Lai arī pašvaldībām būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu bērnu tiesības uzaugt ģimenē, gadījumos, kad ģimene ar bērniem nonāk krīzes situācijā, pašvaldības bieži izvēlas nodrošināt bērnam ārpusģimenes aprūpi, t.i., aprūpi pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, revīzijā secinājusi Valsts kontrole (VK).
Tāpat, lemjot par ārpusģimenes aprūpes veidu, daļa pašvaldību sociālo dienestu un Bāriņtiesu primāri izvēlas bērnu ievietot aprūpes iestādē, nevis audžuģimenē, kurā bērnam ir lielāka iespēja saņemt visu nepieciešamo, lai veicinātu pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.
Kvalitatīvas palīdzības sniegšanu ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm un aizbildņiem ietekmē tas, ka 2008.gadā tikai 26,9% pašvaldību bija izveidoti sociālie dienesti, vēl 61,9% pašvaldību darbā bija pieņemts tikai viens sociālā darba speciālists, bet 11,2% sociālā dienesta uzdevumu veikšana tika deleģēta pašvaldības amatpersonai amatu apvienošanas kārtībā.
VK atklājusi, ka nav arī ievērota vienlīdzīga attieksme pret bērnu aprūpes iestādēm un audžuģimenēm, nosakot tām nepieciešamos finanšu līdzekļus bērna uzturēšanai. Lai arī bērna uzturēšanas izmaksas sociālās aprūpes iestādēs ir pieaugušas no 280 līdz 461 latam mēnesī attiecīgi no 2005. līdz 2009. gadam, pabalsts bērna uzturam audžuģimenē, kas šobrīd ir noteikts ne mazāk kā 27 lati, nav pārskatīts kopš 1998. gada un atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 80 latu apmērā - no 2005. gada.
VK konstatējusi, ka valsts un pašvaldības nenodrošina samaksas piedziņu no vecākiem, kuriem ir atņemtas bērnu aprūpes tiesības un šo funkciju viņu vietā veic valsts vai pašvaldība. Revidējamā laika posmā tam iztērēts 16 499 991 lats, no kuriem valsts līdzekļi nav atgūti, bet pašvaldības atguvušas līdzekļus 4 266 latu apmērā, kas ir apmēram 0,03% no visiem izlietotajiem līdzekļiem.
Lai gan normatīvie akti nosaka, ka vecākiem, kuriem ir atņemtas bērna aprūpes tiesības, tiek pārtrauktas valsts sociālo pabalstu izmaksas par bērnu, kurš atrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā, Bāriņtiesām nav noteikts pienākums iesniegt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA) visu informāciju, kas ir par pamatu valsts sociālo pabalstu pārtraukšanai. Līdz ar to VSAA ir veikusi nepamatotas valsts sociālo pabalstu izmaksas.
VK uzskata, ka jāpilnveido Ministru kabineta (MK) noteikumus, kas regulē ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu samaksas kārtību un apmēru, jo tie ir nepilnīgi un nav vienoti piemērojami. Bez tam VK iesaka noteikt vienotu atgūstamās samaksas apmēru par ārpusģimenes aprūpi minimālo uzturlīdzekļu apmērā.
VK aicina Labklājības ministriju veidot politiku bērnu tiesību aizsardzības jomā, sniedzot atbalstu ģimenēm, pilnveidojot sociālo darbu, ārpusģimenes aprūpes sistēmu un nodrošināt, ka bērnu ievietošana bērnu aprūpes iestādē būtu pēdējais iespējamais risinājums.