Uz Rīgas apgabaltiesu tā dēvētajā Lemberga prāvā uzaicināts jau sestais liecinieks apsūdzības epizodē par Ventspils Apvienotās Baltijas bankas (VABB) 2000. gadā izsniegto kredītu Ventspils brīvostai.
Šoreiz tika klaušināts Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Liepiņš, kas Ventspils brīvostas valdes locekļa pienākumus kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvis pildīja laika posmā no 1999. līdz 2001. gadam.
Pratināšanas VABB epizodē notiek starplaikos, kad uz tiesu nezināmu iemeslu dēļ nevar ierasties Šveices advokāts Rudolfs Meroni. Iepriekš gan prokurori pieprasīja un tiesa piekrita, ka jāievēro liecinieka pratināšanas nepārtrauktība – nevar sākt pratināt jaunu liecinieku, kamēr iepriekšējais nav līdz galam nopratināts. Tāpat tika pieņemts lēmums, ka pierādījumu pārbaude notiks pa apsūdzības epizodēm, sākot ar pavisam citu epizodi.
Vaicā par nelaiķi
Atbildot uz prokuroru jautājumiem, A. Liepiņš ļoti bieži atkārtoja «nebūšu oriģināls, bet tiešām neatceros», «es tiešām nevaru atcerēties 12 un 13 gadus vecus notikumus». Prokuroru jautājumi par 1999. gadā sastādītajiem dokumentiem amatpersonai, kura ik dienas caurskata, iespējams, pat vairākus simtus dokumentu, robežojās ar ņirgāšanos par liecinieku.
Prokurori cita starpā vaicāja lieciniekam, ko viņš zina par būvkompāniju a/s Venceb un «vai tā varēja veikt būvdarbus ostā»; kādēļ amatpersona, pārstāvot LIAA, organizējusi sarunas par investīciju piesaisti tieši Ventspilij, nevis citām Latvijas pilsētām. No prokurora Jāņa Ilstera izskanēja jautājums, vai A. Liepiņš, būdams Ventspils brīvostas valdes locekļa amatā, pazinis ārvalstu kompānijas Keywood International pārstāvi Vitālu Lejiņu. Šis jautājumus lika celties kājās Ventspils mēram Aivaram Lembergam un lūgt tiesu pārtraukt ņirgāšanos par nelaiķi V. Lejiņu, paskaidrojot, ka A. Liepiņš nekādi nav varējis pazīt V. Lejiņu, jo V. Lejiņš nomira 1997. gadā, bet A. Liepiņš darbu brīvostā sāka tikai 1999. gadā.
Izdevīgs risinājums
Jāatgādina, ka VABB kredīta epizodē ir runa par Ventspils brīvostas centieniem palielināt kravu apgrozījumu un piesaistīt jaunas kravas. Tādēļ 1999. gadā Ventspils brīvostā tika aizsākti vērienīgi darbi – vairāku piestātņu rekonstrukcija, pievedceļu, dzelzceļu un citas infrastruktūras izbūve, ostas akvatorijas padziļināšana. Atbilstīgi līgumiem starp Ventspils brīvostas pārvaldi un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) un līgumam starp ERAB un beļģu kompāniju Noord Natie Terminals būvniecības darbiem bija jābūt pabeigtiem noteiktos termiņos. Līgumu nosacījumi bija vienkārši un saprotami – brīvostas pārvalde apņemas izbūvēt infrastruktūru, rekonstruēt piestātnes un padziļināt akvatoriju, savukārt ārvalstu investori apņemas iepirkt miljonus vērtos ostas celtņus un citu kravu pārkraušanas tehniku, kā arī sākt pārkraut kuģus, nodrošinot noteiktu kravu apgrozījumu. Nepieciešamo būvdarbu veikšanai brīvostas pārvalde bija paredzējusi ņemt kredītus no Eiropas Investīciju bankas un VABB. Lai šos kredītus varētu saņemt, likumā Par valsts budžetu 1999. gadam Ventspils brīvostas pārvaldei bija paredzēts valsts galvojums 13 miljonu latu apmērā. Taču dažādu apsvērumu dēļ tā laika finanšu ministrs Edmunds Krastiņš atteicās parakstīt dokumentus par valsts galvojuma piešķiršanu. Arī komercbankas naudu nedeva, jo brīvosta atbilstīgi likumam nebija tiesīga ieķīlāt garantijām nepieciešamās vērtības – zemi vai piestātnes. Tika rasts oriģināls un brīvostai ļoti izdevīgs risinājums: privāta ārvalstu kompānija Netherfin B.V. noguldīja depozītu VABB kā garantiju 3 miljonu ASV dolāru kredītam brīvostai.
Kur noziegums?
Par depozītu bankā pienākas procenti, vienalga, ar kādu mērķi šis depozīts ir noguldīts – kā kredīta nodrošinājums vai arī kādam vienkārši ir bijusi lieka nauda un bankas solītie procenti likušies gana pievilcīgi. Depozīta procentus nepārprotami saņēma arī Netherfin, kur, pēc prokuroru domām, parādās noziegums.
Prokurori uzskata, ka kompānijas Netherfin patiesā labuma guvēji ir Aivars, Anrijs un Līga Lembergi, jo tās īpašnieks ir kompānija Barnaby N.V., kur arī patiesā labuma guvēji esot Lembergi. Ja tas tā tiešām ir, tad Lembergi, riskējot ar savu naudu, izglāba valstij piederošas stratēģiski svarīgas infrastruktūras izbūvi, faktiski izglāba Ventspils un Latvijas godu.
Praktiski visi pratinātie liecinieki, iekaitot A. Liepiņu, norādījuši, ka darījums starp VABB un brīvostu un darījums starp VABB un Netherfin ir divi dažādi darījumi, kas nav kopā saistāmi. Līdz ar to nav saprotams, par ko A. Lembergs tiek apsūdzēts: par to, ka brīvosta ņēmusi kredītu no VABB, vai par to, ka VABB pieņēmis depozītu no Netherfin.
Pat ja tiesā pierādīsies, ka A. Lembergs ir patiesā labuma guvējs Netherfin, tad nav skaidrs, kur ir A. Lemberga noziegums – Netherfin ir juridiska persona, tās ieņēmumi nav un nevar būt A. Lemberga personīgie ieņēmumi. Tādējādi nav saprotams, kādu konkrētu labumu A. Lembergs būtu guvis pie nosacījuma, pat ja viņš izrādītos Netherfin patiesā labuma guvējs, tā īpašnieks vai pat priekšnieks.