Vairums Latvijā dzīvo greizo spoguļu karaļvalstī
Plašā pētījumā par Latvijas sabiedrības izvēlēm politikā, ekonomikā un izglītībā ir secināts, ka mēs joprojām dzīvojam ne vien ar padomju mantojumu, bet vēl trakāk - mēs sevi uzskatām par tiem, kas nemaz neesam, proti, sakām vienu, domājam otru, bet darām vēl pavisam ko citu jeb, īsāk sakot, - dzīvojam pilnīgā greizo spoguļu karaļvalstī, ziņo LNT raidījums "Top10".
Pētījumu centra «SKDS» izveidotais iedzīvotāju ideoloģiskais portrets atklāj, ka pēc padomju sistēmai līdzīgas iekārtas milzīga daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas arī tagad - 22 gadus pēc Neatkarības deklarācijas parakstīšanas.
«Mēs tā pārāk tālu no tās padomju laika ideoloģijas neesam aizgājuši. Un te atkal ir tā interesantā lieta, ka mums pašiem šķiet, ka esam,» secinājis sociologs, «SKDS» direktors Arnis Kaktiņš.
Arīdzan «Top10» iztaujātais politologs Ivars Ījabs piekrīt Kaktiņa paustajam: «Īstenībā vairāk kā 50% Latvijas iedzīvotāju šajās lietās diezgan padomiski joprojām izskatās, jo visiem gribas, lai valsts tomēr manā vietā izdara to, to un vēl šito un tas, ka valsts tur varbūt ierobežo manu vārda brīvību vai neļauj tur kaut ko citu darīt, nu tas nav tik svarīgi, galvenais, - lai man tur iedod desu, un lai man ir bērnudārzs un bezmaksas dzīvoklis.»
Veiktais pētījums apliecina, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo savdabīgā greizo spoguļu karaļvalstī, ko atsevišķi eksperti pat skarbi dēvē par sociālpolitisku šizofrēniju.
Vairums iedzīvotāju aptaujā paši sevi raksturojuši kā labēji domājošus, taču, atbildot uz konkrētiem jautājumiem, atklājas radikāli atšķirīga aina. No valsts iedzīvotāji sagaida ļoti daudz, bet no indivīda – ļoti maz. Tikmēr uz visa veida privāto uzņēmējdarbību cilvēki raugās ar aizdomām.
Realitātē par kreisiem var saukt vairāk nekā pusi valsts iedzīvotāju, bet par labējiem – tikai 5%.
Tāpat ievērojama iedzīvotāju daļa sevi raksturo kā liberāli noskaņotus, krietni mazāk cilvēku sevi dēvē par konservatīviem. Tomēr aptauja liecina, ka realitātē cieņā ir nostirpinātas vērtības, tradīcijas un kātība, nevis jaunas idejas un indivīda pašizpausmes iespējas.
Realitātē konservatīvi ir puse iedzīvotāju, savukārt liberāli – vien 9%. Pētnieki uzsver, ka šāds ekonomiska kreisuma un sociāla konservatīvisma sajaukums pastāvējis tieši padomju laikos, un dažādu iemeslu dēļ iedzīvotāji tam joprojām dod priekšroku.
Sociālpsihologs, Latvijas Universitātes docents Ģirts Dimdiņš raidījumam pauda uzskatu: «Tas nozīmē, ka cilvēkam nav jāuzņemas atbildība pašam par to, ko viņš dara, piemēram, ko es izvēlos mācīties, vai man būs darbs. Tad, kad man tas darbs ir, - kā es strādāju, vai tas darbs saglabāsies, cik man maksās? Kreisa ideoloģija saka, ka par to visu parūpēsies valsts un tev ne par ko nav jāuztraucas. Savukārt konservatīva ideoloģija saka, ka tev nav jālauza galva par to, kas ir labi vai kas ir slikti: kā autoritāte pateiks, tā arī dari, un viss ir vienkārši.»
Vairums iedzīvotāju uzskata – ja kāds nevar sev atļauties pienācīgu mājokli, tad viņam nevajadzētu vairāk strādāt un pelnīt, bet šī situācija būtu jāatrisina tieši valdībai. Valstij arī ilgstoši esot jānodrošina sociālā palīdzība pat tādiem iedzīvotājiem, kuri nestrādā, lai gan ir spējīgi to darīt.
Tāpat cilvēki uzskata, ka ar jaunu darba vietu radīšanu, pirmkārt, jānodarbojas valstij nevis privātajiem uzņēmējiem. Valdošs ir arī uzskats, ka pilnīgi visiem lielajiem uzņēmumiem, kā arī komercbankām būtu jāatrodas kopīpašumā.
«Cilvēki joprojām grib tā, lai tur, tā teikt, tiem privātajiem, sliktajiem, biezajiem, tā teikt, oligarhiem nepieder kaut kādi uzņēmumi, bet labāk, lai tie pieder valstij, lai, tā teikt, neviens tur nelien tā pārāk uz augšu,» skaidroja Ījabs.
Lai iedzīvotājiem «pārdotu» tādas idejas kā indivīda brīvības un kapitālisms, politiķi šajos gados gājuši vieglāko ceļu, nepārtraukti atsaucoties uz stratēģisko partneru prasībām Briselē un Vašingtonā, tā «Top10» uzsvēruši eksprti. Nav skadrots, kāpēc šīs idejas ir labas pēc būtības, tāpēc cilvēki uzskata, ka viņiem tās uzspiestas no ārpuses.
Ījabs turpina: «Ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā vai neiestāsimies eirozonā, – un tur no mums tirgu prasa nepārprotami, tad mēs nonāksim, nu jūs paši zināt kur! Tad mēs nonāksim atkal Krievijas ietekmes sfērā ar visām no tā izrietošajām sekām un tā tālāk. Un tādēļ, dārgā tauta, pacieties bišķiņ ar savām saimnieciskajām vajadzībām un pretenzijām, ja, jo mums ir, pirmkārt, ir jānokārto šie te valsts drošības jautājumi.»
Tikmēr prasība pēc iespējas lielākām sociālajām garantijām un sabiedriskā sektora pakalpojumiem nonāk klajā pretrunā ar vēlmi pēc zemākiem nodokļiem un milzīgo ēnu ekonomikas apjomu. «Savulaik Alvis Hermanis, manuprāt, teica diezgan veiksmīgi, proti, cilvēki nesaskata to saikni tā kā starp mīlēšanos un dzemdībām.
Cilvēki nesaskata saikni starp nodokļu maksāšanu un to publiskā sektora pakalpojumu sniegšanu,» norāda Ījabs.
Aptauja apliecina, ka Latvijas iedzīvotāji dod priekšroku tradicionālām vērtībām un stingrai likuma varai. Piemēram, lielākā daļa iedzīvotāju uzskata, ka skolās bērniem jāmācās kārtība un disciplīna, nevis radošums un brīvība. Tāpat 55% piekrīt, ka likums un kārtība ir svarīgāki par indivīda tiesībām publiski izteikties televīzijā, radio vai rīkot gājienus un demonstrācijas. Tam nepiekrīt tikai 14%.
«Un tas bija tas, kas bija iebūvēts Padomju Savienībā, ka nu vajag mazliet cenzūras, ka nevajag katram dīvainim runāt to, ko viņš gribētu runāt, ka tomēr vajag tā kā mazliet rēķināties ar sabiedrības, vairākuma viedokli. Nu, labi, varbūt tajā laikā ne vairākuma viedokli, bet ar šīm te valdošajām morāles normām, ka nevajag te kādas ātras, briesmīgi straujas pārmaiņas, ka viss notiek lēnām, pamazām pēc plāna mēs ejam uz to komunismu,» sacīja Kaktiņš.
Pie tam visu partiju vēlētāju ideoloģiskaie uzskati ir ļoti līdzīgi. Līdz ar to ideoloģisks mikslis ir sastopams arī politisko partiju piedāvājumā. «Cilvēkiem jau nav īstu paraugu, no kuriem mācīties, kas ir labējs vai kreiss, vai kas ir liberāls vai konservatīvs, jo tas ko cilvēki redz politiķu izteikumos un partiju programmās ir tieši tā pati putra, kas parādās šajā pētījumā,» tā «Top10» atzīst sociālpsihologs Dimdiņš.
Ījabs savukārt piebilda: «Ja mēs atceramies visus stāstus par pensionēšanās vecuma celšanu – labāk lai mums ir tie augstie darbaspēka nodokļi, kas padara Latviju nekonkurētspējīgu, bet tikai, Dievs pasarg', neķerieties klāt topošajiem pensionāriem, jo tad būs ziepes! Tas pats ar slaveno astoņu latu, tā tekt, nodokli – lai ir visiem, lai neviens nebrēc, neņemsim nevienam nost, jo citādāk būs škandāls.»
Pētnieki arī uzsver – ja reiz visu partiju elektorāts par valstij būtiskākajiem jautājumiem ir vienādās domās, tad tas nozīmē tikai to, ka izdarot izvēli vēlēšanās, cilvēki pievērš uzmanību pavisam citām lietām. Tā esot bīstama tendence, jo nodrošina labu augsni politiskajam populismam un opurtūnismam.
Tieši etniskie jautājumi ir tie, kas sabiedrību visvairāk šķeļ. Par sociālekonomiskajiem jautājumiem latviešu un krievvalodīgo uzskati ir gandrīz identiski.
«Tā var būt gan laba ziņa, gan slikta ziņa. Laba ziņa no tāda viedokļa, ka tas rāda, ka tās vērtības dažādās etniskās grupās īpaši neatšķiras, un, ka tur ir potenciāls politiskajai vienotībai. Un sliktā ziņa - par spīti tam, ka šīs vērtības neatšķiras, tas etniskais faktors jorpojām šķeļ sabiedrību,» skaidro Dimdiņš.
Kaktiņš piebalso: «Un te ir jautājums par politiķu atbildību – vai viņi uzsvaru liek uz šīm te kopējām lietām, kas mūs vieno un kuru neapšaubāmi ir krietni vairāk, vai viņi cenšas visiem spēkiem izcelt tās dažas, kas mūs šķeļ, un tad attiecīgi ap tām arī būvēt savu politiku un politiskās kampaņas.»
Aptauja gan parāda, ka gados jaunāki cilvēki nedaudz vairāk sliecas uz liberālo un labējo vērtību pusi.
«Jā, mēs varam redzēt, ka tie jaunie varbūt ir mazliet mazāk kreisi nekā gados vecākie. Bet tieši tā, mēs varam runāt, ka mazliet mazāk kreisi. Pētījums liecina, ka izteikti kreisi ir Latvijā gan gados jaunie, gan gados vecie,» pētījumā atklāto skaidro Kaktiņš.
Savukārt Dimdiņš prognozē: «Acīmredzot paies diezgan ilgs laiks, kamēr mēs no šīs mentalitātes izkļūsim. Acīmredzot ar 20 gadiem ir par maz, lai cilvēki novērtētu tās brīvā tirgus, demokrātijas priekšrocības un tādā kolektīvā līmenī mainītu savus politiskos uzskatus.»
Tomēr uz jautājumu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskie uzskati un prasības no politiķiem mainītos, pagaidām atbildes nav, vēstīja «Top10».