Pēc tam, kad celulozes rūpnīcas ieceres reanimācija šopavasar neguva politisku un sabiedrisku atbalstu, biznesmeņi par sevi vairs nedod nekādas ziņas. Nozares eksperti tagad spriež, kaut arī vismaz vienai celulozes rūpnīcai vieta Latvijā atrastos, visticamāk, tā paliks neaizpildīta.
Uzņēmums Nord Papyrus apmaiņā pret miljardu eiro vērtu rūpnīcu prasa valsts garantētas izejmateriālu piegādes un 300 000 latu priekšizpētes veikšanai, kas salīdzinājumā ar solītajām investīcijām šķiet smieklīgi maza summa. Taču nespēja samaksāt pat to uzticību projekta virzītājiem neraisa.
Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols saka: «Mēs neesam pret jēdzīgām idejām, bet tikai ar ideju vien ir par maz.» Un potenciālais investors publiski tā arī nav nosaukts.
Zemkopības ministrijas Meža konsultatīvajai padomei Nord Papyrus valdes priekšsēdētājs Ivars Zorgenfreijs klāstīja, ka iecerētās celulozes rūpnīcas jauda būtu 400 000 tonnu gadā, tā patērētu aptuveni 2 miljonus kubikmetru papīrmalkas un nodarbinātu vairāk nekā 500 strādājošo. Apgrozījums pārsniegtu 400 miljonus dolāru, un Latvijas eksports augtu par 5%.
Savdabīgi, ka vārdos tik vērienīgi atvēzējusies kompānija nav pacentusies nodrošināt savu sasniedzamību. Uz vienīgo atrodamo tālruni sazvanītais grāmatvedības kantoris paziņoja, ka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ivars Zorgenfreijs kategoriski aizliedzis kādam izpaust savas koordinātas.
Jāatgādina, ideja par celulozes rūpnīcu Latvijā pirms desmit gadiem nāca no skandināvu kompānijas Metsaliitto Group, un tā gandrīz arī tika īstenota Ozolsalā pie Jēkabpils. Tomēr vides uzraugi aizliedza iecerēto balināšanas tehnoloģiju, investori arī ietiepās, un finālā šī rūpnīca ir tapusi Urugvajā. Attiecīgi viņiem tikušas 400 tiešās darba vietas un uz katru tiešo – vēl 3,5 sekundārās – blakus nozarēs un servisa pakalpojumos. A. Ozols norāda uz zināmu paradoksu: «Savulaik pret Metsaliitto bija tie, kas pašlaik mēģina projektu reanimēt.» Nord Papyrus piedāvājuma pamatā ir vecās iestrādes. Iespējams, tādēļ arī skaitļi piedāvājumā bijuši nekorekti. Gan prognozējamās darbinieku algas, gan koksnes iepirkuma cena noteikta nereāli zema. Taču arī pēc datu precizēšanas piedāvātā ideja netika atzīta par dzīvotspējīgu. Latvijas kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss spriež, ka šāda mēroga projektam jābūt dzīvotspējīgam arī bez valsts atbalsta. Taču no Nord Papyrus skaidrojumiem šāda pārliecība nerodas. Arī potenciālo investoru, kas aiz viņiem stāv, uzņēmums neatklāj. Un ļoti iespējams, ka tāda investora nemaz nav. Vienkārši uzņēmīgu cilvēku grupa mēģinājusi sakārtot pilnu projekta dokumentāciju, lai pēc tam kādam to pārdotu. Līdzīgi tiek darīts, attīstot vēja enerģijas parkus. Taču šoreiz shēma acīmredzot nav nostrādājusi. K. Klauss secina: «Projekts ir iestidzis.» Viņaprāt, vienai celulozes rūpnīcai Latvijā vieta noteikti atrastos. Taču jautājums, kurš pirmais būs tik drosmīgs, lai ķertos pie būvēšanas, neprasot no valsts nekādas garantijas. Ļoti iespējams, ka neviens drosminieks neatradīsies. Taču par celulozē nepārstrādāto koksni uztraukumam neesot pamata. To ar panākumiem apgūšot plākšņu un granulu ražotāji.