Laikraksts "European Voice", kas vēsta par Eiropas Savienības (ES) institūcijā, ES prezidenta amata kandidāti Vairu Vīķi-Freibergu viņas nereālajos mēģinājumos ieņemt šo amatu nodēvējis par "donnu Kihoti".
Laikraksts atzīst, ka „pirmajā acu uzmetienā Vīķes-Freibergas izredzes šķiet niecīgas”, un „arī otrajā uzmetienā tās neizskatās labākas”.
Tomēr laikraksts atzīmē, ka bijušajai Latvijas prezidentei netrūkst pozitīvu īpašību — viņa labi runā franciski, viņa sevi ir labi parādījusi divos prezidentūras termiņos, vēršoties pret „oligarhiem, kuri vēlējās pakļaut valsts neatkarīgās iestādes”, un viņa, atrodoties amatā, ir aizsargājusi taisnīgumu. V. Vīķe-Freiberga nejūtot riebumu pret Krieviju, un, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas kolēģiem, aizbrauca uz Maskavu piedalīties Lielā Tēvijas kara 60. gadadienas svinībās.
„Ja lielās Eiropas valstis nespēj vienoties par lielu personību no lielas valsts, tad tās varētu apsvērt lielu personību no mazas valsts,” raksta „European Voice”. Izdevums atzīmē, kā viņa 1999. gadā parādījās no nekurienes pēc tam, kad Saeimas deputāti nespēja vienoties par nākamo Latvijas prezidenta amata kandidātu, un iespējams, ka viņa līdzīgu triku varētu izspēlēt Briselē. „Viņas dzīvesstāsts —1944. gadā bēgšana no padomju okupācijas, kļūšana par profesori Kanādā un tad atgriešanās, lai ievestu Latviju NATO un ES — ir valdzinošs,” raksta izdevums. „Viņa varētu savienot plaisu starp kontinenta austrumu un rietumu daļu un runāt ar Baraku Obamu kā viens ziemeļamerikānis ar otru.”
Šajā brīdī „European Voice” pārtrauc sapņot un atzīmē, ka tie, kuri nesaskata lielos šķēršļus V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanai ES prezidentes amatā, ir pārdzērušies latviešu nacionālo dzērienu Melno balzamu, kurš, pēc laikraksta domām, garšojot pēc sadedzinātām apelsīnu mizām. Viņai nav nopietnu atbalstītāju, viņa nāk no valsts, kas ir pazīstama kā sliktas pārvaldes piemērs, turklāt daži uzskata, ka viņas kandidatūra avr novērst uzmanību no „Latvijas īstās ES zvaigznes” — enerģētikas komisāra Andra Piebalga, kurš tā dēļ varētu nedabūt nopietnu amatu jaunajā Eiropas Komisijā.
Tomēr V. Vīķes-Freibergas donkohitoskajiem pūliņiem pēc augstā amata ir arī pozitīvi blakusefekti. Viens no tiem ir parādīt, ka Latvijai ir iespaidīgas publiskas personas, ne tikai „ekscentriskas, neadekvātas un apšaubāmas, kādas ir bijušas sabiedrības uzmanības lokā kopš viņa atstāja savu amatu”. Turklāt viņas pretenzijas arī uzlabo Austrumeiropas morāli laikā, kad bijušo komunistisko valstu pārstāvju iespējas ieņemt amatus starptautiskajās organizācijās ir neproporcionāli mazas.
Šāda problēma austrumeiropiešiem ir gan laika dēļ (nākamās paaudzes šiem darbiem būs piemērotas krietni vairāk), gan vienotības trūkuma, sliktas taktikas un iekšējas sabotāžas dēļ. Un daļēji tas ir arī „vecās Eiropas” karteļa dēļ, kurš sadala augstos amatus Eiropā. Ja V. Vīķe-Freiberga šo sistēmu mazliet iedragā, arī tas ir bijis daudz.