Unoras kapteiņa kļūda bija smagāka

Zvejas kuģis Unora bojāejas brīdī tomēr bija pārkrauts – tāds ir galvenais secinājums, ko, izmeklējot šā kuģa bojāeju, izdarījusi Latvijas Jūras administrācija. Neatkarīgās neoficiālie avoti šo faktu apstiprina, tomēr zvejnieki par noteicošo nelaimes cēloni atzīst nevis zivju daudzumu uz klāja, kas gandrīz divas reizes pārsniedzis formāli atļauto kravas svaru, bet kapteiņa pieļautās kļūdas.

Tās sliktajos laika apstākļos izrādījās liktenīgas. Padomju zvejas kuģubūves populārākais izstrādājums – Baltikas tipa kuģis – pēc papīriem drīkst uzkraut ne vairāk kā 35 tonnas zivju. Taču veci jūras vilki atminas arī tik lieliskus lomus, ka mājās nākts arī ar simt tonnām – tā, ka tilpnes un klājs ir burtiski pārbāzti. Realitātē, ja loms ir, neviens zvejnieks to neatstāj aiz borta, un Unora šajā ziņā bija nevis nosodāms izņēmums, bet objektīva likumsakarība.

Kapteinis – "riskants vīrs"

Cita lieta, ka kapteinis Zigurds Lukevics bijis "riskants vīrs". Tā viņu raksturo zvejnieku kompānijas Grifs īpašnieks Juris Pētersons, pie kura kapteinis labu laiku strādājis – līdz pāriešanai darbā pie Aleksandra Blohina. (A. Blohinam pieder zvejas uzņēmumi Bradava un 5B, kam kalpoja Unora.) J. Pētersons spriež: "Labs kapteinis, labs zvejnieks, pieredzējis – 60 gadu bija vīram. Bet viņš mēdza riskēt. Drīzāk tā neprātība te nospēlēja lomu, nevis tas, ka kuģis bija pārkrauts."

Pats A. Blohins tagad atzīst, ka Unora bija pārslogota, kaut arī uzreiz pēc nelaimes izdzīvojušie zvejnieki dievojās, ka kuģis nav bijis pārkrauts, un šo versiju spēkā uzturēja arī uzņēmuma īpašnieks. Par bojā gājušo kapteini viņš runāt nevēlas – lai dus mierā. Jāatgādina, ka četri komandas locekļi izglābās, bet kapteini un mehāniķi kuģis parāva sev līdzi dzelmē.

Kuģis zaudē līdzsvaru

Latvijas Jūras administrācijas izmeklētāji, izdarot secinājumu par kravas ierobežojumu ignorēšanu, balstījušies uz iepriekšējās dienās Unoras nodoto zivju statistiku. Teorētiski gan iespējams, ka vienā dienā loms ir lielisks, bet nākamajā nav ne asakas, tomēr šoreiz bijis citādi. Zvejnieki stāsta, ka Unoras rūmē bijušas kādas 44 tonnas zivju, tomēr tā nav bijusi piepildīta līdz augšai. Neraugoties uz to, vēl aptuveni 15 tonnas uzkrautas uz klāja. Kad nācis lielais vilnis, zivis sagāzušās uz labo bortu. Tajā brīdī liktenīgas izrādījušās kuģa konstrukcijā legāli veiktās izmaiņas. Paaugstinātā borta siena nav ļāvusi ātri aizplūst ūdenim, un pēc nākamā viļņa kuģis neatgriezeniski zaudējis līdzsvaru.

Strādāt pa vilnim vienmēr ir bīstamāk, jo kuģa pakaļgalu var samest. Tomēr ik dienu visās pasaules jūrās zvejnieki riskē, un kāds par šo risku arī samaksā. 17. februāra rītā, neilgi pēc pulksten desmitiem 37 jūdzes no Bornholmas Unora nogrima. Tas būtu bijis pēdējais tralējums pirms došanās uz ostu.

Cik izvilksi, tik nopelnīsi

Pašlaik A. Blohins ir pārdevis astoņus atlikušos Baltikas tipa kuģīšus un strādā ar lielākiem, stabilākiem un nesalīdzināmi ietilpīgākiem: "No mazajiem esmu ticis vaļā, nav vērts ar tiem ķēpāties. Pasaule iet uz priekšu."

Kā nelaimi veicinošu papildu faktoru izmeklētāji minējuši arī atalgojuma sistēmu zvejniecībā, proti, alga ir tieši piesaistīta lomiem – cik izvilksi, tik nopelnīsi. Tomēr šīs likumsakarības apšaubīšanu zvejnieki uzskata par absurdu. Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits skaidro, ka privātā biznesā nav iespējams rīkoties kā valsts budžeta finansētās iestādēs, kur darbinieki saņem garantētu atalgojumu neatkarīgi no tā, vai viņi apzinīgi strādā, vai arī laiž muļķi: "Neviens atalgojuma sistēmu zvejniecībā nemainīs. Nevar taču kārtis uz kuģa spēlēt!" I. Voits arī aicina nedramatizēt situāciju – tāpat kā tas ir autosatiksmē, arī jūrā avārijas ir neizbēgamas: "Ja no 100 kuģiem viens nogrimst, tas nav pasaules gals.