Tikai Latvijas skolotāji 90. gadu vidū spēja noorganizēt streiku, kura laikā slēdza skolas un mācības patiešām nenotika. Tagad, pat ekonomiskās krīzes karstumā, kad bezdarbs sasniedza rekordu un valdībai nācās īstenot bargus taupības pasākumus, streiki nenotiek.
Piketi – jā, protesti – arī, bet ne ģenerālstreiks, kāds pagājušā nedēļā notika Spānijā, marta sākumā – Igaunijā, gada sākumā – Beļģijā un daudzās citās valstīs. «Tas, ka nenotiek nozaru streiki, nebūt nenozīmē, ka cilvēki piekrīt visam, vienkārši protesti izpaužas citā formā – cilvēki aizbrauc no Latvijas prom,» uzskata sociologs, pētījuma centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Rietumeiropā galvenais protestu un streiku organizētājs ir arodbiedrības, kurām ir gadu desmitiem ilgas tradīcijas, un tās visbiežāk rīko ģenerālstreikus jeb solidaritātes streikus, kur pret vai par kādu jautājumu protestē dažādu nozaru arodbiedrības. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča Neatkarīgajai gan atzīst, ka solidaritātes streikus saskaņā ar Latvijas likumiem rīkot nedrīkst.
Piketi vai protesta akcijas pie Saeimas, Ministru kabineta vai ministrijām Latvijā nemaz nav tik reti – ir mēneši, kad tie notiek vai katru nedēļu. Latgaliešu pikets pie Saeimas, Latvijas infektoloģijas centra darbinieku pikets pie valdības nama, vasaras slimnīcu un pacientu piketi rajonos un mediķu protesta akcija pie Saeimas. Tomēr tādu streiku, kad kādā nozarē apstātos darbs, Latvijā nav bijis. Teorijā streiks ir organizēta atteikšanās strādāt, ar ko darbinieki cenšas no uzņēmēja vai valdības panākt kādu ekonomisku vai politisku piekāpšanos.
Tikai skolotāji
«Streiku mums nav, tā ir tiesa» sarunā saka Līvija Marcinkēviča. Izņēmums ir skolotāji, kuri jau no deviņdesmito gadu sākuma regulāri ir rīkojuši masu protesta akcijas, arī streikus; plašākais bija 1999. gadā, kad Latvijas skolās nenotika mācības, un to var patiešām saukt par streiku. Tā rezultātā atkāpās arī toreizējā izglītības ministre Silva Golde. Togad notika arī referendums par grozījumiem pensiju likumā. «Mūsu novērojumi liecina, ka ļaudis Latvijā ir pacietīgi, uzticīgi, ticoši labajam, kas nāks, arī katram jaunajam politiskajam spēkam,» uzskata L. Marcinkēviča. «Mēs neapšaubām, neapgāžam un neprasām. Tā ir vēlme nolūkoties uz iespējamām pārmaiņām no malas, pašam nepiedaloties.» Arodbiedrību pārstāve arī skaidro, ka Latvijā var organizēt streikus, kur dažādas nozares vienotos par vienu aktuālu jautājumu, piemēram, kā tagad – pensionēšanās vecums (ja diskusijas ar Saeimā pārstāvētiem politiskiem spēkiem neveiksies, arodbiedrības apsver iespēju rīkot arī protestus), taču saskaņā ar likumu nedrīkstot rīkot solidaritātes streikus. «Pedagogiem, kuri streikotu par darba samaksu, nevarētu pievienoties transporta nozare,» ar piemēru situāciju ilustrē L. Marcinkēviča.
Protestē aizbraucot
Sabiedriskās domas pētījuma centra direktors sociologs Arnis Kaktiņš, atsaucoties uz veikto aptauju datiem, norāda: vidēji tikai 40 procenti iedzīvotāju piekrīt viedoklim, ka, piedaloties protesta akcijās (demonstrācijās, streikos u.c.), ir iespējams panākt sev vēlamu lēmumu pieņemšanu. «Varam izvirzīt pieņēmumu, ka katra indivīda apziņā svarīgākais ir šī cilvēka problēmas, nevis sabiedrības jautājumi, par ko notiek vai notiktu protesti.» Ja mani tas personīgi neskar, es nestreikošu. Tas nav attiecināms uz katru cilvēku, tomēr kopumā tā varētu raksturot sabiedrību – mums nav empātijas pret citiem, dzīvojam savā pasaulītē.
Tāpat, kā norāda sociologs, atšķiramies no Rietumeiropas valstīm ar izpratni par biedrošanos, kolektīvām darbībām, kā arī salīdzinoši vājām arodbiedrībām.
Tas, ka Latvijā nenotiek streiki vai masveida protesti, tomēr nenozīmē, ka cilvēki visam piekrīt un ne pret ko neprotestē, norāda A. Kaktiņš. «Cilvēki protestē citādāk, un to pierāda tautas skaitīšanas dati – cilvēki aizbrauc prom, un tas valstij ir simtkārt postošāk un kaitīgāk nekā pāris duči sadauzītu auto.»
Nav streiku fondu
Līvija Marcinkēviča tomēr piebilst, ka arodbiedrību kustība Latvijā ir jauna – 1934. gadā tās tika likvidētas un Eiropas izpratnē atjaunojušās tikai pirms 20 gadiem. «Mums nav ne tik dziļas pieredzes, ne arī iespēju noorganizēt tādus streikus kā Rietumeiropā. Tikai dažām arodbiedrībām Latvijā ir streiku fondi – ietaupījumi, kurus var izmantot, lai atbalstītu arodbiedrību biedrus streikotājus, lai viņi nepaliktu bez naudas.
Nav tā, ka mēs neaicinātu, bet cilvēki labprātāk atsaucas parakstu vākšanām, vēstuļu akcijām. Mums ir tāda īpatnība, ja tā var teikt, domājam ļoti par citiem – kas notiks ar bērniem, ja skola būs ciet, kas ar pacientiem, ja nestrādāsim, kā cilvēki nokļūs darbā, ja nebrauks vilciens,» spriež L. Marcinkēviča.
Domai, ka protesta akciju nav vai tās ir bez rezultātiem, nevēlas piekrist Liepājas arodbiedrību centra vadītājs Toms Meiers: «Aktīvākie cilvēki vienmēr ir gatavi piedalīties, taču tādu cilvēku ir maz. Tā ir vienaldzība, tuvredzība, maigi sakot. Ko es iešu cīnīties par citiem? Ir nozares, kuras būtu gatavas cīnīties, bet cilvēkus nobremzē finansiālais aspekts, bailes palikt bez darba. Arī mēs kā arodbiedrības nevaram nodrošināt cilvēkiem algu par streikošanas dienām, kā tas notiek Eiropā.» Tieši pašlaik akcija briest par darba tirgus izaugsmi un nodarbinātību – gan darba ņēmēji, gan darba devēji varētu vienoties kopīgā pasākumā, jo neredz, ka situācija tiktu risināta. Viena no prasībām būs nodokļu sloga samazināšana darbaspēkam.
Ir slikti, bet neiesim
Tomēr arī aptaujas parāda, ka cilvēki kādam risinājumam nepiekrīt, bet skaļi pret to iebilst negrasās. Tā TNS Latvia veiktā aptauja rāda: ja arodbiedrības rīkotu protesta akcijas pret taupības pasākumiem, tikai desmitā daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju tās atbalstītu un tajās piedalītos, savukārt 40 procenti akcijas atbalstītu, tomēr personīgi tajās nepiedalītos. Trešā daļa protesta akciju rīkošanu neatbalstītu un tajās paši nepiedalītos.