Latvijā ik dienu kāds cilvēks izdara pašnāvību

Matemātiski rēķinot, Latvijā ik dienu vismaz viens cilvēks izdara pašnāvību, un tas ir uz pusi vairāk nekā cieš autoavārijās.

Pašnāvību skaits pēdējo pāris gadu laikā gan nav būtiski mainījies – pērn un iepriekš nedaudz vairāk nekā 400 cilvēku ir izlēmuši dzīvei pielikt punktu paši. Arī ārzemēs, pēc Latvijas Ārlietu ministrijas datiem,

12 cilvēki 2011. gadā izdarījuši pašnāvības. Salīdzinot ar Eiropas valstu skolēniem, mūsējiem ir veselīgāka attieksme pret dzīvi, jo uz pusi mazāk aptaujāto Rīgas mācību iestāžu audzēkņu ir domājuši par suicīdu vai mēģinājuši aiziet no dzīves. Tomēr nepatīkama tendence parādās gan – globāli pašnāvību kā izeju no problēmām arvien vairāk izvēlas jauni cilvēki.

Pagājušogad Latvijā tika uzskaitīti 413 pašnāvnieki, bet 2010. gadā – 403. Savukārt 2009. gadā no dzīves šķīrās 483 cilvēki, bet 2008. gadā viņu bija krietni vairāk – 500. Pērn pašnāvības izdarīja arī trīs bērni. Iepriekš no dzīves izlēma aiziet pieci un seši bērni gadā. Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centrā norāda, ka šie dati varētu būt neprecīzi, jo lēmumu par to, vai nāve atzīstama par pašnāvību, pieņem izmeklēšanas iestāde, informē ziņu aģentūra LETA. «Visbiežāk, par pašnāvībām runājot, piesaucam statistiku, kas uzskaita izdarītās pašnāvības un pašnāvības mēģinājumus. Taču jāatceras, ka šie dati nav pilnīgi, jo ne vienmēr pašnāvības gadījumā tiek norādīts patiesais nāves cēlonis,» Neatkarīgajai saka krīžu un psihoterapijas centra psiholoģe, psihoterapeite Inga Lubāne. Viņa uzsver, ka bērnu izpratne par nāvi nav tik reālistiska kā pieaugušajiem, taču arī bērni piedzīvo spēcīgas psiholoģiskas ciešanas un nonāk situācijās, no kurām neredz izeju. «Par bērna pašnāvību atbildība jāuzņemas pieaugušajiem, kuri neredzēja viņa vajadzību pēc palīdzības. Pašnāvība vienmēr ir nesadzirdēts sauciens pēc palīdzības,» akcentē I. Lubāne.

Veselības ekonomikas centra (VEC) ziņojumā par garīgo veselību valstī 2010. gadā atrodama satraucoša statistika – salīdzinot pašnāvībās un transporta nelaimes gadījumos mirušo skaitu uz 100 000 iedzīvotāju, 2007. gadā šie divi rādītāji bija līdzīgi, bet kopš 2007. gada transporta nelaimes gadījumos bojā gājušo skaits samazinājies un 2010. gadā bija gandrīz uz pusi mazāks par pašnāvībās mirušo iedzīvotāju skaitu. Ziņojuma autori kā negatīvi vērtējamu faktu minējuši tendenci, ka Latvijā kopējais pašnāvību skaits samazinās, taču no 2009. līdz 2010. gadam vērojams pašnāvību skaita pieaugums vairākās vecuma grupās: 70–74 gadi, 35–39 gadi un 20–24 gadi.

VEC uzsācis analizēt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukumus pie pacientiem, kas mēģinājuši izdarīt vai izdarījuši pašnāvību 2010. gada otrajā pusgadā. No 739 izdzīvojušajiem pacientiem vislielākais pašnāvības mēģinājumu skaits bijis vecuma grupā no 20 līdz 34 gadiem.

I. Lubāne skaidro, ka pētījumi par pašnāvības iemesliem uzrāda daudzu faktoru sakritību, kas noved cilvēku līdz nāvei, piemēram, nelabvēlīga dzīves pieredze, pārdzīvojumi, nespēja atrisināt problēmas, meklēt un pieņemt palīdzību, arī tuvu attiecību trūkums. Ekonomiskā krīze var būt kā viens no faktoriem, kas ietekmē cilvēka psiholoģisko līdzsvaru. Psiholoģe aicina gan ieklausīties, gan nenobīties, ja kāds tuvs cilvēks ierunājas par pašnāvību: «Jāatceras, ka pašnāvība vienmēr ir cīņa starp vēlmi dzīvot un nedzīvot, jautājums, kura vēlme uzvarēs. Cilvēki krīzes situācijās ir gatavi par to runāt, drīzāk apkārtējiem rodas grūtības uzklausīt cilvēku, kurš plāno sevi nogalināt.