Uzkaitētu emociju gaisotnē ievēlētā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nostrādājusi jau pirmo mēnesi un nu nāk klajā ar šajā laikā gūtajām atziņām.
Piemēram, padome atkal aktualizē seno jautājumu, vai nacionālās apraides tiesības ieguvušajos televīzijas kanālos nepieciešams dublēt svešvalodās ieskaņotās spēlfilmas un populārzinātniskos raidījumus.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas biedrs Dzintars Ābiķis, uzklausot padomes piedāvājumu, norādīja, ka šādu risinājumu viņš piedāvājis jau 90. gados, taču toreiz tas nav atbalstīts, jo pārāk daudz reģionu iedzīvotāju, aizbildinoties, ka nespēs mazajos padomju laiku televizoros saskatīt subtitru burtus, protestējuši pret šo ierosinājumu. «Un pareizi jau bija, tie televizori bija tik štruntīgi un ar tik maziem ekrāniem, ka salasīt nevarēja,» saka deputāts, kurš uzskata, ka beidzot varētu realizēt ilgi loloto ideju.
Padomes loceklis Gints Grūbe atgādināja, ka tieši caurums padomju dzelzs priekškarā, kas Igaunijas iedzīvotājiem Somijas televīzijas kanālos ļāva skatīties nedublētus raidījumus, lielā mērā noformēja Igaunijas iedzīvotāju attieksmi pret Rietumu kultūras vērtībām.
Padomes loceklis Ivars Zviedris, kas uzņēmies atbildību par jautājumiem reģionālajām un kabeļtelevīzijām, rosina apsvērt iespēju likumā iekļaut prasību, kas, klientam iegādājoties kabeļtelevīzijas pakalpojumus, ļautu iegādāties kādu konkrētu TV kanālu, nevis maksāt lielākas summas par veselu kanālu paketi, no kuras to interesē tikai viens.
Otrs piedāvājums vērsts uz pēdējā laikā aktualizēto problēmu, ka Latvijā pārāk liels īpatsvars ir tiem retranslētajiem kanāliem, kuru programmas gatavo tā dēvētajās Latvijai ne pārāk draudzīgajās valstīs, piemēram, Krievijā un Baltkrievijā. Lai šādu kanālu īpatsvaru samazinātu, padome piedāvā ieviest normu, kas noteiktu, ka TV kanālu paketē, kurā kanālu skaits nepārsniedz 20, būtu jābūt iekļautiem ne tikai nacionālās apraides tiesības ieguvušajiem telekanāliem, bet arī noteiktam skaitam Rietumu demokrātijas sabiedrisko televīziju un citu informatīvi izglītojošu programmu. Ja kanālu skaits pārsniegtu teorētiskos 20 kanālus, tad nekādu pienākumu retranslēt konkrētas programmas nebūtu.
Ar nepilnībām pašreizējās mediju politikas izveidē neapmierināts ir arī padomes vadītājs Ainārs Dimants, kurš ir nemierā ar to, ka padomei nav tieša partnera izpildvarā, kas, sadarbojoties ar NEPLP, nāktu klajā ar jauniem likumiem vai esošo grozījumiem. Lai atrisinātu šo nepilnību, A. Dimants rosināja jaunas ministrijas veidošanu. Tāda – Kultūras un mediju ministrija – esot, piemēram, Austrijā, taču pēc parlamentārieša Ingmāra Čaklā ierosinājuma viņš piekrita, ka daudz efektīvāka būtu atsevišķas nodaļas izveidošana Kultūras ministrijā, kas uzņemtos, piemēram, mediju monitorēšanu un veiktu mediju politikas veidošanai nepieciešamo.