Lielzemnieki grib savākt visu atbalsta naudu, mazajiem neatstājot nekā
Briselē, turpinoties lielām cīņām par Eiropas Savienības lauksaimniecības budžetu nākamajiem gadiem, mazāka, taču ne mazsvarīgāka cīņa notiek tepat Rīgā. Lielzemnieki, aiz kuriem stāv dāņu, zviedru, vācu, īru un citu svešzemnieku kapitāls, grib savākt visu atbalsta naudu, mazajiem neatstājot nekā.
Tomēr vairāk par megarūpnieciska mēroga saimniekotājiem, Latvijai nepieciešamas sīkas un neko dižu nepelnošas saimniecības. Tas ir galvenais priekšnoteikums cilvēku eksistencei laukos: dažas gotiņas, bariņš vistu, lauciņš kartupeļu, zaļumu dobe, – jo to visu apsaimnieko ģimenes. Latvijas Zemnieku federācijas vadītāja Agita Hauka retoriski vaicā: «Kas tad cits ies uz to vietējo veikalu un mācīsies vietējā skolā?»
Supersaimniecībām ģimenes nav nepieciešamas, nav nepieciešamas arī lauku mājas, veikali un skolas. Caur satelītu kontrolēti agregāti spēj efektīvi apstrādāt simtiem hektāru, vajadzīgi vien daži traktoristi.
Tāpēc šī ir principiāla cīņa par dažbrīd romantizēto latvisko lauku dzīvesveidu. Runa ir par 500 eiro gadā, ko varētu piešķirt katrai piemājas saimniecībai. Ar to bez lielas birokrātiskas ķēpas varētu palīdzēt sīksaimniekiem paveikt pavasara sējas darbus.
Pašlaik tie norit pilnā sparā. Ganībās tiek dzītas govis, uzartajā zemē birst sēklas, siltumnīcās jau pastiepušies stādiņi. Latvijā ir apmēram 60 000 mazo saimniecību, bet varbūt arī vairāk – precīzu datu trūkst.
Pavasaris Lācīšos
Zemgales pusē Vecumnieku pagasta Lācīšos darba pilnas rokas rakstnieka Alfrēda Dziļuma pēctečiem. Šī ir maza saimniecība. Pagalmā Neatkarīgo sagaida bariņš priecīgu vistu, daži puiši rosās ap vecu traktoru, netālajā pļavā kādas padsmit govis gremo lekno zāli. Aiz mājas stūra nozib pāris meitenes ar slotām. Saimniece Selga Dziļuma stāsta, ka tie ir apkaimes jaunieši. Nākot talkā, jo šodien jāsēj āboliņš. «Un kur tad citur viņiem iet? Pie manis atnāk visi, kam nav viegli,» stāsta saimniece. Visi tiek pabaroti, arī kādu latu piepelna. Ja viņi aizbrauks prom uz pilsētām vai ārzemēm, Latvijas lauki paliks tukši, un par šo perspektīvu Selgai tā lielākā sāpe. Jau tagad pa ceļu varot kilometrus noiet un nevienu cilvēku nesatikt.
Āboliņa sēkla jau sajaukta ar zāģu skaidām – būs jāsēj ar rokām, jo vecais agregāts noplīsis, bet noīrēt sējmašīnu nav kur. Lielajiem zemniekiem tehnika visu laiku aizņemta. Šis, pēc saimnieces domām, arī būtu vislabākais atbalsts sīkajiem zemniekiem. Iespēja nopirkt vai nomāt lauku tehniku. Cerības uz kooperāciju izrādījušās veltas, jo kooperatīvu vadībā sasēduši galvenokārt lielie zemnieki, un viņu intereses tad arī tiekot lobētas. Pat piena naudā lielais saņem vairāk nekā mazais. «Laukiem cilvēkus nevar piesaistīt ar izremontētiem kultūras namiem vai glīti nobruģētiem celiņiem pie pagastmājas. Ir jāļauj nopelnīt!» Vecmammas teiktajam piekrīt 17 gadus vecais Andris – Alfrēda Dziļuma mazmazdēls. Savu nākotni viņš saista ar Lācīšiem. Nekur prom nebraukšot, strādās te, tāpat kā vecvecāki, un varbūt arī nekāda paplašināšanās nav vajadzīga. Dzīvot laukos ir forši. Viens sapnis puisim gan ir – saimniecībā noderētu traktors Belarus 82, protams, lietots.
Vidējie – mazo sabiedrotie
Galvenokārt ar kolhozu laika agregātiem savus laukus apsaimnieko arī Agris Veide. Viņš ir ne tikai zemnieks, bet arī menedžeris un savā ziņā lauksaimniecības politiķis, jo mazo un vidējo zemnieku intereses brauc aizstāvēt arī uz Briseli. Viņa saimniecība Liepas uzskatāma par vidēji lielu. Apmēram 200 hektāru plašās ganībās barojas ganāmpulki – pāri par 300 galvas. Darbu dod septiņiem cilvēkiem. Ikmēneša ienākumus nodrošina piens, ikgadējos – subsīdijas un nauda par gaļaslopiem. Brīdī, kad Neatkarīgā viesojas Liepās, atbrauc piena mašīna un uz Lietuvu aizceļo divu dienu izslaukums – pāri 1000 tonnām. Ja govis būtu barotas ar spēkbarību, izslauktu arī 2000 tonnas, taču naudas nepietika. Pārdevēji tā cenas uzskrūvējuši, ka divos gados tās dubultojušās. Tāpēc piens šobrīd esot uz pašizmaksas robežas. Arī paceltais PVN saimniekošanai par labu nav nācis. Ieraudzīdamas, ka saimnieks uz pļavu atnācis, govis brien pāri pamatīgajam grāvim apsveicināties. Saimnieka sejā atplaukst smaids: «Kad visi ganībās, visi paēduši – tad ir priecīgs prāts. Sevišķi rudeņos, kad ienāk nauda par gaļas realizāciju. Bet gadās arī tā, ka liekas, vairs netiec galā ar maksājumiem, un tad gan depresija ir klāt.»
Līdz šim kaut kā vienmēr ir izdevies izgrozīties. Iezvanās A. Veides telefons: priecīga ziņa. Banka apstiprinājusi kredīta piešķiršanu rulonu preses iegādei. Ar veco agregātu taisītajos ruļļos siens pelējot.
Mazs ir skaists
Protams, mazajiem zemniekiem šādi saimniekošanas manevri ir nepieejami, un A. Veide atzīst – tas nav nedz godīgi, nedz tālredzīgi: «Maza saimniecība nav slikta! Taču viņiem neviens neko nedod un trūkst pat morālā atbalsta. Iespēju paņemt kredītu attīstībai – nekādu.» Tāpēc arī Zemnieku federācija iestājas par sīkzemnieku atbalstīšanu. «Megafermas ap sevi rada tuksnesi. Nav cilvēku, nav māju. Vai tiešām mēs gribam Latvijas laukus tādus redzēt?» Agris Veide deklarē, ka valstij jāpārvērtē attieksme pret sīkajām saimniecībām un jāatzīst, ka arī mazs ir labs un skaists. Ir vajadzīgas saimniecības peļņai un ir vajadzīgas ģimenēm. Pie ganību žoga pienāk melna govs un piekrītoši māj ar galvu.