Ministru prezidents Valdis Dombrovskis vairs nelaiž garām nevienu izdevību parunāt par šādu vai tādu nodokļu pazemināšanu.
Precīzāk sakot, Ministru prezidentam nekādas izdevības parunāt nav jāgaida, jo viņš pats var tās radīt. Piemēram, viņš ir radījis Reformu vadības grupu un iecēlis sevi par grupas priekšnieku. Grupas pastāvēšanas laikā neviena reforma Latvijā gan nav manīta, bet parunāšana notiek. Pirms svētku brīvdienām grupa parunāja par nodokļu samazināšanu.
Grupa uzklausīja Finanšu ministrijas aprēķinus par trijiem soļiem divos virzienos uz vienu mērķi – zemāku nodokļu slogu.
Viens virziens saucas patēriņa nodokļu samazināšana un izpaustos, pazeminot pievienotās vērtības nodokļa likmi no 22% līdz 21%. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, viena procentpunkta aptuvenās izmaksas jeb Valsts kasē neienākusī naudas summa būtu aptuveni 40 miljoni latu gadā jeb 12 mēnešu periodā. Šo periodu varētu sākt jau šā gada 1. jūlijā.
Otrs virziens saucas nodokļu pazemināšana darbaspēkam. To varētu darīt divējādi. Pirmkārt, pazemināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no 25% līdz 24%. Otrkārt, palielinot ar nodokļiem neapliekamo ienākumu minimumu no 45 līdz 60 latiem mēnesī; un 24% no 60 – 45 = 15 latiem būtu 3,60 latu algas papildinājums vienam strādājošajam mēnesī. Šo divu soļu kopējās izmaksas būtu 60 miljoni latu. Vienošanās par šādiem soļiem ietver vienošanos starp valsti un pašvaldībām, kam iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir galvenais iztikas avots. Šīs nodokļu atlaides tiek solītas uz nākamā gada sākumu.
Tālāk ļoti vienkārši aprēķināt, ka 40 + 60 = 100 miljoni gadā. Dalot uz valstī palikušajiem pāris miljoniem iedzīvotāju, valdība sola caurmērā 50 latus katram, kaut gan šo latu sadalījums būs neizbēgami nevienmērīgs.
Savus aizdomīgi dāsnos solījumus Finanšu ministrija sniedza ar paskaidrojumu, ka nav iespējams vienlaikus samazināt nodokļus kaut par vienu procentpunktu, sasniegt budžeta deficīta samazināšanas mērķus un nodrošināt papildu finansējumu ministrijām, kas pieteikušās nākamgad iztērēt par 230 miljoniem latu vairāk nekā šogad. Tādējādi valdībai paveras tik daudzi rīcības varianti, ka kļūst apšaubāma valdības spēja nonākt līdz jebkādam lēmumam par nodokļu pazemināšanu. Joprojām ticamāki ir nu jau trijām V. Dombrovska valdībām ierastie lēmumi par nodokļu paaugstināšanu, varbūt aiz obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas u.c. izkārtnēm. Nodokļu pazemināšana var palikt turpat, kur visas citas reformas. Kā jau parasti, Reformu vadības grupa arī Finanšu ministriju uzklausīja un konceptuāli atbalstīja ar lēmumu turpināt uzklausīšanu, atbalstīšanu un lemšanu.
Runāšanai par nodokļu pazemināšanu saskatāmi divi vai trīs iemesli. Vienkāršākais no tiem būtu pašvaldību vēlēšanas nākamā gada pavasarī. Šādā kontekstā valdības populisms ir profilaktisks pasākums, lai atņemtu cerības citiem populistiem izveidot jaunus grupējumus, kas piesaistītu vērā ņemamu protesta balsotāju skaitu pret visiem valdošās koalīcijas grupējumiem un visiem, kas ar tiem saistīti.
Gan par jau minētā iemesla atsevišķu gadījumu, gan par patstāvīgu iemeslu varētu nosaukt valdošo grupējumu tieksmi pozicionēties vienam pret otru un pret uzņēmējiem (sponsoriem), kuriem ir dažādas intereses nodokļu sloga pārdalē. Šajā gadījumā ar Valda Zatlera vārdu pazīstamā grupējuma pārstāvji citē tās rindas no ekonomikas rokasgrāmatām, kas sola ekonomisko pieaugumu pēc nodokļu samazināšanas nodarbinātajiem. Grupējums Vienotība sliecas uz patēriņa nodokļa pazemināšanu. Arī tādējādi izpaužas sasaiste starp šā grupējuma pārstāvjiem un Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, kurš pirmais aicināja pazemināt PVN, kamēr V. Dombrovskis no tā vēl vairījās. No šā grupējuma dzirdami arī priekšlikumi atgriezties pie diferencētām PVN likmēm, pārtikai tās pazeminot par desmit vai pat vairāk procentpunktiem.
Varbūt pats aktuālākais iemesls runām par nodokļu pazemināšanu ir valdības patiesās rūpes kaut uz brīdi nobremzēt inflācijas rādītāju, lai tas kalpotu par Latvijas caurlaidi uz eiro zonu. Tīri matemātiski cenām veikalos būtu jāseko līdzi PVN paaugstināšanai un pazemināšanai, bet reālajā dzīvē var izrādīties otrādi. Inflāciju ir iespējams slāpēt arī ar nodokļu paaugstināšanu kā naudas konfiskāciju. Ja PVN nevis pazeminātu, bet divkāršotu, tad cilvēki būtu spiesti mainīt zābakus pret kartupeļiem, apejot naudu un/vai veikalus, bet statistika to atspoguļotu kā deflāciju un Latvija skaitītos pati cienīgākā eiro zonas kandidāte. Bēda tikai tā, ka Eiropas Centrālā banka likusi manīt par savām iespējām tāpat manipulēt ar zonas kritērijiem, lai neielaistu zonā jaunas valstis ar vāju ekonomiku.
***
Viedokļi
Edgars Šīns, nekustamo īpašumu tirgotājs:
– Valdība baidās no inflācijas, kas apdraud sakrālo plānu nonākt eiro zonā. Tomēr vairāk vajadzētu domāt par Latvijas konkurētspēju un tēlu investoru acīs. Šajā gadījumā izšķirošais ir nodokļu pazemināšana darbaspēkam, nevis vietējais patēriņš.
Raimonds Misa, Rīgas Piena kombināta valdes priekšsēdētājs:
– Viennozīmīgi izdevīgāks uzņēmumam būtu PVN samazinājums, jo tad samazinātos priekšnodoklis, ko mēs samaksājam un atgūstam pēc vairākiem mēnešiem. Šāda naudas iesaldēšana grauj mūsu konkurētspēju attiecībā pret pārtikas importētājiem.