Brīvdabas muzeja tradicionālajā gadatirgū cilvēku netrūkst nevienu gadu, arī aizvadītās sestdienas spēcīgais lietus un svētdienas dzestrums pircēju rindas paretināja vien nedaudz un uz mirkli.
Šogad Brīvdabas muzeja ikgadējā gada lielākie amatniecības svētki bija pulcējuši apmēram 700 amatnieku. Apmeklētāju skaitu muzeja vadība lēš vismaz 30 tūkstošos. Letiņi tomēr ir ēdāju tauta, par to liecināja arī krietni plašā ēdamzona, kur gastronomisko baudu piekritēju netrūka.
Interesants bija uzvedums Le Arti per Via, ar kuru, nu jau latviskotā sardīnieša Roberto mudināts un atbalstīts, uzstājās ceļojošais muzejs no Itālijas Amatnieki ielās. Atraktīvie itālieši iepazīstināja ar tradīcijām, tautas meldijām un autentiskiem amatnieku darbarīkiem, demonstrējot arī seno arodu prasmes.
Liela piekrišana bija pītajiem groziem, traukiem un, protams, ēdamlietām. Nedaudz skumīgākas šķita audējas, kuru darinājumus pirka retāk. Nenoliedzot, ka viena liela vilnas plecu lakata izgatavošanā ir ieguldīts liels darbs, daudzi pircēji nestiepās pēc maka, ieraugot cenu – vairāk nekā 60 latu.
Keramiķi toties tirgojās melnām mutēm, bet paguva aprunāties arī ar saviem amata brāļiem un māsām. Keramiķes Māras Kalnišķes šķīvji, bļodas un krūzes piesaistīja skatienus ar kurzemniekiem raksturīgu krāsu gammu. Pasteļtoņi nedaudz spītīgi ēdās, bet – dīvaini – uz tiem gribējās lūkoties vēl un vēlreiz. Savukārt keramiķa Anatolija Vituškina darbi tiekot dēvēti par vispārlatgaliskiem. Nez, kā tur, Rēzeknes pusē, uz viņa veikumu skatās, bet rīdziniekiem patika! Jo īpaši latgaļu keramiķiem raksturīgajās apaļajās formās veidotās vāzes ar trim tukliem, robainiem kakliem puķu ielikšanai.
Šogad Brīvdabas muzeja vadība pavēstīja, ka samazinājusi ieejas maksu gadatirgus viesiem. Nevarētu gan teikt, ka trīs lati pieaugušajiem būtu neliela summa, ja uzskata, ka tā ir tikai maksa par ieeju gadatirgū. Ja pērn cilvēki izbaudīja arī plašo kultūras programmu, ko piedāvāja tautas deju ansambļi un folkloras kopas, tad samaksātajai naudai bija cita pievienotā vērtība.