Latvijā šobrīd vērojama problēma – ieslodzījuma vietas ir palikušas bez neatkarīgas uzraudzības, ziņo LNT raidījums "TOP10".
Tā uzskata cilvēktiesību eksperti. Arī Tiesībsarga birojā norāda, ka mūsu valstī joprojām ieslodzītā iesniegto sūdzību izmeklē tā pati institūcija, par kuru ieslodzītais ir sūdzējies, – vai nu pašā cietumā vai arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Tādēļ ne velti ieslodzītiem atliek tik vien, kā vērsties tiesā, to starp Eiropas Cilvēktiesību tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības.
Ar pāris dienu intervālu šonedēļ sevi skaļi pieteica divi ieslodzītie. Viens uzvarēja valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā saistībā ar spīdzināšanu un necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos Rīgas Centrālcietumā. Otrs – pēc konflikta ar cietuma personālu Jēkabpils cietumā izdarīja pašnāvību, pakaroties.
Ja pirmais gadījums bija noticis pirms sešiem gadiem un tikai tagad seko tiesas spriedums, tad otrais - ieslodzītā pakāršanās - ir nule kā noticis. Lai noskaidrotu visus apstākļus, jau ierosināts kriminālprocess, notiek dienesta pārbaude.
Tomēr Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) jau pirms laika sliecas secināt, ka personāla vaina notikušajā traģēdijā nav. «Netika gūta informācija un pārbaudes materiāli, ka darbinieki būtu iesaistīti šausmīgi lielā konfliktā, kas būtu novedis pie ieslodzītā pašnāvības gadījuma,» uzskata IeVP Drošības daļas priekšnieks Ojārs Kārkliņš.
Kā norāda «Top10», tad IeVP savā acī baļķi neredz pat tad, kad to konstatē Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) un par spīdzināšanu un necilvēcīgu izturēšanos pret ieslodzīto liek Latvijai morālā kaitējuma kompensācijā maksāt 10 tūkstošus eiro. Kārkliņš paliek pie sava: «Mums nav skaidrs, pēc kā tiesa ir vadījusies.»
Ar ieslodzīto, kurš izcieta nepilnu četru gadu cietumsodu par nelikumīgu piesavināšanos, citi cietumnieki bija fiziski un seksuāli izrēķinājušies, jo nāca gaismā, ka viņš sadarbojas ar policiju kādā citā krimināllietā. Savukārt persona, uz kuru šis cietušais norādīja kā vainīgo, atradās tajā pašā cietumā. Taču - izvarotā vīrieša sūdzības par pret viņu vērsto vardarbību netika ņemtas vērā.
Tiesībsarga biroja eksperte Ineta Piļāne raidījumam uzsver: «Ieslodzītais bija informējis par sev izdarīto vardarbību ne tikai cietumu, bet arī pārvaldi, prokuratūru, tiesu, praktiski visas iespējamās valsts iestādes. Un neviena no valsts iestādēm rūpīgi tam uzmanību nepievērsa – ignorēja.»
Latvijas pārstāve Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejā Ilvija Pūce Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumam, kur secināts, ka cietuma administrācija nav darījusi visu, lai noskaidrotu, vai vardarbība bijusi un nav sodījusi vainīgos, kas tos pieļāva, redz saistību arī ar tikko kā notikušo pašnāvības gadījumu Jēkabpils cietumā. Tas esot efektīvas izmeklēšanas trūkums, uzskata Pūce
Komiteja jau vairākkārt ārpuskārtas vizītēs tieši Jēkabpils cietumā bija konstatējusi būtiskas problēmas, kas publiskotas 2007. un 2009.gada ziņojumos, un uz kuriem atsaukusies arī ECT.
«Tika konstatēts tas, ka ir diezgan daudz neizmeklētu ieslodzīto savstarpējās vardarbības gadījumu, ir problēmas ar disciplinārsodu pārsūdzēšanu. 2009.gada ziņojumā norādīts, ka persona, kurai ir uzlikts disciplinārsods, netiek izsaukta pie cietuma vadības, lai sniegtu personiskus paskaidrojumus – likums tieši to neprasa, bet šāda prakse ir ieteicama. Šīs problēmas nav īsti novērstas, jo – viņi atbrauc, aizbrauc un paldies Dievam,» secina Pūce.
Ieslodzītais Jēkabpils cietumā esot pakāries pēc konflikta ar cietuma darbiniekiem. Domstarpības izcēlušās par smēķēšanu neatļautā vietā. Par šo disciplināro pārkāpumu ieslodzītais izpelnījies ziņojumu, pret ko asi iebildis, jo uzskatījis to par mazsvarīgu lietu, lai izpelnītos sodu.
IeVP pārstāvis Kārkliņš gan notikušo komentē šādi: «Sarunas laikā uzvedās agresīvi, mazliet rupji pret uzraugiem, aizskarot viņu cieņu un godu, sakarā ar ko jau tika sastādīts otrs ziņojums - par iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu. Pēc materiāla savākšanas, cietuma priekšnieks pieņēma lēmumu viņu ievietot soda izolatorā.»
Tikmēr cilvēktiesību eksperte Pūce ir pārliecināta – šāda situācija tieši arī palielina pašnāvību risku. Pūce domā, ja jau ieslodzītais cietumā pildījis bibliotekāra un sakarnieka pienākumus, tas varētu nozīmēt, ka centies sevi parādīt no labākās puses.
«Viņam ir uzreiz tankš, tankš divi sodi vai vismaz divi ziņojumi un, iespējams, kaut kāds konflikts. Tas nav tā kā sodītam autovadītājam – samaksā sodu un aizmirsti, bet, tas nozīmē, ka viņam cietumā ir mazāk tikšanos, mazāk telefonsarunu, citu ierobežojumi, viņam iespaido pārvietošanu uz vieglāka režīma pakāpi, var iespaidot pirmstermiņa atbrīvošanu, tās ir nopietnas sekas šajā gadījumā. Ir skaidrs, ka persona, kas ir soda vidū, kam ir šāda situācija, kam pēkšņi ir tie divi sodi, ir šajā riska grupā,» skaidroja Pūce.
Ieslodzīto tiesību aizstāvis, organizācijas «Gara spēks» vadītājs Ivans Parfenovičs secinājis, ka mūsu valsts sevi pozicionē kā pretinieku, nevis palīgu. Tikai vēršoties tiesā, ieslodzītajiem ir iespēja aizstāvēt savas tiesības, kādas viņiem arī ir, un, par kuru neievērošanu Latvija ir spiesta maksāt cietumniekiem kompensācijas.
«Ja cietuma priekšnieku sauc par saimnieku, tad attiecības starp ieslodzītajiem un cietuma darbiniekiem arī ir kā vergam ar saimnieku. Visā Eiropas Savienībā mēģina nākt pretī, cenšas palīdzēt ieslodzītajam mainīties uz labo pusi. Bet mums tas ir kā sods.
Ja tu ar kaut ko neesi apmierināts vai centies pretoties - uzstāt uz savām tiesībām –, tad vienkārši ar represīvām metodēm piebeidz tevi līdz galam,» tā «Top10» sacīja Parfenovičs.
Tikmēr tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK) komentēja, ka esošā sistēma būtu radikāli jāmaina, bet, diemžēl, tas esot saistītis ar lielu finansējumu.
«Šī sistēmas maiņa notiek pakāpeniski. Te ir divi aspekti – cietuma infrastruktūra – ir daži labi piemēri kā Cēsu kolonija. Bet, kas attiecas uz kadru politiku, attieksmes maiņu, – viegli neiet, bet mēs strādājam finansējuma robežās,» atzina Bērziņš.
Cilvēktiesību eksperti gan raidījumam norāda, ka arī bez lielas naudas un jaunu cietumu būvēšanas, var panākt izmaiņas uz labo pusi. Pūce uzsvēra: «Latvijā šobrīd ir tā problēma, ka ieslodzījuma vietas ir palikušas bez uzraudzības, es te domāju - bez neatkarīgas uzraudzības.»
Arī Tiesībsarga biroja eksperte Piļāne papildina Pūces sacīto: «Valstī joprojām izmeklē lietas par ieslodzītā izteikto sūdzību tā pati institūcija, par kuru ieslodzītais ir izteicis sūdzību – vai nu pašā cietumā izmeklē lietas, vai izmeklē IeVP.»
Tādēļ arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Artūrs Kučs izteica cerību, ka tagad tiks izdarīti secinājumi un veiktas izmaiņas tiesību aktos, padarot šo izmeklēšanu neatkarīgāku, kas ir viens no priekšnoteikumiem, lai mēs varētu uzskatīt par efektīvu šo izmeklēšanu, kas ir pēc vardarbības gadījumiem ieslodzījuma vietās ECT izpratnē. «Nevar izmeklēt noziegumus tā pati institūcija, kurus, iespējams, izdarījuši šīs pašas institūcijas darbinieki,» norāda docents.
To, ka valstij jāpievērš ārkārtīgi vērīga uzmanība vardarbības gadījumu izskaušanai cietumos, Spīdzināšanas novēršanas komiteja Latvijai norādīja jau pirms desmit gadiem.
Latvijas Cilvēktiesību centra vecākā juriste Pūce atzīst: «Tas, kas, manuprāt, šobrīd Latvijā trūkst – mēs neesam ratificējuši ANO spīdzināšanas novēršanas konvencijas papildprotokolu, kas valstij uzliek par pienākumu izveidot vai deleģēt funkciju – uzraudzīt slēgtās iestādes, kāds ir cietums – konkrētai institūcijai, kas būtu normāli, ja Tiesībsargs to darītu ne tikai ar savām tiesībām, bet kā pienākumu. Mums ir jāņem vērā, ka lielākā daļa Eiropas Savienības dalībvalstu ir ratificējušas un izpilda šo līgumu, izveidojot šādu institūciju, ieskaitot Igauniju.»
Cilvēktiesību eksperti grib cerēt, ka valsts tomēr ņems vērā mācību stundas, kuras Latvijai izvēršas finansiālos spaidos. ECT mūsu valstij likusi maksāt kompensācijās jau teju 300 tūkstošus latu.