Iespējamais aizliegums televīzijā rādīt filmas ar aizkadrā lasītu tekstu latviešu valodā kategoriski nepatīk telekompānijām, lielai daļai auditorijas, bet visasāk šajā jautājumā saduras redzes un dzirdes invalīdu intereses.
Šobrīd televīziju piedāvājumā iespējamas trīs tulkojuma alternatīvas. Filmas drīkst subtitrēt, proti, rādīt drukātu tekstu ekrāna apakšā. Drīkst dublēt – tas nozīmē pilnīgu oriģinālvalodas skanējuma aizvietošanu ar latviešu valodu, katru lomu ierunājot citam aktierim. Televīzijas šo metodi maz izmanto, jo dublēšana ir dārgs pasākums. Darbam jāpiesaista desmitiem cilvēku, jāmaksā algas, jātērē ierakstu studiju laiki, tāpēc dublētas tiek galvenokārt pilnmetrāžas multiplikācijas filmas. Finansiāli pieejamākais, taču, pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) domām, nekvalitatīvākais variants ir filmu ieskaņošana, kur tulkojums tiek ierunāts aizkadrā – parasti to dara viens, retāk divi cilvēki.
Nesen notikušajā ekspertu diskusijā telekompāniju vadītāji prognozēja, ka padomes iniciatīvas sekas būs latviešu valodas skanējuma izzušana no zilajiem ekrāniem un līdz ar to arī auditorijas kritums, jo skatītāji ērtības labad pārvāksies uz krievu valodā raidošajiem kanāliem. Līdz ar viņu skaitu mazināsies arī latviešu kanālu reklāmas ieņēmumi.
Padomes juriskonsults Alens Ancāns gan norāda, ka diskusija tikai sākta. Kā uz nacionālo telekanālu vienbalsīgo nē padome reaģēs, nav skaidrs. Iespējams, tiks organizēts pētījums par auditorijas paradumiem, ja vien tam atradīsies nauda. Taču ir skaidrs, ka vajadzības ir stipri atšķirīgas, un uzskatāmi to parāda redzes un dzirdes invalīdu interešu sadursme televizora skatīšanās jautājumā.
Tieši Latvijas Nedzirdīgo biedrība bija pirmā, kas pirms pāris gadiem nāca klajā ar ierosmi ieskaņošanas vietā vairāk izmantot titrēšanu, un turpina lobēt šo ideju arī tagad. Biedrības prezidents Arnolds Pavlins skaidro, ka viens procents Latvijas iedzīvotāju ir kurli, vāji dzird pieci līdz septiņi procenti cilvēku. Viņiem titri ir ļoti nepieciešami. Taču pretī savus skaitļus liek arī Latvijas Neredzīgo biedrība, pieprasot saglabāt filmu ieskaņošanas iespēju. Biedrības līderis Egons Zariņš stāsta, ka smagas redzes problēmas Latvijā ir ap 30 000 cilvēku, bet, ja pieskaitītu tos simtus tūkstošus veco cilvēku, kam vienkārši ir slikta redze un grūti lasīt titrus, runa būtu par ļoti ievērojamu populācijas daļu.
NEPLP organizētajā diskusijā izskanēja atziņa, ka vislabāk būtu, ja šo jautājumu atrisinātu modernās tehnoloģijas. Taču, kamēr ikviena Latvijas iedzīvotāja mājās nav nodrošināts milzīgs plazmas ekrāns ar digitāli izsmalcinātām valodu un titru izvēles iespējām, televīzijas nozare ir par to, lai viss paliek pa vecam un tā arī turpmāk pati var izvēlēties piemērotāko un pieejamāko filmu tulkošanas veidu.
Ieskaņošanas, dublāžas un arī titrēšanas jomā jau daudzus gadus strādā aktieris Imants Pakalnietis. Viņaprāt, padomes arguments, ka, aizliedzot ieskaņošanu, visi skatītāji ar TV starpniecību mācīsies svešvalodas un baudīs oriģinālo skaņu, īsti neiztur kritiku. «Daudziem tieši titri traucē baudīt filmu, jo tos neviļus nākas lasīt, pat ja saproti oriģinālvalodu. Turklāt cilvēkiem ir dažāds lasīšanas ātrums. Un jautājums, vai tā tante ar biezajām brillēm mazā ekrānā vispār spēj izburtot titrus. Kas attiecas uz dublēšanu, šaubos, vai būtu sajūsmā par Zorro, piemēram, Artura Skrastiņa izpildījumā. Labāk tomēr aizkadra skaņa.»
Padomes pārmetums, ka ieskaņošanai televīzijās reizēm mēdz būt arī latviešu valodu traumējoša kvalitāte, iespējams, ir vietā. Taču šo problēmu katra telekompānija var novērst pašas spēkiem, un tam nav nepieciešams likumā noteikts konkrēta tulkošanas un apskaņošanas veida aizliegums.