Prokuroru vēlmi panākt zvērināta advokāta Oskara Rodes izslēgšanu no advokātu rindām advokāti vērtē kā personisku naida izpausmi un nekorektu vēršanos pret Latvijas Zvērinātu advokātu padomi (ZAP).
Jāatgādina, ka tā dēvētajā Lemberga prāvā prokurors Juris Juriss ar kolēģiem 7. maijā Rīgas apgabaltiesai izteica lūgumu rosināt ZAP «uzsākt disciplinārlietu pret zvērinātu advokātu O. Rodi par izslēgšanu no advokātu skaita». Prokurori lūgumu pamatoja ar to, ka O. Rode bez tiesas atļaujas paņēmis atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, taču atvaļinājuma laikā bijis kopā ne tikai ar ģimeni, bet pildījis arī advokāta pienākumus citiem klientiem. Prokurori lūgumā norādījuši, ka «O. Rode ir rupji pārkāpis kriminālprocesā iesaistīto personu tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, kā arī ignorējis aizstāvamā Anrija Lemberga tiesības saņemt pilnīgu un adekvātu aizstāvību kriminālprocesā». Lai arī sabiedrībai paziņotu par vēlmi atņemt O. Rodem advokāta statusu, J. Juriss pirms tiesas sēdes sniedza aptuveni pusstundu ilgu interviju LTV ziņu dienestam.
Patiesie mērķi?
Pagājušajā nedēļā tiesa ļāva izteikt viedokli arī O. Rodem. Emocionālajā runā O. Rode retoriski vaicāja, vai viņa izslēgšana no zvērinātu advokātu rindām patiesi sekmēs krimināllietas izskatīšanu saprātīgos termiņos; un vai šie prokurora lūgumā ietvertie vārdi ir patiesi, vai aiz šiem vārdiem neslēpjas cits mērķis – dziļa naida izpausme pret advokātu. Lai arī lūgumu bija parakstījuši visi četri valsts apsūdzības uzturētāji, O. Rode savā runā akcentēja tikai vienu prokuroru – J. Jurisu –, tādējādi nepārprotami norādot, ka, advokāta ieskatā, sodīšanas iniciators ir tieši šis prokurors.
Uz Neatkarīgās jautājumu, ko advokāts J. Jurisam ļaunu nodarījis, O. Rode atbildēja: «Saprotu, ka esmu viņam kaut ko personīgi nodarījis, bet tieši ko – nezinu. Skaidrs, ka šis lūgums ir viņa personiskā attieksme pret mani. To es uzskatu par nepieļaujamu. Ir darba attiecības un ir privātās attiecības. Šajā gadījumā acīmredzami dominē viņa privātās attiecības.»
Centieni vilcināt?
Vaicāts, cik patiesi šķiet prokuroru apgalvojumi, ka viņš savam aizstāvamajam nesniedz adekvātu palīdzību, O. Rode teica: «Prokurora rīcība nekādi neliecina, ka viņš patiesi uztrauktos par Anrija Lemberga tiesībām. Vēlme ir panākt manu nomaiņu šajā procesā, un tādējādi – tieši pretēji – izpaužas prokurora interese šo procesu novilcināt. Ja nāks cits advokāts, viņam vismaz mēnesi būs jāiepazīstas ar lietas materiāliem un jāgatavojas procesam. Lai ar šo lietu iepazītos kārtīgi, vajadzīgi pat vairāki mēneši. Ja jau prokurors tā uztraucās par Anriju Lembergu, vispirms viņam vajadzēja noskaidrot, vai aizstāvamais man ir izteicis kādus pārmetumus. No klienta pārmetumi vai iebildumi par manu rīcību nav bijuši. Kopumā man rodas iespaids, ka ļoti daudz no tā, ko šobrīd prokurori vēlas izdarīt tiesā, viņi varēja izdarīt jau pirmstiesas izmeklēšanā, kas būtiski ekonomētu tiesas un procesa dalībnieku laiku.»
Vaicāts, vai J. Juriss savus centienus neizmanto popularitātes celšanai, cerībā ieņemt ģenerālprokurora amatu, O. Rode norādīja: «Slikts tas ierindnieks, kurš nevēlas būt ģenerālis. Kādas ir viņa patiesās vēlmes, es gan nezinu. Taču tā nepārprotami ir vēršanās pret aizstāvību un aizstāvības ietekmēšana, un tam nav nekāda sakara ar prokurora pausto vēlmi ievērot aizstāvamā tiesības.»
Juridisks analfabētisms?
O. Rodes advokātu biroja partneris un aizstāvis t.s. Lemberga prāvā, Latvijas krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājs Jānis Rozenbergs Neatkarīgajai skaidroja, ka prokuroru pieteikto lūgumu var uzskatīt «par juridisku analfabētismu». Viņaprāt, nedz prokurori, nedz arī tiesa nevar ZAP norādīt, kāds disciplinārsods būtu piemērojams. «Normāla kārtība būtu tāda, ka vai nu prokurori būtu vērsušies pie advokātu padomes, ko viņi varēja izdarīt arī bez tiesas starpniecības, vai arī tiesa vēršas pie ZAP un izklāsta faktus, kuros, pēc tiesas ieskatiem, saskatāms likuma vai ētikas pārkāpums, lūdzot padomi ierosināt disciplinārlietu. Saņemot šādu materiālu, padome var lemt, ierosināt vai neierosināt disciplinārlietu. Ja nolemj ierosināt, materiāli tiek nosūtīti disciplinārlietu komisijai, kura izvērtē faktus. Šī kārtība prokuroriem ir labi zināma, un šāds skaļš lūgums par izslēgšanu no advokatūras ir vērtējams kā sabiedrisko attiecību kampaņas sastāvdaļa. Neticu, ka prokurori to būtu domājuši nopietni. Pieņemu, ka, jau šo lūgumu rakstot, ir bijis kāds plāns par šā lūguma publiskošanu, kas nav ētiski no prokuroru puses, vēl jo vairāk tādēļ, ka tiesa vēl nav pateikusi, vai saredz pamatu vērsties advokātu padomē ar jebkādu lūgumu. Kamēr nav bijis tiesas lēmums, nav ētiski publiski paust savu nostāju, sakot, ka mūsu lūgums ir bijis pareizais un pamatotais.»
Runājot par J. Jurisa uzstāšanos TV un tās saistību ar vēlmi kandidēt uz ģenerālprokurora amatu, J. Rozenbergs teica: «Nezinu, kādu motīvu dēļ prokurors šādu interviju sniedza. Parasti pirms lietas izskatīšanas pabeigšanas prokurori mēdz atturēties no jebkādiem publiskiem paziņojumiem izskatāmas lietas skarā. Šis gadījums lec ārā no manis novērotās vispārpieņemtās prakses par prokuroru komunikāciju ar sabiedrību, kura parasti notiek ar prokuratūras preses sekretāra starpniecību.