējumam jābūt septiņi lati uz bērnu, bet šogad valsts piešķīrusi vienu latu un astoņdesmit astoņus santīmus... Savukārt pašvaldībām ir ļoti dažādas situācijas. Līdz ar to situācija skolās ir ļoti atšķirīga.
Ar visu to Latvijā ir viszemākās cenas mācību grāmatām. Ekonomisku iemeslu dēļ jau deviņdesmito gadu sākumā Autortiesību likuma 21. pantā noteikts, ka autori nesaņem atlīdzību par materiāliem, kas ievietoti atbilstoši mācību standartiem apstiprinātajās mācību grāmatās. Autori saņem atlīdzību no bibliotēkām par savu grāmatu publisko patapinājumu. Savukārt izdevniecības pretēji pieņemtajam likumam neko nesaņem par grāmatu kopēšanu.
– Tomēr arī septiņi lati uz bērnu izklausās stipri pamaz?
– Ir par maz, bet vēl nekad visā Latvijā nav ticis ievērots, ka tiem septiņiem latiem reāli jābūt.
– Bet ir tiesībsarga atzinums, ka saskaņā ar Satversmi un ANO Bērnu tiesību konvenciju vecākiem nav jāpērk mācību līdzekļi.
–To sacīja arī iepriekšējais tiesībsargs Romāns Apsītis jau pirms krīzes. IZM cilvēki toreiz bija norūpējušies, ka vecāki var griezties tiesā, un to apsprieda pat Finanšu ministrijā, vecāki šo informāciju neņēma vērā. Neviens no vecākiem nekad nav iesniedzis prasību tiesā.
– Kā prognozējat, kas šogad mainīsies?
– Mēs nezinām, kādas būs izglītības reformas un kas tiks darīts. Ir dzirdēts, ka tiks palielināts finansējums. Bet kam un cik – nezinu. Taču pagaidām viss ir pa vecam. Mācību gads ir beidzies, jaunais tūlīt sāksies, un atkal sākas kampaņa pret izdevējiem.
– Bet mums taču ir relatīvi jauns ministrs, kurš jau ir skaļi paziņojis, ka reformēs sistēmu?
– Mēs būtu ļoti priecīgi kaut ko uzzināt par šo reformu, un es ceru, ka komunikācija patiešām notiks. Zvaigzne ir Eiropas Mācību grāmatu izdevēju asociācijas biedre, mūsu rīcībā ir pilnīga informācija kā dažādās Eiropas valstīs skolas apgādā ar mācību līdzekļiem. Lielākajā daļā Eiropas valstu skolēni tiek apgādāti ar visiem mācību materiāliem, ne tikai grāmatām un darba burtnīcām.
– Izskatās gan, ka komunikācija ar IZM ir sākusies kleini, ja notiek Ķīļa rosināta pārbaude, kura tiek pamatota ar vecāku sūdzībām tieši par Zvaigznes grāmatu dārdzību.
– Mācību līdzekļus aktīvi gatavo un izdod septiņas izdevniecības. Zvaigzne ir izveidojusi grāmatnīcu tīklu, un mēs piedāvājam visu izdevēju grāmatas. Vecāki atnākot nešķiro apgādus, viņi pērk pēc saraksta.
Objektīvu tirgus pētījumu, kurā tiek konstatēts kāda uzņēmuma dominējošs stāvoklis kādā noteiktā mācību priekšmetā vai klašu grupā, var veikt tikai atbilstoši Konkurences padomes pieņemtajai praksei un noteikumiem. Pārējie pētījumi un to rezultātā veiktie atzinumi var būt tikai subjektīvas individuālas interpretācijas.
– Cik lielu apjomu no Zvaigznes ABC izdoto grāmatu skaita procentuāli aizņem mācību grāmatas?
– Pērn tie bija apmēram divdesmit septiņi procenti.
2009. gada smagajā pavasarī, kad grāmatām tika četrkāršots PVN, mūs izglāba Stefānijas Meieres Krēsla. Šobrīd daiļliteratūra ir nopietns mūsu izdevējdarbības segments.
– Cik lielu daļu no izdotās daiļliteratūras aizņem tulkotā un cik – pašmāju autoru rakstītā?
– Dominējoša noteikti ārzemju literatūra. Mēs gan ļoti neatlaidīgi cenšamies palielināt latviešu literatūras daļu – nu jau daudzus gadus tiek rīkots bērnu un jauniešu literatūras konkurss. Plānojam rīkot arī citus konkursus.
– Tomēr latviešu autorus lasa maz un nelabprāt? Kāds tam ir cēlonis?
– Tā jau īsti nav. Žurnālisti bieži jautā – ko no latviešu devuma varētu pārdot uz ārzemēm. Ir ārzemju bestselleri, kāpēc latviešiem nav. Nezinu, kā tas ir sācies, bet Latvijā pret literatūru izklaidei attiecas gandrīz tāpat kā pret prostitūciju, ar zināmu nicinājumu. Viedokļa līderi ir rakstnieki, kuri saka: viņi neies pārdoties. Viņi nerakstīs to, ko tauta grib lasīt.
Bet ir rakstnieki, kuri nekautrējas skaidri definēt, ka grib būt pirktu un daudzlasītu grāmatu autori. Es nesaku, ka tas ir tas, kas jādara visiem latviešu autoriem. Taču, ja autors grib kaut ko pavēstīt pasaulei, viņam ir jāizlemj, cik lielai pasaules daļai viņš to grib pavēstīt. Ikviens bestsellers turklāt kaut kādā brīdī sasniedz stadiju, ka to pērk tieši tāpēc, ka tas ir bestsellers. Tas ir segments, ar kuru izdevējs strādā labprāt, jo tas dod apgrozījumu.
Otrs segments ir modernā literatūra, literatūras procesa veicinātāja un nodrošinātāja, kas ir atrauta no plūsmas grāmatnīcās. Bet šajā apstāklī nav pretrunu.
Problēma un pretrunas pamats ir tajā, ka autori, kas raksta moderno literatūru, pārstāv un sabiedrībā kultivē nicīgu attieksmi pret tiem rakstniekiem, kuri raksta ar domu: es gribu, lai mani lasa.
Visā pasaulē modernās literatūras process tiek atbalstīts un apmaksāts, ir rakstnieku mājas, fondi, semināri, piesaistītie līdzekļi. Būtu tikai normāli, ka valsts atbalsts autoriem aptvertu daudz plašāku loku.
Ko tam visam pa vidu darām mēs? Cenšamies panākt, lai bērni lasa. Ja bērni nelasīs, latviešu grāmatniecības process ir izsīkstošs. Latvija droši vien ir vienīgā valsts Eiropā, kur nav izstrādāta valstiska politika par lasīšanas veicināšanu. Ir starptautiski pētījumi par to, kā lasīšanas prasmes ietekmē mācīšanos un sekmes. Mēs to zinām, bet nekas nenotiek. Skandāls ar Bērnu žūriju, kurai vienā brīdī neiedeva ne lata, ir spilgts piemērs.
Mēs gribam, lai lasa arī pieaugušie. Lai lasa, ko vēlas lasīt. Pret lasīšanu nedrīkst izturēties ar nicinājumu. Nedrīkst cilvēkus, kas nelasa to, ko lasu vai rakstu es, saukt par truliem. Katram cilvēkam ir sava grāmata, un katrai grāmatai savs lasītājs.
Pasaulē žanri netiek ne diskriminēti, ne nonicināti, ne šķiroti. Jautājums ir tikai – cik talantīgi tu, rakstnieks, spēj rakstīt izvēlētā žanra ietvaros. Ja kaut kas ir domāts tikai šauram lokam, tur tas arī paliek, taču tas nav jākultivē, noliedzot un nolamājot visu pārējo.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"