Latvijas Žurnālistu savienība (LŽS) iesniegusi Saeimai un valdībai prasību pārveidot kārtību, kādā tiek izmaksāta atlīdzība par radošā darba produktu izmantošanu.
Punktu LŽS pacietībai pielika Satversmes tiesas 2. maija spriedums. Tas apmierināja četru autortiesību organizāciju prasību atzīt par nelikumīgiem valdības noteikumus, kuri uzliek par labu šīm organizācijām īpašu nodevu par dažu tādu priekšmetu pārdošanu, kurus principā iespējams izmantot, lai ierakstītu, saglabātu un reproducētu darbus, ko radījuši šo organizāciju biedri. Prasība pret noteikumiem bija tāda, lai noteikumi apliek ar nodevu tikai dažus no šādiem priekšmetiem. Piemēram, nodeva par tukšu audiokaseti vai minidisku ir jāmaksā, bet par mobilā telefona atmiņu nav jāmaksā. Tiesa pievienojās prasītāju viedoklim, ka principiālas atšķirības starp šiem priekšmetiem nav.
LŽS nekādā ziņā neapstrīd Satversmes tiesas spriedumu, bet norāda, ka no tiem pašiem Satversmes un likumu pantiem, no kuriem izriet, ka ar nodevu jāapliek visi lietišķās vai mākslinieciskās informācijas nesēji, izriet arī tas, ka iekasētā summa jāsadala vienlīdzīgi starp visiem šīs informācijas autoriem. Valda Dombrovska valdība ne jau tāpēc vairījās paplašināt nodevas pielietojumu, ka būtu pret nodokļu un nodevu paaugstināšanu, bet tāpēc, ka negribēja uzņemties taisnīgu iekasētās naudas sadalīšanu.
Pašreizējā autoratlīdzību sistēma ir vēsturisks anahronisms – pārpratums, kas atbilda laikam vēl pirms 90 gadiem, kad, piemēram, pieņemta Latvijas Republikas Satversme. Tad tiešām bija tā, ka tautas masu vajadzības apmierināja praktiski tikai mākslinieki, bet zinātnieki vai filozofi sazinājās pārsvarā savā vidē. Skolotāji rakstīja ar krītu uz tāfeles, par kuras lietošanu nekādas nodevas netika iekasētas. Žurnālistu darbi tika uzticēti tikai lasītāju atmiņai (tagad būtu laiks uzlikt nodevu arī par to!), jo trūka tehnisko līdzekļu viņu savāktās informācijas pārstrādei jaunā informācijā. Tādā situācijā nebija absurdi, ja visi Latvijas iedzīvotāji maksātu nelielu nodevu par labu pāris simtiem mākslinieku, kuru darbi veidoja, sacīsim, 9/10 no kopējās informācijas, kas cirkulēja sabiedrībā.
Pašlaik mēs dzīvojam pilnīgi citādi. Tagad Satversmes tiesā uzvarējušo autoru radošie darbi aizpilda labi ja 1/100 no kopējās informācijas aprites. Kā uzskaita LŽS, sava daļa no nodevas pienākas arī žurnālistiem un zinātnisko grāmatu autoriem, skolu un augstskolu pasniedzējiem un organizācijām, kas izplata viņu darbus papīra un multimediju vidē.