Vēsturnieks Kārlis Kangeris: Mums jāatklāj arī nepatīkama patiesība

 
©F64 Photo Agency

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, vēsturnieku komisijas locekli Kārli Kangeri.

– Valsts prezidents Andris Bērziņš nesen atzina, ka uzskatīt latviešu leģionārus par noziedzniekiem ir ārpus saprāta robežām. Vai šis atzinums būtu uzlūkojams kā oficiālās varas attieksmes maiņa pret šo vēstures objektu?

– Arī vienā no Saeimas komisijām bija runa par šiem jautājumiem. Un es uzsvēru to, ka, runājot par leģionāriem, ne vienmēr tiek skaidri definēts, ko mēs saprotam ar jēdzienu «latviešu leģionāri». Tātad – kas bija latviešu leģions? Ja aplūkojam vēstures dokumentus, tur atklājas dažādas patiesības. Piemēram, Himlers, kas bija atbildīgs par policijas un SS struktūrām, latviešu leģionu definēja tā, ka tas ir ieroču SS izveidotās divas latviešu divīzijas un visas policijas struktūras. Pēc šā skaidrojuma tas nozīmēja, ka tur iekļauti arī policijas bataljoni. Cita definīcija ir tāda. SS galvenā pārvalde un SS personālpārvalde, kas komplektēja šos leģionus, noteica visu, kā leģions jāveido, un viņi leģionam pieskaitīja tikai tos cilvēkus, kas ir ieroču SS vienībās. Vēl ir latviešu pulkvežu, kuri piedalījās Otrajā pasaules karā, definīcija. Piemēram, Artūrs Silgailis rakstīja, ka ar latviešu leģionu jāsaprot visi tie latvieši, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās vāciešu pusē. Bet vēl mums ir latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, kas rakstīja pārskatus par iesauktajiem latviešiem, kas dienēja vācu militārajās vai paramilitārajās vienībās. Viņš savu statistiku veidoja, vadoties pēc Himlera noteiktās shēmas: viņš uzskaitīja tos, kas ir ieroču SS divīzijās, plus policijas bataljonus. Un tad bija vēl viena rubrika: latvieši ārpus leģiona. Tātad – ja mēs šodien runājam par leģionu, lieta kļūst daudz komplicētāka. Tad, kad Latvijā sākās 16. marta kustība – 1989., 1990. gadā – tad uzsaukumus piedalīties demonstrācijās vispirmām kārtām parakstīja Daugavas vanagu organizācija, kas 16. martu izprata kā latviešu leģiona piemiņas dienu, kā kritušo leģionāru piemiņas dienu, kā atgādinājumu cīņai pret boļševismu. Tiem, kas 16. martā dosies gājienos, pašiem jābūt skaidrībā, ko viņi ar to grib pateikt: pieminēt visus kritušos karavīrus vai pieminēt tikai leģionārus – jo tad sākas diferencēšana.

– Bet kā tad ar oficiālās attieksmes maiņu?

– Nekādu īpašu maiņu gan es neredzu. Mums jāatceras, ka Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju par latviešu leģionāriem. Tās būtība bija aizstāvēt leģionārus pret uzbrukumiem mūsējā un vairāk ārzemju presē, kur viņi tika saukāti par naciķiem, slepkavām un kara noziedzniekiem. Uzskatīt latviešu leģionārus par nacistiem ir aplami: neviens latvietis nebija iestājies nacionālsociālistu partijā, un Himlera SS ordenī varēja uzņemt tikai Vācijas pilsoņus. Ja latviešus iesauca leģionā, SS galvenā pārvalde to saprata tā, ka šie leģionāri ir «speciālai izmantošanai kara laikā» – tiklīdz karš beidzas, latviešu leģionāru struktūras arī izbeigtos.

– 1942. gadā sāka veidot policijas bataljonu. Ar ko tas atšķīrās no latviešu leģiona, ko sāka formēt 1943. gadā?

– Pirmkārt, jāsaprot, ka Latvija bija okupēta valsts: sākumā bija militārpārvalde, vēlāk – civilpārvalde. Tika izveidota arī policijas struktūra, par kuru bija atbildīgs Himlers. Viņš nolēma, ka Austrumzemē/Ostlandē jāveido policijas struktūras, ko dēvēja par Schutzmannschaft. Viena kategorija bija policisti pilsētās, otrā – policisti laukos, trešā kategorija – kārtības sargu bataljoni, ko vēlāk nosauca par policijas bataljoniem, ceturtā kategorija – ugunsdzēsēji, piektā – palīgpolicisti. Īsto policijas struktūru ieviesa 1941. gada beigās, 1942. gada sākumā. Šajā struktūrā ietilpa trešā kategorija – slēgtās vienības, kuras latvieši sākumā sauca par kārtības sargu bataljoniem, vēlāk – par aizsardzības bataljoniem, bet 1943. gadā visus pārdēvēja par policijas bataljoniem. Jau 1941. gadā latvieši paši pieprasīja, lai vērmahta – vācu regulārās armijas – sastāvā tiek izveidota vien vai divas divīzijas, kas sastāvētu no latviešiem un cīnītos pret boļševikiem. To atbalstīja arī reihsministrs Rozenbergs. Un tā 1942. gada 25. janvārī notika saruna starp Hitleru un Himleru. Tolaik armijas grupa Ziemeļi visu laiku prasīja pastiprinājumu. Hitlers ar Himleru panāca vienošanos, ka jāformē iespējami daudz policijas bataljonu. Ģenerālis Jekelns skaidroja, kā tas jāsaprot: Himlers vēloties, lai šie policijas bataljoni darbotos armijas aizmugurē un kārtotu policejiskās lietas, bet iesaistīt šos bataljonus frontes darbībā politiski neesot pieļaujams, jo latvieši ar to vēloties radīt sev armijas struktūras. Un jau 11. februārī Latvijā sākās policijas bataljonu vervēšana. Vervēšanas propagandas galvenais motīvs bija: cilvēki, kas iesaistīsies bataljonos, cīnīsies austrumu frontē pret latviešu tautas ienaidniekiem – boļševikiem. Izveidoja pat īpašu organizācijas komiteju. Kad cilvēki pieteicās bataljonos, viņiem vajadzēja parakstīt darba līgumu uz pusgadu: viņi iesaistās darbā, par ko viņiem tiek samaksāts. Nolīgtajiem vajadzēja parakstīt solījumu, ka viņi pildīs priekšniecības pavēles bez ierobežojuma. Lielvervēšanas akcijas laikā – līdz 1942. gada jūnijam – tika izveidoti 16 policijas bataljoni, katrā ap 500 štata vietām.

– Policijas bataljonā savervētie droši saprata, ka kaut kas nav kārtībā: viņiem taču tika solīts, ka visi dosies uz austrumu fronti cīnīties pret boļševikiem, bet nekas tāds nenotika.

– Protams. Himlers jau bija noteicis, ka policijas bataljonus izmantos frontes aizmugurē. Paskatīsimies izdevumā Tēvija: tur rakstīts, ka «latviešu tauta izvada uz austrumu fronti savus dēlus cīņā pret boļševismu». Tie bija meli. No minētajiem 16 bataljoniem tikai viens nonāca frontē. Divus bataljonus 1942. gadā nosūtīja uz Varšavu: viņi, kuriem bija solīta austrumu fronte, brīnījās, kur tie atrodas. Tad jau arī sākās policijas bataljonu drūmā vēsture. Jo viņi bija parakstījuši savus darba līgumus, kuros bija rakstīts, ka viņiem būs jādara tas, ko viņiem liek. Viens bataljons veica Varšavas geto ārējo apsardzi, otrs – daļēji, bet viena rota no otrā bataljona bija iesaistīta ebreju konvojēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni. Par šo drūmo darbu ir saglabājušās dokumentālas liecības. Daži citi bataljoni bija aizsūtīti uz Ukrainu, kur vajadzēja uzraudzīt piespiedu darbos iesaistītos civiliedzīvotājus. Latvieši bija neapmierināti, un bataljonu dienasgrāmatās vietām varēja uziet ierakstus par to, ka tāds darbs latviešiem nav pienācīgs.

– Vai policijas bataljonos bija tikai latvieši?

– Nē. Bija, piemēram, arī septiņi Latgales bataljoni, kas sastāvēja no Latgales krieviem. Pārējos bataljonos lielākoties bija latvieši, bet arī tur drīkstēja uzņemt krievus.

– Bēdīgi slavenajā Djukova izstādē ir dokumenti, kas liecinot: latviešu leģionāri piedalījušies soda akcijās Baltkrievijā. Vai atkal tiek jaukti policijas bataljoni un latviešu leģionāri?

– Atkal jājautā: kas tiek domāts ar jēdzienu «latviešu leģionāri»? Bataljoni gan ir piedalījušies soda akcijās, kad notika partizānu apkarošana. Bija operācija Ziemas burvība 1943. gadā, tajā piedalījās astoņi policijas bataljoni. Taču policijas bataljoni cilvēkus nešāva, pienākumu sadalījums tur bija skaidrs: policijas bataljoniem vajadzēja ielenkt sādžas, sadzīt kopā cilvēkus, pēc tam nāca SD vienības, kas visus izšķiroja – kurus uzskatīja par partizāniem, tos nošāva, darbaspējīgos savāca un aizsūtīja uz Salaspils nometni. Vēl notika operācija Purva drudzis, kur piedalījās četri policijas bataljoni – tā arī bija partizānu apkarošana. Ziemas burvībā sagūstīja apmēram 7000 cilvēku, ieskaitot bērnus. No 1942. līdz 1944. gadam vācieši Baltkrievijā veica 55 partizānu apkarošanas operācijas, un latvieši piedalījās tikai dažās. Bet krievu propaganda mēģina visu vainu uzvelt latviešu policijas bataljoniem. Un nevajag arī aizmirst, ka Baltkrievijā bija stacionēta Arāja viena komanda, kas piedalījās soda akcijās.

– Tātad tiem latviešu leģionāriem, ar kuriem tradicionāli saprotam tos, kuri karoja austrumu frontē, nebija nekāda sakara ar tiem, kas policijas bataljonu sastāvā darbojās, piemēram, Baltkrievijā?

– Līdz 1943. gadam vispār nebija tāda jēdziena – latviešu leģionārs. Arī vēlāk viņus tā nesauca, bija vien ieroču SS divīzijas, kuras devēja par SS grenadieru divīzijām.

– Viens otrs «vēsturnieks» pat apgalvo, ka leģionāri piedalījušies Rīgas geto iemītnieku apšaušanā. Bet Rīgas geto tika izveidots 1941. gada vasarā, un decembrī lielāko daļu tā iedzīvotāju vācieši nonāvēja. 1941. gadā nekādu latviešu leģionāru vēl nebija.

– Viens policijas bataljons (20.) piedalījās geto apsardzē, bet uz Rumbulu ebrejus konvojēja Rīgas policijas spēki. Taču visus šos faktus šādi «vēsturnieki» jauc apzināti, mēģinot visu vainu uzvelt leģionāriem, kuriem ar šo noziegumu nav nekāda sakara.

– Pilnīgi absurdi leģionāriem dažkārt piesien ebreju nogalināšanu ne tikai Rumbulā, bet arī Gogoļa ielas sinagogā, kuru nodedzināja 1941. gada 4. jūlijā. Kā mēdz teikt – ja latvieši ir vainīgi kaut kur, tad viņi ir vainīgi visur. Un kāpēc gan viņiem nepiesiet ebreju dedzināšanu sinagogā? Tur nogalināto skaits dažādos avotos ir atšķirīgs – no 20 līdz 2000 cilvēku.

– Patiesība ir tāda, ka sinagogu tiešām nodedzināja, to nenoliedz paši dedzinātāji, un, iespējams, pagrabā tajā laikā varbūt kāds cilvēks arī atradās. Par tiem simtiem viss ir sacerēts. Jāteic, ka padomju laika komisija, ko nodibināja, lai izvērtētu 1944. gadā pastrādātos vāciešu noziegumus, nodarbojās ar teiku sacerēšanu: piemēram, ka no Eiropas atvesti 220 000 ebreju, kuri visi nogalināti Latvijā, bet Salaspilī esot nogalināti 56 000 ebreju un 110 000 karagūstekņu. Salaspilī vienlaikus varēja atrasties labi ja 2000 cilvēku, un faktiski Salaspils nometne sākās tikai 1942. gada maijā, un nometnes būvdarbos piedalījās ap 2000 ebreju, kas bija atvesti no Vācijas. Bija divas karagūstekņu nometnes, vienai ietilpība bija ap 3000 cilvēku, otrai – kādi 500 līdz 600 cilvēki. Tagad tos lielos, izdomātos skaitļus zināma cilvēku daļa aktualizē, un ir tiešām grūti cīnīties ar meliem. Patlaban gatavojam grāmatu par Salaspils nometni, lai apgāztu padomju laika mītus.

– Pavisam nesen Krievijas propagandisti apzelēja īpaši gardu kumosu: Salaspils nometnē esot mocīti bērni, no viņiem ņemtas asinis, lai tās pārlietu ievainotajiem vācu karavīriem.

– Jā, jā, tika stāstīts, ka 7000 bērnu tur noindēti ar strihnīnu un citādi nomocīti. Dokumentu, lai tādas lietas apstiprinātu, nav, bet mūsu uzdevums ir pierādīt, kāpēc tas nav bijis iespējams. Bērnu skaits ir neadekvāti palielināts, savukārt par asinīm jāteic: 1943. gadā vācieši frontē vispār nelietoja asins konservus. Vēl var atrast arī daudzus citus argumentus.

– Krievijas «vēsturnieka» Djukova izstādē, kuru viņš draud atvest uz Latviju, būs runa par bērniem, kurus ieveda Salaspils nometnē.

– Es jau pieminēju akciju Ziemas burvība, kurā piedalījās astoņi policijas bataljoni. No 7000 sagūstīto baltkrievu kādus 4000 atsūtīja uz Salaspili, tostarp mātes ar bērniem. Tikko šie cilvēki bija nometnē, SD komandieris Lange pavēlēja, ka bērni jāatdala no mātēm un jāizvāc no nometnes. Viņš bija cerējis, ka Salaspilī tiks ievests darbaspēks, ko tālāk sūtīt uz Vāciju.

– Jā, bērni neietilpa darbaspēka kategorijā.

– Tāpēc viņš pavēlēja tos izvietot ārpus nometnes. Vāciešu higiēnas pārvalde aprakstīja bērnu stāvokli pēc viņu atvešanas no Baltkrievijas: viņi bijuši novārguši un slimi, tāpēc pašā sākumā daudzi simti nomiruši. Pēc Langes rīkojuma par bērnu izvākšanu pašpārvaldes sociālo lietu pārvaldei tika uzdots šo lietu nokārtot: bērni jāizvieto zemnieku ģimenēs. Tika izsludināts, ka var pieteikties tie, kuri vēlas pie sevis uzņemt bērnus. Daudzus no viņiem paņēma baltkrievu un krievu organizācijas, un tika izdalīti apmēram 1600 bērnu.

– Interesanti, kāds ir šo bērnu liktenis?

– Likteņi ir dažādi. Daudzus bērnus sūtīja ganos un citos darbos, daudzi izdzīvoja tieši tāpēc, ka tika atvesti uz Latviju. Protams, tas bija nežēlīgi – atņemt bērnus mātēm, bet nekāda asins sūknēšana vai eksperimenti ar viņiem šeit nenotika.

– Cik tad cilvēku īsti gāja bojā Salaspilī?

– Ja pierēķina būvfāzi, tad daudzi ir gājuši bojā, maksimāli – līdz diviem tūkstošiem cilvēku. Salaspili nevar salīdzināt, piemēram, ar Treblinku, kur cilvēkus slepkavoja masveidā. Salaspilī nekas tāds nenotika. Salaspils bija nometne galvenokārt politieslodzītajiem, kuru lietas ir izmeklētas Centrālcietumā, bet kurus negrib atlaist. Salaspilij vēl bija pieslēgta tā dēvētā darba un audzināšanas nometne, kur ievietoja tādus, kuri bija pārkāpuši kādus darba noteikumus. Tiem ieslodzījums bija noteikts pēc likuma – 56 dienas. Salaspils nebija nāves fabrika kā Treblinka vai Osvencima, tur atradās tādi, kuri nebija apsūdzēti, bet kurus vācieši vēlējās turēt ieslodzījumā. Vēlāk tika dota pavēle Salaspilī ieslodzītos sūtīt uz Vācijas koncentrācijas nometnēm, sākumā Lange to noraidīja, teikdams, ka latvieši to salīdzināšot ar boļševiku deportācijām, taču vēlāk viņš vairs nevarēja šai pavēlei pretoties, un pirmais transports uz Vāciju bija 1943. gada beigās.

– Vai mēs varam teikt, ka latviešu leģionāriem, kā mēs tradicionāli viņus saprotam, nav nekāda sakara ar noziedzīgām darbībām Baltkrievijā, Pleskavas apgabalā un citviet bijušās Padomju Savienības teritorijā, kā arī Rīgas geto vai Salaspilī?

– Tie, kas atradās ieroču SS vienībās, karoja austrumu frontē, nevis piedalījās soda operācijās, bet mums nevajag aizmirst Himlera definīciju. Vienmēr vajag skaidri definēt, kas ir leģionāri, ko mēs domājam ar šo jēdzienu un par kuru laika posmu mēs runājam. Taču, runājot par policijas bataljoniem, arī jābūt precizitātei: padomju laikā iztiesāja 18. policijas bataljona darbību Slonimas pilsētā – bataljona vīri it kā šāvuši mierīgos iedzīvotājus. Bet vēlāk izrādījās tā, ka tā nav patiesība, jo bija saglabājušās kara dienasgrāmatas: tajā dienā, kad notika šaušana, šis bataljons bija prom. Taču tā bija padomju prāva: vajadzēja tos cilvēkus notiesāt, un viņus notiesāja. Padomju vēsture daudzkārt ir falsificēta.

– Jo tā vienlaikus ir arī propaganda.

– Protams. Savulaik pret arhitektu Kačerovski, kas projektēja būves Salaspilī, tika uztaisīta milzīga kampaņa, sak, šitam asinssunim – suņa nāvi! Viņu padomju laikā tiešām notiesāja uz nāvi. Bet ja izpētām vācu laika dokumentus, kas attiecas uz Salaspili, neviens nevar atrast ziņas ne par kādu Kačerovski, taču padomju propaganda uztaisīja no viņa vislielāko slepkavu.

– Bet kas notika Nirnbergas prāvā? Latviešu leģionāri taču tika attaisnoti.

– Lēmums bija tāds, ka SS, ieskaitot visas apakšstruktūras, uzskatāma par kriminālu organizāciju. Bet tur ir kāds nozīmīgs palīgteikums: izņemot tos, kas nav iestājušies brīvprātīgi un nav pastrādājuši kara noziegumus. Tā kā leģionārus lielākoties iesauca pret savu gribu un viņi nebija pastrādājuši noziegumus, uz viņiem neattiecas apzīmējums par kriminālu organizāciju. Vēlāk International refugee organisation (IRO) izmeklēja leģionāru jautājumu – vai viņiem piešķirt bēgļu statusu, vai viņi bēgļu nometnēs var saņemt organizācijas atbalstu un vai viņi drīkst izceļot uz Ameriku. Organizācijas dokumentos var atrast, ka tiem, kuri leģionā iestājās brīvprātīgi, bēgļu statuss netika dots.

– Latviešu leģionāri Nirnbergā apsargāja kara noziedzniekus. Ja viņi paši tādi būtu, tad jau pie sargāšanas netiktu.

– Darba nebija, un ikviens, kas vēlējās strādāt, pieteicās uz dažādiem darbiem, arī uz apsardzi. Amerikāņi gribēja likvidēt savus spēkus, tāpēc sardžu un palīgdienestos iesaistīja baltiešus. Un nacistus apsargāja ne tikai latvieši vien – kas pieteicās, to arī ņēma.

– Vai mums atliek tikai, kā mēdz teikt, vārīties savā sulā, nekad nespējot pasaulei pierādīt, ka latviešu leģionāri – tie, kurus tradicionāli par tādiem uzskatām – nav nekādi baltkrievu ciemu dedzinātāji un bērnu asins sūcēji?

– Tas ir resursu un laika jautājums. Tā saucamie antifašisti nemitīgi tiražē apgalvojumus, kurus vajadzētu apkarot. Bet cita ceļa jau būtībā nav: mums katram pašam jāpauž patiesība – arī tā, kas nav patīkama. Tad otrā puse varbūt arī vairāk mums noticēs. Tagad daudzi vēsturnieki sāk saprast, ka Latvijas okupācija jāskatās caur abu okupāciju prizmu, un mums ir jāturpina skaidrošana – kas bija leģions un kas bija policijas bataljoni. Jāskaidro tas, kāpēc 1944. gada beigās leģionā tika uzņemts Arājs. Bet tas nenozīmē, ka leģions nodarbojās ar slepkavošanu, tieši otrādi, leģions atturēja Arāju no slepkavošanas. Arāja brigāde bija likvidēta, Arājs tika aizsūtīts uz kursiem, taču SS vadība pirmajā reizē viņu noraidīja – viņš neesot piemērots armijas vadīšanai. Arī likvidēto policijas bataljonu paliekas kara beigās tika ieskaitītas leģionā, jo vāciešus interesēja cilvēkmateriāls – katrs vīrietis noderēja vai nu kara dienestam, vai darbam rūpnīcās.

– Un tomēr mums ir ļoti grūti sacensties ar Krievijas propagandas mašīnu, lai pierādītu savu taisnību.

– Krievijas propagandisti tagad strādā pilnās burās. Mūsu vēsturniekiem, protams, nav vērts atbildēt uz katru viņu spiedzienu. Bet es domāju, ka nebūtu slikti, ja tiktu izveidots īpašs preses dienests, kas varētu reaģēt uz Krievijas propagandas izlēcieniem.

 

Rīgas namu pārvaldnieks