Nekad neuzbrūc ārstiem un advokātiem, jo tu nezini, kad tev pašam būs nepieciešami šo profesiju pārstāvju pakalpojumi – mēdz teikt slavenais advokāts Andris Grūtups.
Pēdējos gados viegli nav klājies ārstiem. Tomēr attiecībā uz advokātiem kopš 2007. gada februāra ir ignorētas pilnīgi visas imunitātes tiesības, kas ir garantētas vairākos likumos.
It kā tā ir aksioma – advokātiem kriminālprocesuālā imunitāte nepieciešama tāpēc, lai tiesības uz aizstāvību būtu reālas, nevis deklaratīvas. Tomēr prokurori šo aksiomu pilnībā ir sākuši ignorēt, un advokātu birojos tiek veiktas kratīšanas, ar īpašu ieinteresētību tiek noklausītas advokātu sarunas ar klientiem, turklāt ne tikai telefona sarunas – ir bijis gadījums, kad noklausīšanās ierīce ir atrasta advokātu birojā. Neoficiāli tiek stāstīts par gadījumiem, kad dažādas ierīces uzstādītas cietumu telpās, kurās tiekas advokāts ar savu klientu.
Vēl trakāk – noklausītās sarunas tiek izmantotas kā pierādījumi!
Ignorējot likuma normas, advokāti padarīti par lieciniekiem, tādējādi liedzot viņiem pildīt advokāta pienākumus, vai arī liekot pārkāpt advokāta profesionālās ētikas pirmo bausli – tev būs klusēt par to, ko esi uzzinājis no klienta.
Tomēr cilvēciski vislielāko sašutumu profesionālajās aprindās ir radījusi pavisam nesenā četru t.s. Lemberga prāvas valsts apsūdzības uzturētāju prokurora Jura Jurisa vadībā vēršanās pret advokātu Oskaru Rodi par to, ka viņš izmantoja atvaļinājumu, kas pienākas jaunajiem tēviem, un tāpēc tika atliktas dažas tiesas sēdes. Kā jau Neatkarīgā rakstīja, četri prokurori tiesai uzstāja, lai tā pieprasa Zvērinātu advokātu padomei O. Rodi izslēgt no advokātu rindām.
Apkaro spējas aizstāvēties
Pagātnē ir laiki, kad advokāts ar prokuroru tiesas zālē «plēsās uz velna paraušanu», bet starpbrīdī kopā dzēra kafiju un parunājās par dzīvi. Pagātnē ir laiki, kad pēc sprieduma pasludināšanas abas puses varēja iedzert konjaciņu, paironizējot par otra kļūdām un paslavējot par veiksmēm, tādējādi faktiski bagātinot juridisko domu.
Kāpēc pēkšņi pēdējos gados tāds naids starp divām «tiesu sistēmas sastāvdaļām»? Iemesli varētu būt vairāki, tostarp subjektīvi, tomēr minēsim divus, iespējams, svarīgākos.
Jau vairākus gadus īpaša aktualitāte ir tā dēvētās lielās politiskās krimināllietas, kurās jādara viss, lai panāktu notiesājošus spriedumus par katru cenu. Notiesājoši spriedumi šajās lietās ir politiskais pasūtījums, kas tostarp izpaužas, jau vairāku gadu garumā veicot izmaiņas likumos, lai prokuroriem dotu faktiski neierobežotu varu. Sajūtot šo politisko atbalstu un pasūtījumu, šobrīd prokurori varētu pilnībā izbaudīt iegūto varu, tikai kāds mazs «cinītis» – advokāti, tikpat gudri un vēl gudrāki kopējā «tiesu sistēmā» – nedaudz traucē. Tāpēc viņi būtu pēc iespējas jāneitralizē.
Par otru iemeslu publiski runā visi juristi, ieskaitot ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Tas ir ārkārtīgi zemais izmeklēšanas līmenis, profesionalitātes kritums, «pierādīšanas latiņas nolaišana ļoti zemu». Jo politiskajās lietās taču pietiek ar revolucionāro pārliecību – kāpēc lai to ļautu traucēt advokātiem?
Cita starpā, cenšanās konfiscēt pilnīgi visu naudu aizdomās turētajiem un pat viņu ģimenes locekļiem dziļākajā būtībā arī ir centieni sagraut aizstāvības spējas, jo bez naudas labu advokātu nenolīgsi. Jo izteikt citu pieņēmumu, ka visas iespējamās naudas konfiscēšanas mērķis būtu «pašpalīdzības kases» papildināšana (atcerieties KNAB nozagtās naudas lietu!), būtu pārāk ciniski.
Advokāti arī grēko
Te gan arī paši advokāti nav bijuši bez grēka. Piemēram, t.s. Lemberga prāvā divi advokāti – šveicietis Rudolfs Meroni un latvietis Gints Laiviņš Laivenieks – par klientu noslēpumiem liecina ar izteiktu baudu, par to saņemot tiesības pārvaldīt desmitiem (varbūt simtiem?) miljonu vērtus aktīvus un naudas plūsmas. Protams, viņi to ar prokuroru svētību dara par attiecīgu samaksu, kas, kā to nesen publiski stāstīja šo naudas plūsmu zinātāji, arī mērāma miljonos.
Tāpat šajā lietā fiksēta advokātu pāriešana pretējā pusē. Proti, kā intervijās ir stāstījis Ventspils mērs Aivars Lembergs, viņa kādreizējā advokāte Ligita Pētersone acīmredzot ir pierunājusi miljonāru Vladimiru Krastiņu liecināt pret A. Lembergu.. Rezultātā V. Krastiņš šajā prāvā pirms dažiem gadiem ieguvis cietušā statusu, atceroties, ka A. Lembergs no viņa 1994. gadā esot izspiedis kādas akcijas pārdesmit tūkstošu latu nominālvērtībā, bet pēc tam gan abi bijuši tik tuvi draugi, ka Aivars bez nodrošinājuma Vladimiram devis daudzu miljonu aizdevumus. Humors vai satīra, bet V. Krastiņš tiesai liecināja, ka 16 gadus senos tūkstošu desmitus viņš atceras, bet nesenos miljonus gan esot aizmirsis.
Kā intervijās stāstījis A. Lembergs, lai pasargātu no represijām, viņš L. Pētersonei savulaik orderi nav izrakstījis, bet ieteicis šo advokāti izvēlēties savam draugam V. Krastiņam.
Kriminālprocesa likuma (KPL) 87. pants (Apstākļi, kas liedz advokātam piedalīties kriminālprocesā) par šo situāciju saka: «Advokāts nedrīkst uzņemties aizstāvību vai juridiskās palīdzības sniegšanu .. , ja šajā lietā viņš ir sniedzis vai sniedz juridisko palīdzību personai, kuras intereses ir pretrunā ar tās personas interesēm, kura lūdz sniegt juridisko palīdzību šajā pašā lietā.»
Nav atļauts?
T.s. Lemberga lietā prokurori ir izmantojuši visu iespējamo arsenālu pret advokātiem. KPL 122. pantā (Advokāta imunitāte) teikts: «Nav atļauts: kontrolēt, veikt apskati vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot juridisko palīdzību, kā arī izdarīt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus.» Pirms plašu rezonansi ieguvušās advokāta G. Laiviņa,Laivenieka biroja kratīšanas 2007. gada
15. februārī tiešām likās, ka advokāta biroju drīkst kratīt tikai izņēmuma gadījumā. Turpretī pēc šā zīmīgā datuma maisam gals bija vaļā un kratītāji nu jau ir viesojušies vairāku advokātu prakses vietās. Nu jau vairs nav dzirdēts, ka kāds protestētu, piemēram, par to, ka advokātam taču ir vairāki klienti un kratītāji uzzina noslēpumus, kas nav nekādi saistīti ar viņus interesējošo lietu. Par kādam tiesībām uz aizstāvību šajā gadījumā var runāt?
Precedents vai teātris?
Šeit gan jānorāda, ka joprojām nav tā līdz galam izpētīts, vai G. LaiviņaLaivenieka birojā bija reāla kratīšana, jeb tas bija tikai teātris. Proti, pašā advokāta birojā kratītāji gandrīz neko nepaņēma, bet tad jau dziļā naktī izvilkuši orderi par advokāta mašīnas izkratīšanu. Mašīnā bija sakrauti visi dokumenti, kuriem kaut vai attālināti varētu būt «kompromata» funkcija. Šie dokumenti un papīriņi ar visādu shēmu piezīmēm pilnā apjomā ir pārceļojuši uz t.s. Lemberga krimināllietas sējumiem. Šo papīru vērtība pierādījumu klāstā gan nav saprotama, jo pats G. LaiviņšLaivenieks presē ir izteicies, ka viņa liecības un iesniegtie materiāli nevis pierāda, bet apgāž versiju par A. Lemberga vainu.
Nedaudz vēlāk Hansabanka nezin kāpēc laipni ļāvusi izkratīt tieši Ginta dzīvesbiedres, zvērinātas notāres (tātad arī šī profesija šajā lietā nav bijusi pasargāta!) Monikas LaiviņasLaivenieces seifu, kur atrasta vēl kāda kaudze visāda satura papīru, kā arī krietns naudas žūksnis, kas, protams, izņemts. Lai arī Monikai nav nekāda sakara ar t.s. Lemberga lietu, LaiviņuLaivenieku ģimene nav protestējusi par apmēram 100 000 ASV dolāru nepamatotu izņemšanu. Varbūt tobrīd viņiem tā jau tāda sīknauda vien bija?
Savukārt par to, vai G. LaiviņaLaivenieka biroja kratīšana bija reāla vai tikai teātris, katrs var spriest arī pēc šā bijušā advokāta sniegtajām liecībām tiesā. Proti, uz prokuroru jautājumiem, kas neizsīka pusgada garumā (!), G. LaiviņšLaivenieks atbildējis ar iedvesmu un izdomu, turpretī uz aizstāvības puses identiskiem jautājumiem gandrīz vienmēr atbilde bijusi viena – «es atsakos liecināt pret sevi».
Telefons – ienaidnieks
KPL 122. pantā teikts: «Nav atļauts: kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā.» Taču t.s. Lemberga lietā kā pierādījums ir iekļauta Ventspils mēra saruna ar viņa advokāti Ievu Ramiņu! Tajā A. Lembergs no savas advokātes grib noskaidrot, kā traktēt to vai citu kriminālprocesuālu situāciju. Šīs sarunas atšifrējums tika izmantots, lai pamatotu drošības līdzekļa – apcietinājuma – noteikšanu. Tātad no konteksta var saprast, ka prokurori uzskata – ja aizdomās turētais konsultējas ar savu aizstāvi, tad viņš grib traucēt izmeklēšanu! Turklāt sarunas atšifrējums tika noplūdināts presei (laikraksts Diena rakstīja, ka to izdarījis cietušais miljonārs, SWH grupas līderis Ainārs Gulbis). Šai epizodei, protams, vēl būs starptautisks skanējums, jo tā atreferēta apjomīgajā A. Lemberga sūdzībā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Tomēr t.s. Lemberga prāva nav vienīgā, kur klienta sarunas ar advokātu ir iekļautas pierādījumu klāstā. Savulaik par līdzīgu gadījumu presē sašutumu pauda bijušais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, sakot, ka kaut kas tāds pat čekas laikos nebija iespējams.
Padara par lieciniekiem
KPL 121. pants (Kriminālprocesuāli aizsargātie profesionālie noslēpumi) saka: «Nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti: 1) garīdzniekam par grēksūdzē uzzināto; 2) aizstāvim un advokātam, kas sniedzis juridisko palīdzību jebkādā formā, par ziņām, kuras viņam konfidenciāli uzticējusi aizstāvamā persona.» Savukārt KPL 122. pantā teikts:
«Nav atļauts pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā.»
Bez iepriekšminētajiem diviem bagātīgi atalgotajiem tā sauktās Lemberga mantas uzraudzītājiem šajā prāvā apsūdzības puse kā lieciniekus pieaicinājusi vēl 10 advokātus. Latvijā līdz šim nav bijusi cita prāva, kur tik daudziem advokātiem būtu jāsniedz liecības.
Piemēram, liecības tiesā jau sniedzis t.s. Lemberga oponentu advokāts Mārtiņš Kvēps, bet paredzēts pratināt arī SWH grupas (cita ar A. Lembergu konfliktējoša uzņēmēju grupa) kādreizējos advokātus Ilmāru Krūmu un Zandi Klebo. Izcils «objektīvas pierādīšanas» paraugs – izmantot apsūdzētā ienaidnieku un viņu advokātu liecības!
Pirmstiesas izmeklēšanas laikā vairāki advokāti tika padarīti par lieciniekiem, lai viņi nevarētu sniegt advokātu pakalpojumus šajā lietā. Piemēram, par liecinieku tika padarīts Jānis Lāma, kas bija A. Lemberga vienīgā saikne ar ārpasauli mājas aresta laikā. Nu jau ilgāku laiku pazudušais advokāts Ainārs Platacis, kurš savulaik bija SWH grupas galvenais jurists, Neatkarīgajai pats stāstīja, kā arī viņu padarījuši par liecinieku, lai viņš nevarētu sniegt advokāta pakalpojumus nevienam no t.s. Lemberga prāvā iesaistītajam. A. Platacis liecināt gan atteicies.
Protams, KPL 122. pantam ir arī otra daļa: «Par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama aizstāvja vai advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā, kā arī darbība klienta nelikumīga nodarījuma veicināšanai.» Tikai šā panta plaša interpretācija liecina, ka prokurori šos advokātus pirms tiesas atzinuši par vainīgiem, un, ja advokāti labprātīgi sniedz liecības, tad arī viņi paši sevi atzinuši par vainīgiem.
Doktora intereses
Bet visskaļākais gadījums, protams, ir prokuroru vēršanās pret Šveices advokātu Rolfu Herteru, kuru tiesas procesa pašā sākumā pirms vairākiem gadiem A. Lembergs pieteica kā vienu no saviem advokātiem. Acīmredzot šā advokāta parādīšanās procesā ļoti nepatika prokuroru favorītam šveicietim Dr. R. Meroni, tāpēc vispirms prokurori mēģināja R. Herteru padarīt par liecinieku jau tiesas procesa laikā. Kad tas neizdevās, šobrīd prokurori ir pieteikuši R. Herteram noraidījumu, tikai nav zināma noraidījuma motivācija, jo tiesnesis Boriss Geimans diskusijas par šo jautājumu atlicis līdz brīdim, kad pats R. Herters ieradīsies uz tiesas sēdi.
Fronte sistēmā
T.s. Lemberga prāvā pieteikti arī nu jau neskaitāmi lūgumi piemērot procesuālās sankcijas advokātiem, kā arī noraidījumi, uz ko atbildi parādā nav palikuši arī advokāti, piesakot identiskus lūgumus, kā arī vairākus noraidījumus prokuroriem. Šajā prāvā novērojama īsta «fronte tēva pagalmā», un, pēc vairāku procesa dalībnieku Neatkarīgajai neoficiāli paustā, nekur citur prokuroru un advokātu attiecības nav bijušas tik izteikti naidīgas.
Cita starpā, no prokuroru puses ir dzirdētas runas, ka apsūdzētajiem šajā prāvā būtu nozīmējams valsts apmaksāts advokāts, kas ar visu tikšot savlaicīgi galā. Tikai jāatceras, ka advokātu piespiedu maiņa procesā nu nekādi neveicinātu lietas ātrāku izskatīšanu, jo jaunpienākušajam advokātam būtu vispirms jāiepazīstas ar krimināllietas materiāliem (t.s. Lemberga lietā to ir jau vairāk nekā 180 biezu sējumu ar saturiski ļoti sarežģītiem dokumentiem).
Tāpat pēdējā laikā daudz tiek runāts par sasāpējušu problēmu – lietu iztiesāšanas pārāk garajiem termiņiem – uzsverot, ka tieši advokāti atbildīgi par šo problēmu. Advokāti, lūk, nepamatoti slimojot, uzņemoties pārāk daudz lietu, un tādējādi tiekot kavēti lietas izskatīšanas sapratīgie termiņi. Tomēr advokāti pagaidām vēl nav pārāk skaļi izteikušies par gadījumiem, kuros prokurori to vai citu iemeslu dēļ nodarbojas ar lietas vilkšanu garumā. Pagaidām tikai pazīstamais advokāts Saulvedis Vārpiņš ir devis mājienus par prokuroru vēlmi uzpūst krimināllietas materiālus faktiski ar makulatūru, kurai, izrādās, nav nozīmes pierādīšanā, bet laiks šo materiālu pārbaudē ir jātērē. Arī bijusī senatore Valda Eilande publiski visai asi kritizējusi prokuroru (konkrēti – prokurora Māra Lejas) vēlmi stiept uz tiesu materiālu kalnus. Par bēdīgi slaveno Grinbergu lietu viņa teica: « ...Grinbergu lietā prokurors vairākos sējumos savāca nevajadzīgus materiālus. Tas tikai apgrūtināja tiesas darbu. Es nezinu, kādēļ viņš tā rīkojās un ar ko lai to izskaidro. Nezinu, kādēļ tapa tāda apsūdzība un tiesā nonāca visa tā makulatūra, tostarp vesels sējums ar Ventspils dome sēžu protokoliem un visiem pielikumiem. Kam tas viss bija vajadzīgs? Tā lieta nebija tā vērta gan cilvēkresursu, gan ieguldīto līdzekļu ziņā.»
***
No Advokatūras likuma:
5. pants. Advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas lietu vešanai jebkurā Latvijas Republikas tiesā
6. pants. Savā profesionālajā darbībā advokāti ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam.
Valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, prokuroriem un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm jāgarantē advokātu neatkarība.
Aizliegts:
1) iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus;
2) pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību;
3) kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, izdarīt to apskati un izņemšanu, kā arī veikt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus;
4) kontrolēt, arī izmantojot šā panta 3.punktā minētos procesuālos līdzekļus, advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, arī elektroniskos, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā;
5) pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu un tās saturu;
6) pakļaut advokātus jebkādām sankcijām vai draudiem sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu klientiem saskaņā ar likumu;
7) saukt advokātus pie jebkura veida atbildības par rakstveida vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi snieguši, godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus.
Par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, kā arī darbība klienta nelikumīga nodarījuma veicināšanai.
67. pants. Zvērināts advokāts nedrīkst izpaust sava pilnvardevēja noslēpumus ne tikai lietas vešanas laikā, bet arī pēc atbrīvošanas no lietas vešanas vai pēc lietas pabeigšanas. Viņam jānodrošina šo prasību ievērošana arī sava personāla darbā.