Valsts praktizētā politika, ka vairāk nekā divu miljonu latu lielie līdzekļi, kas no Eiropas Sociālā fonda (ESF) pienākas sociālo partneru administratīvās kapacitātes stiprināšanai, tiek sadalīti tikai starp divām organizācijām, radījusi izbrīnu ne tikai profesionālo organizāciju, bet arī Saeimas deputātu vidū.
Piemēram, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētāja Elīna Siliņa pauž neizpratni, kādēļ tieši Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai (LBAS) ir pieejams tik pat liels finansējums kā apmēram 14 000 citu nevalstisko organizāciju kopā. Deputāte uzskata, ka abās organizācijās ir ļoti maza darba devēju un darba ņēmēju pārstāvniecība un LDDK tik pat kā nav pārstāvētas mazo uzņēmēju intereses.
Līdzīgās domās ir arī komisijas deputāts Andris Bērziņš. Viņš uzskata, ka viens no risinājumiem būtu atvēlētos miljonus proporcionāli sadalīt uz visām nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv uzņēmējus. Teorizējot, kādēļ ieviesusies sistēma, kurā nauda tiek sadalīta tikai starp divām organizācijām, viņš jokoja, ka šādi vieglāk kontrolēt divas lielākās un ietekmīgākās organizācijas – LDDK un LBAS.
Savukārt LBAS, kura no ESF laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam iegūs 964 000 latu, vadītājs Pēteris Krīgers uzskata, ka nekādas netaisnības neesot, jo Eiropa stingri definējusi, kādas organizācijas atzīstamas par sociālajiem partneriem, un Latvijā tādas esot tikai divas. Turklāt naudas izmantošana tiekot ārkārtīgi rūpīgi kontrolēta un izmantota saskaņā ar ES priekšrakstiem. Tādēļ viņš neizpratni izrādījušajiem deputātiem ieteica necensties pārskatīt esošo kārtību un apšaubīt LBAS tiesības, jo viņš neapšaubot deputātus.
LDDK no ESF šajā pašā laika posmā saņems 943 000 latu, bet katra no šīm organizācijām nacionālā publiskā finansējuma ietvaros saņems vēl gandrīz 200 000 latu.
Tomēr Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts, sniedzot sociālo partneru definīciju, norāda – sociālie partneri ir visā Eiropā plaši izmantots termins, kas apzīmē darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjus (arodbiedrības un darba devēju organizācijas). Šai definīcijai atbilst arī Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācija.
Tomēr tās vadītājs Guntis Strazds atzīst, ka asociācijas pastāvēšanas laikā no Eiropas Sociālā fonda (ESF) nauda tik pat kā nemaz nav saņemta. Ja iepriekšējos gados asociācija dabūjusi dažus maksājumus piecus līdz 20 000, tad pēdējos gados tā netiek arī pie šādām summām.
«Mēs darām visu to pašu, gatavojam bukletus, atskaitāmies Eiropas Savienībai, jo atteikties to darīt mēs neesam tiesīgi, bet, kad prasām Eiropas naudu, mums saka, ka mums tā nepienākas,» saka asociācijas vadītājs.
G. Strazds atzīst, ka teorētiski viņa vadītā organizācija varētu pretendēt uz ESF līdzekļiem kā sociālie partneri, taču izpildāmās prasības, lai to izdarītu, ir tik sarežģītas, ka būtu nepieciešams algot papildu darbinieku, taču tam asociācijai nav naudas. Kaut arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kas arī no ESF nesaņem finansējumu savas kapacitātes stiprināšanai, solīja sniegt savu komentāru, Neatkarīgā to nesaņēma.