Savvaļas zirgi un govis Latvijā tika ievesti deviņdesmito gadu beigās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Nu tie atrodami ne tikai dabas parkos, bet arī zemnieku saimniecībās, palīdzot noganīt neapstrādātās platības.
«Mums nav tādu datu, cik vietās un cik cilvēku nodarbojas ar savvaļas liellopiem. Nav arī asociācijas, kur šādi dati būtu apkopoti,» norāda Latvijas Dabas fonda pārstāvis Ints Mednis. Pie mums dzīvnieki nonākuši dažādos projektos, arī Latvijas Dabas fonda. Pape bijusi pirmā vieta, kur nonākuši Holandē, Beļģijā un Vācijā iegādātie 18 Polijas savvaļas zirdziņi, bet pēc tam arī 23 tauru govis.
I. Mednis teic, ka zināmu skaitu zirgu un govju Papes dabas parks aizdodot arī privātīpašniekiem īpaši aizsargājamo teritoriju noganīšanai. Ir gan nosacījums: platība nevar būt mazāka par 40 hektāriem, un tai jābūt nožogotai. Patlaban gan Papes dzīvnieki ganās pāris citās vietās.
No Dabas fonda trīs savvaļas lopus iegādājušies Andris un Smaida Dzērves Sabiles pusē. Drubazās to arī šobrīd nav vairāk, jo platības esot nelielas, tā ka pat ziemā govis jāpiebaro. «Šos lopiņus vairāk paturam tūristu dēļ, skaitu nepalielinām un atskrējušos teļus lielākoties pārdodam,» teic S. Dzērve.
Krietni lielāks ganāmpulks pieder zemnieku saimniecības Zālītes īpašniekam Vitoldam Kvederam Ilūkstes novadā. «Patlaban man
200 hektāros ganās ap 200 savvaļas govju – īsts vaislas ganāmpulks. Arī apkaimes zemniekus šī lieta ir ieinteresējusi, un viņi no manis ir iepirkuši lopiņus,» stāsta V. Kveders. «Peļņu no šā rūpala nevar gūt, bet zaudējumu arī nav, ja prātīgi saimnieko,» atzīst zemnieku saimniecības īpašnieks, norādot, ka neliels atspaids ir arī platību maksājumi no ES, kā arī vēl papildu finansējums par jaundzimušajiem teļiem. Viņš uzsver, ka dzīvnieki attaisnojuši cerības: esot izturīgi, labi vairojas, mazprasīgi pret barību, teritorija, kur tie ganās, neesot jāpļauj. Turklāt esot mierīgi un labprāt komunicējot ar tūristiem, īpa-
ši – ja pabarojot ar maizi. Raizes gan šad tad darot, kad tie pasprūk no iežogojuma un visi vienotā barā apciemo kaimiņa dārzu. «Taču – kurš lops gan tā šad tad neizdarās?! Pēc vienas tādas reizes troksni par dažām kāpostgalvām sacēla tik lielu, ka nonācu masu mediju uzmanības lokā,» mazliet ērcīgi piebilst V. Kveders.
Lielākas ķibeles gan līdz šim sagādājuši citi savvaļas lopi, kas savulaik tika ievesti Papes dabas parkā – sumbri. To apliecina arī Nīcas novada mērs Agris Petermanis: «Sumbru vajadzībām dabas parkā tika iežogoti 200 hektāri, taču ganības atrodas pārplūstošās pļavās, un, kad pavasaros tās pārplūda, dzīvnieki lauzās cauri iežogojumam uz sausākām vietām. Tā nu viņi dzīvo brīvā dabā, bet apkārtējiem zemniekiem ik pa laikam jācīnās ar ziņkārīgajiem lopiņiem, kas apgrauž visu, ko vien spēj.» Kopš sumbri dzīvojot mežā, neesot skaidrs, cik daudz to ir palicis – dzīvnieki esot tramīgi un plašajā teritorijā nav tik viegli sastopami. I. Mednis domā, ka palikuši kādi pieci. Jautāts, kāpēc sumbru palicis tik maz, Dabas fonda pārstāvis rausta plecus. Viņš piebilst, ka par dzīvnieku nodarījumiem cietušajiem tiek maksāta apdrošināšanas nauda.