Guna Kaminska: Arī advokātiem pašlaik neklājas viegli

Lai gan valstī valda «tiesiskuma un reformu» koalīcija, to, kas notiek Latvijas tiesībsargājošajās iestādēs un tiesās, ir grūti nosaukt par tiesiskumu. Par aktuālākajām tiesību problēmām šī intervija ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietnieci, Tieslietu ministrijas darba grupas locekli (Kriminālprocesa likuma grozījumu sagatavošanai), zvērinātu advokāti Gunu Kaminsku.

– Stipra un neatkarīga zvērinātu advokātu institūcija ir viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts a spektiem. Kādas tendences pēdējos gados vērojamas Latvijā – advokatūra kļūst profesionālāka, stiprāka vai arī tam tiek likti šķēršļi?

– Pašlaik galvenā aktualitāte ir advokātu apmācība. Pēdējos gados profesionālās kvalifikācijas celšana notiek tiešām augstā līmenī. Iespējams, ka tuvākajā laikā uzsāksim arī tā dēvēto punktu sistēmu, lai gan daudzi kolēģi līdz galam šādu advokāta darba novērtēšanas sistēmu nav izpratuši un iebilst. Vēl zvērinātu advokātu vidū bažas rada padomes apstiprinātie noteikumi, kas ētisku apsvērumu dēļ ierobežo advokātu iespējas darboties citā jomā. Padome ar šiem noteikumiem aktualizē pienākumu izvērtēt iespējamo advokāta konfidencialitātes apdraudējumu, kolēģim darbojoties valdēs, padomēs u. c. Jautājums – vai šādos gadījumos nerodas problēmas, ja tiek konstatēti iespējami likumpārkāpumi minēto institūciju darbā? Līdz galam nav īsti skaidrs, cik daudz viņš ir vai būtu tiesīgs atklāt, piemēram, ja konsultējis kādu iestādi kā juriskonsults. Pastāv bažas, vai advokāts šādā situācijā nekļūst par ķīlnieku. Vēl gribu norādīt, ka šobrīd advokātiem nebūt neklājas labāk kā pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, tāpēc kolēģu vēlme meklēt papildu darba iespējas ir visnotaļ saprotama. Protams, joprojām ir tā dēvētie TOP advokāti, tomēr tie ir vairāk uzskatāmi kā laimīgi un veiksmīgi izņēmumi, salīdzinot ar visu advokatūru kopumā. Klientu maksātspēja šobrīd ir tāda, kāda nu ir... Īsāk sakot, nudien nav vairs tik labi, kā bija kādreiz.

– Nedaudz par tiesiskuma jautājumiem. Vai Latvijā vispār reāli pastāv un tiesiskā praksē tiek respektēts tāds jēdziens kā nevainīguma prezumpcija?

– Šis jautājums, raugoties no juridiskā aspekta, ir cieši saistīts ar pierādījumu pietiekamību. Ik pa brīdim pie mums gan presē, gan pat it kā profesionālajā vidē izskan doma, ka būtu jāpazemina kritēriji, lai pierādījumu pietiekamība, precīzāk, to trūkums, kalpotu tam, lai personu atzītu par vainīgu. Es viennozīmīgi piekrītu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājam Kušķa kungam, kurš teica, ka labāk ir nenotiesāt vienu vainīgu, nekā notiesāt vienu nevainīgu cilvēku. Manuprāt, amorālāks par šādu iespēju var būt tikai nāves sods. Tās sekas, kas rodas personai, neatkarīgi no tā, vai viņa tiek vai netiek notiesāta, mēs varam izjust un izprast līdz galam tikai tad, kad paši kā indivīdi esam bijuši ar tādām tieši saistīti. Parasti ir tā, ja par potenciālajām apsūdzībām runā daudz un ar to ir pilna mediju vide, tad vēlāk, ja persona tiek atzīta par nevainīgu, neviens pat nepapūlas tik daudz kā atvainoties, nerunājot nemaz par citām tiesiskām konsekvencēm. Gadās, ka pēc attaisnošanas personai ir jāizcīna liela juridiska cīņa, lai saņemtu kaut nereti formāla morālā kaitējuma atlīdzību.

– Kāds ir jūsu viedoklis par cilvēktiesību ievērošanu mūsu valstī?

– Es nedomāju, ka pie mums viss būtu slikti. Manuprāt, tie, kuriem ir svarīga šī kaut vai formālā cilvēktiesību ievērošana, tādu to arī saņem un sajūt. Taču šis jautājums arī ir saistīts ar valsts budžetu – cik lielā mērā valsts šo jomu var pabalstīt un sakārtot, tādā līmenī šie jautājumi arī ir.

– Bet tomēr – nevienam nav noslēpums, ka atsevišķas krimināllietas Latvijā tiek skatītas, nepamatoti ilgi. Kā ar to?

– Jā, tam man jāpiekrīt. Ir vairākas lietas, kurās esmu iesaistīta un kuras ilgst nevis mēnešu, bet gadu garumā. Man nav nācies piedalīties lietās, kurās to novilcināšana notikusi aizstāvības puses dēļ, lai gan sabiedrībā šāds priekšstats tiek apzināti radīts. Tiesības uz ātru un taisnīgu tiesu ir cilvēktiesību ievērošanas pamatjautājums – it kā to vismaz vārdos atzīst visi, bet reālā situācija Latvijā diemžēl ir tāda, kāda nu ir. Mani ik pa brīdim urda jautājums – vai vienmēr, kad cilvēks tiek noturēts apcietinājumā, piemēram, trīs gadus, bet pierādījumi ir strīdīgi, tiesa nenonāk dilemmas priekšā – pieņemt vai ne attaisnojošu spriedumu. Tiesnesis taču apzinās, ka šādā gadījumā sekos prasības valsts un varbūt arī Eiropas līmenī par kompensācijām. Bet tās maksā no valsts budžeta… Jāatzīmē, ka Latvijā daudzi cilvēki līdz galam neapzinās un neizmanto iespējas panākt patiesu taisnīgumu – ja indivīds ir nosēdējis vairākus gadus, tad viņš ir laimīgs jau par to vien, ka beidzot ir izlaists no cietuma, un par citām savām interesēm, turklāt likumīgām, vairs nedomā. Tālāk cīnās tie, kas ir principiāli, kam taisnīguma un pāridarījuma izjūta ir izteiktāka, tie, kuri var apmaksāt advokāta darbu. Lai gan gribu uzsvērt, ka mani kolēģi rūpīgi strādā arī valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros.

– Ir virkne lietu, kuras Latvijā savulaik tika uzsāktas pret sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un ir skaidrs, ka šiem procesiem ir vairāk politisks nekā stingri juridisks pamatojums. Vai piekrītat, ka tiesu sistēma mūsu valstī nereti tiek izmantota, lai mēģinātu ietekmēt politiskos procesus?

– Jā, iespējams, ka tā arī tiešām ir. Tomēr šādām lietām, ja tādas patiešām ir, nedrīkst būt nekāda veida prioritāte pār tā sauktajām parastajām ikdienas krimināllietām. Šīm lietām būtu jāgaida sava kārta, un te nevar pieprasīt, lai tās tiktu izskatītas «pasūtījuma termiņos». Ar ko šīs lietas ir atšķirīgas? Persona šajos t. s. politiskajos procesos tāpat ir aizdomās turētais, apsūdzētais un varbūt būs notiesātais vai attaisnotais.

– Vai, jūsuprāt, ir pieļaujami, ja sabiedrības interešu vārdā, kādu ideālu vārdā, piemēram, tiesiskuma reformu vārdā, tā mazliet tiek ierobežotas to personu tiesības, kas traucē tiesiskumam un reformām?

– Kategoriski nē! Kādā vārdā tad nosauksim savu valsti – par pasūtījuma valsti?

– Bet politiska pasūtījuma lietu mūsu valstī ir gana daudz, un viena no tādām lietām ir Ventspils mēra Aivara Lemberga kriminālvajāšana. Apjomīgākajā no prāvām jeb tā sauktajā Lemberga lietā, kuras iztiesāšana pašlaik notiek Rīgas apgabaltiesā, gaisotne ir tāda, ka visiem procesa dalībniekiem ir nāvīgi apnicis tajā piedalīties un visvairāk tiesnesim. Viņš demonstrē acīm redzamu nepatiku pret aizstāvību un apsūdzētajiem – tiesa burtiski cenšas aizstāvībai aizbāzt muti. Vai no šādas tiesas var gaidīt taisnīgumu?

– Tiesneši nav pārcilvēki, tiesneši arī ir cilvēki – tāpat kā ikviens no mums. Protams, viņu amats uzliek pienākumu kaut ārēji ieturēt šo saskarsmes formu neitrālu. Bet tas jau neatņem iekšējās emocijas pret to vai citu procesa dalībnieku. Tieši tāpat var būt arī advokātam pret prokuroru vai otrādi.

– Bet ko var darīt?

– Droši vien – pieteikt tiesas sastāva noraidījumu. Bet noraidījums vienmēr ir jāpamato.

Un šajā ziņā pašreizējais likums ir ļoti interesants – noraidījumu nevar motivēt ar amatpersonas, parasti procesa virzītāja, rīcību konkrētajā kriminālprocesā.

Bet kā tad savādāk var pamatot? Jo procesa virzītāja lēmumos un rīcībā izpaužas viņa attieksme.

– Tad nekādi citādi nevar noraidīt tiesas sastāvu, kā vienīgi norādot uz kādu interešu konfliktu?

– Jā, ja tiesa izrādās esam interešu konfliktā, tad var.

– Bet, ja tiesa dara kaut ko absolūti nelikumīgu, tad nevar?

– Nē, es negribu teikt, ka nevar – ja aizstāvji ir pietiekami agresīvi, tad var lietot noraidījumu kā aizstāvības metodi, taču jārēķinās, ka visai viegli ir noraidīt noraidījumu. Ir jau arī citas likumīgas metodes, bet mūsu sarunas mērķis diez vai ir Kriminālprocesuālo normu pārstāsts.

– Tā jau ir parasta prakse vairākās politiskajās lietās, ka tiesa nepieņem kādus advokātu pierādījumus, kuri varbūt varētu palīdzēt aizstāvībai. Bet «Lemberga lieta» ir unikāla ar to, ka tiesa tagad ir noteikusi, ka aizstāvji drīkst pratināt lieciniekus tikai tik ilgi, cik to darījuši prokurori. Bet prokurori savas konstrukcijas būvēja un lieciniekus pratināja jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā gadiem ilgi – tātad advokātiem un prokuroriem nav dodas vienādas iespējas. Vai šāda lietu iztiesāšanas prakse ir normāla?

– Es varu paust tikai savu subjektīvu viedokli – es to nesaprotu. Manā izpratnē tas ir gan apsūdzības un aizstāvības vienlīdzības principa, gan tiesību uz taisnīgu tiesu principa pārkāpums, gan nevainīguma prezumpcijas pārkāpums.

Cits jautājums, ja aizstāvība savas tiesības izmanto ļaunprātīgi, bet tam ir jābūt skaidri definētam – tad tiesai ir jāpamato, kurā brīdī un kā aizstāvības puse tiesības izmanto ļaunprātīgi. Lietas dalībniekiem ir jārespektē fakts, ka tiesas sēdi vada tiesas sēdes priekšsēdētājs.

Mūsu sabiedrībā un netieši arī mūsu tieslietu sistēmā tā puse, kas ir lietā definēta kā «sliktā» – apsūdzētie un viņu aizstāvji –, tiek uztverti ar lielāku kriticisma devu nekā tā puse, kas ir apsūdzības uzturētāji, kas ir it kā taisnīguma nesēji. Tas nav pareizi.

Šveices advokāts Rudolfs Meroni vienas lietas ietvaros ir gan liecinieks, gan ieinteresēta puse, jo prokuratūra savulaik viņam ir nodevusi pārvaldīt vērtīgus tranzītbiznesa uzņēmumu aktīvus. Viņš šajā lietā ir pratināts kā liecinieks, bet pirms tam jau ir sēdējis tiesas zālē un klausījies, kas tur notiek. Turklāt virknei prāvas dalībnieku viņš agrāk ir sniedzis juridiskus pakalpojumus. Vai ir bijuši bieži gadījumi, kad viena persona uzstājas prāvā dažādos statusos un piedevām liecina pret bijušajiem klientiem?

– Tas nevarētu tikt atzīts par pareizu. Es varu izteikt tikai cerību, ka konkrētajā lietā tiesa to pareizi izanalizēs spriedumā.

– Diemžēl Meroni kungs nav vienīgais advokāts, kurš piedalās kā liecinieks pret bijušajiem klientiem. Taču ir acīm redzama arī tāda tendence, ka tiesībsargājošās iestādes cenšas piespiest advokātus liecināt pret klientiem. Un dažs ir arī piespiests. Shēma tad ir tāda: advokātu apsūdz par to, ka viņš sniedzis klientam juridiskus pakalpojumus. Viņam tad ir divi varianti – viņš vai nu sadarbojas, vai pats kļūst par apsūdzēto.

– Es kopumā ar ļoti dalītām jūtām pieņemu to kriminālprocesa regulējumu, ka persona iegūst kādu labvēlīgāku režīmu, ja viņa liecinājusi par kādas citas personas nodarījumu. Tā pielietojumā jābūt ļoti uzmanīgiem.

Bet tas, ka advokātu var nosēdināt kopā ar klientu uz apsūdzēto sola, manuprāt, ir nepareizi. Es vēl pieņemtu, ja advokāta darbības ir izvērtētas atsevišķi un individuāli, un tikai situācijā, ja tās ar citu tiesas nolēmumu, nevis ar šo kopējo, atzītas par prettiesiskām, – tad varētu teikt, ka advokāts ir atbildīgs un viņu nesargā konfidencialitātes pienākums, advokāta imunitāte. Jā, advokātam ir pienākums pret likumu un pret valsti, bet valsts jau arī klientam garantē advokāta uzticamību un advokāta aizsardzību pret viņa iztaujāšanu, noklausīšanos, biroju kratīšanu...

– Bet advokātus jau arī krata...

– Krata gan.

– Un noklausās...

– Noklausās arī. Es vēl saprastu, ja tas notiek gadījumos, kad runa ir par noziegumu pret valsti, pret cilvēci, terorisma draudu gadījumā, bet nesaprotu tā sauktajās parastajās krimināllietās. Neviena no šīm lietām nav saistīta ar cilvēces apdraudējumu.

– Šīs lietas parasti ir saistītas ar biznesa un politisko grupējumu savstarpējiem rēķiniem.

– Diemžēl jā. Mēs jau gan šajā ziņā neesam unikāli – līdzīgi notiek Francijā un Amerikā. Bet vai tad mums būtu pakaļ jāskrien un piemērs jāņem?

– Latvijas tiesu praksē ir bijis gadījums, ka ne tikai tiek veikta advokāta sarunu noklausīšanās, bet prokurors nekautrējas šo sarunu iesniegt kā pierādījumu lietā. Vai tas nav absurds?

– Tas ir absolūts absurds. Domāju, ja šāda epizode – sūdzība – nonāktu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tad Latvijai neklātos viegli un droši vien atkal nodokļu maksātāju līdzekļi būtu jāizmanto «sāpju naudai».