Nacisms uzvarēts, miers vēl joprojām kavējas
Brāļu kapos uz soliņa netālu no svētās uguns blakus sēž Gunars Konters un Alberts Miervaldis Pāže. Vēl pirms 67 gadiem viņi bija ienaidnieki, kuru galvenais uzdevums – vienam otru nošaut. Viens karoja vācu rindās – Ziemeļjūrā cīnījās gaisa spēkos pret angļiem un amerikāņiem, otrs pie krieviem – Maskavas pievārtē vajāja vāciešus.
Un vismaz formāli abi to darīja brīvprātīgi. Izvēloties frontes pusi, Gunaram toreiz vācieši šķita inteliģentāki, krievi uzreiz pēc ienākšanas sākuši izvērst represijas. Alberts savukārt atsaucas uz 700 gadu jūgu, ko latvieši pie baroniem pavadījuši. Tāpēc pieteicies krievos, turklāt samelojoties par savu vecumu. Viņam bija tikai 17 gadu.
Tagad, gaidot valsts augstāko amatpersonu ierašanos uz svinīgo vainagu nolikšanas ceremoniju, viņi draudzīgi tērzē, bauda spirgto pavasara gaisu un saka: «Ja reiz miers, tad miers! Ir jābūt mieram.» Šie abi vīri un citi Otrā pasaules kara dalībnieki vakar atsaucās uz Valsts prezidenta Andra Bērziņa aicinājumu aizmirst formas tērpu krāsas un zīmotnes, lai kopīgi 8. maijā pieminētu kritušos cīņu biedrus abās frontes pusēs. Svinīgajā pasākumā izskatījās, ka aicinājums ir sadzirdēts, un bija gana neparasti redzēt vienkopus cilvēkus ar tik pretrunīgu vēsturi – ordeņi, sarkanas neļķes, aizsargu frenči, Latvijas karogi un Georga lentītes. Taču daudz viņu nebija. Ne vairāk kā oficiālo valsts amatpersonu, diplomātu, viņu apsargu un žurnālistu.
Vairāk tautas vakar pulcējās Uzvaras parkā un ar ievērojami lielāku vērienu turpina to darīt šodien, tādējādi saglabājot dīvaino dažu stundu robežšķirtni starp sabiedroto uzvaru un padomju uzvaru. Turklāt izliekoties, ka šo abu uzvaru sekas nebija Latvijas okupācija. Kara veterānus apdāvina ar tiešraidi no Maskavas Sarkanā laukuma, koncertu, uguņošanu.
Jau vakar Uzvaras parka apkaimē tika koncentrēti ievērojami policijas un ēdināšanas uzņēmumu spēki. Piemineklis bija ietīts kokogļu dūmos un šašlika smaržās. Bet uz ekrāna, fonā skanot krievu kara dziesmām, brauca tanki, šāva vīri, sievietes montēja lielgabalus. Skatoties šajos kadros, asaru notrauca Sergejs Ivanovičs Liba. Sarunā ar sirmo vīru atklājas, ka viņa kara gaitu liktenis savijies visai neparasts. Bijis padomju izlūks, vairākas reizes ievainots un tad taču četrus mēnešus nokļuva vācu armijā. «1943. gadā Hitlers mobilizēja visas rezerves, gūstekņus un pretpadomju elementus ieskaitot, tā es tur nokļuvu.» Pēc tam sekoja bēgšana un trīskārša filtrācija, pārbaudot, vai izlūks saglabājis uzticību padomju varai. Saglabājis esot, taču mīlēt šo varu gan nemīlot. Tā sastrādājusi gana daudz nelietību. Un tas, ka latviešus Uzvaras parka apkaimē nemana, neesot nekāds brīnums: «Padomju vara latviešiem dzīvi pārāk saķēzīja. Es apzinos, kā tas ir, kad sveši cilvēki sāk diktēt noteikumus, un mēs, krievi, te esam sveši. Tā nu tas ir.»
Gluži pretēju viedokli pauž latviete Anna. Viņai ir 94 gadi. Kara laikā strādājusi Rīgā lidmašīnu remontrūpnīcā un pat saņēmusi apbalvojumus: «Izdomāju ķēžu mehānismu smagumu celšanai, visi dejodami pa to rūpnīcu ņēmās.» Karš pret Annu bijis žēlīgs, jo pa visiem gadiem nevienu nogalināto tā arī nav nācies skatīt pašas acīm. Arī pēc kara atnākusī padomju vara viņai mīļā piemiņā palikusi. «Esmu piedzīvojusi ulmaņlaikus, vācu un krievu laikus. Dzīvoju tagad... Taču padomju laikos bija vislabākā dzīvošana. Visi bija paēduši, visiem bija nauda un dzīvokļi.» Tā arī ir Annas lielākā sāpe. Mazmeita, liderīgi dzīvojot, arī viņas naudu notriekusi, un tagad līdz pensijai vairs lāgā nav ko ēst. Ar lielu kaunu Anna atzīstas, ka uz uzvaras dienas svinībām ieradusies krieviem naudu prasīt. Pirmo reizi teju simts gadus garajā mūžā.
Kamēr Uzvaras parkā ļaudis klausījās folkloras ansambļu uzstāšanos, dalījās atmiņās par kara gados piedzīvoto, tirgojās vai ubagoja, alternatīvas aktivitātes norisinājās Vecrīgā. Dīvaina gados jaunu ļaužu grupa sludināja, ka fašisms joprojām nav sakauts un patiesībā iemiesojies agresīvā kapitālismā, ar ko attiecīgi jācīnās. Rotājušies plakātiem, šie aktīvisti stingrā policijas uzraudzībā devās uz Brīvības pieminekli, pa ceļam aicinot pievienoties šai cīņai tūristus. Tūristi viņiem tomēr nepievienojās.