Žurnāls Karogs (1940–2010). In memoriam?
Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) eksperti, dalot visnotaļ trūcīgos līdzekļus literatūras nozarē, bez finansējuma atstājuši vecāko Latvijas žurnālu – literāro mēnešrakstu Karogs.
Faktiski tas nozīmē, ja nenotiks brīnums, nākamā gada sākumā varētu tikt izdots žurnāla pēdējais numurs – Latvijas apstākļiem Ginesa rekorda grāmatas cienīgais preses ilgdzīvotājs, kas pasaulē nācis tālajā 1940. gadā, dosies uz mirušo laikrakstu un žurnālu paradīzi. Varētu jau nopūsties gluži kā Vizmas Belševicas stāstā – bet nelaiķis bija skaists! Tomēr lietas būtība neslēpjas preses patriarha apbērēšanā, kas krīzes apstākļos, neliekuļosim, var gadīties ar ne vienu vien specializētu nišas izdevumu. Runa ir par rupju kultūrpolitisku kļūdu ar tālejošām sekām.
Bez spekulācijām
Aicinu iztikt bez spekulācijām par vienīgā un tālab obligāti saudzējamā tēmu. Vēl vairāk norobežojos no konkrētā Karoga, kura darbu vada konkrēta redakcija, bet izdevējs ir tikpat konkrēta SIA. Karogs nav stutējams tāpēc, ka tas ir cienījams, kaut apputējis zīmols, vai tāpēc, ka tur strādātu forši cilvēki.
Atšķirībā no citām kultūras nozarēm, kuras pārstāvjiem glancēti un ne tik glancēti izdevumi ir vajadzīgs, bet tomēr blakusprodukts, literārais žurnāls Latvijas grāmatu tirgus apstākļos ir primārā un nereti vienīgā vieta rakstnieku daiļrades izpausmei. Ja gleznotājiem vai mūziķiem atņem žurnālu, ticiet man, tas ir pietiekami slikti, bet tas neatņem viņiem iespēju gleznot un izstādīties galerijās vai muzicēt profesionāļu kolektīvā. Rakstniekiem, dzejniekiem, literatūras kritiķiem nav šo profesionālo orķestru vai galeriju, kur varētu turēt līmeni, publicēties vai tikt noraidītiem, saņemot profesionālu spriedumu un redaktoru palīdzību.
Būsim reālisti – Latvijā nepastāv apgādi (savā ziņā mūzikas un mākslas skolas), kas veidotu savus autorus par zīmoliem, investējot privātos līdzekļus topošajās latviešu lesingās vai velbekos. Cits jautājums – kāpēc šādu apgādu nav, bet tā, deviņdesmito gadu lielā kultūrpolitiskā aplamība, nudien nav šā raksta tēma. Kamēr Latvijā šāda izdevniecību sistēma neeksistē, literārais žurnāls Karoga personā kalpo kā atslēga, lai iekļūtu puslīdz profesionālā rakstnieku vidē. Tagad atslēga tiek nolauzta un aizsviesta.
Nezin kāpēc visi skaidri saprot – lai kļūtu par labu un profesionālu mūziķi, vajag mūzikas skolu, vidusskolu, Mūzikas akadēmiju, meistarklases. Pret to var iebilst vien pamuļķis. Tomēr tajā pašā laikā daudziem šķiet – rakstīt var katrs. Nu nevar! Literārais žurnāls savā ziņā ir šī lai arī trūcīgā, bet skola. Slēdzot literāro žurnālu, mums drīz nebūs rakstnieku, kas varētu pretendēt uz dziedāšanu literatūras operā.
Procesa atspoguļošana
Nekas nav nepatīkamāks par situāciju, kad jābūt vienīgajam orākulam mūžam nīgru, citu par citu gudrāku un kategorisku rakstnieku vidē. (Nu, esam mēs diezgan kašķīga tauta!) Karoga līdzšinējais konceptuālais uzstādījums bija – vilks paēdis, kaza dzīva. Tas kaut cik apmierināja neformālās rakstnieku grupas, tomēr nebija īpaši pievilcīgs lasītājam (dārgs, smagnējs, daudziem senils, dažiem pārmoderns), tomēr Karogs ir tāds tieši dēļ konceptuālā uzstādījuma aptvert visu paaudžu rakstniecību.
Pirms desmit gadiem rakstīju tautai lasāmu pārskatu par Karoga sešdesmit gadu vēsturi. Faktiski shēma, kas žurnālā pastāvēja piecdesmitajos gados, uzfrišinātā formātā mēnešrakstā darbojas arī tagad. Karogs savā ziņā ir laikmeta dokuments, atskaite par literārā procesa kvalitātēm šodien un vakar. Tas, protams, ir specifisks zinātnieka viedoklis. Līdzās tam jāliek reālista viedoklis. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts krīzes apstākļos nevar atļauties tik dārgu, nesavtīgu specifiski literāra žurnāla dotāciju. Ja reiz tā, nav ko slēpties pa kaktiem, nepieciešams dot skaidru nostādni – taisiet komerciālāku modeli, maziniet izdevumus u. tml.!
Diemžēl nekas tāds nav noticis. Jau no agra pavasara klīst tenkas, ka mēnešraksts Karogs, visticamāk, neko no VKKF nedabūs, jo tam kaut kas neesot kārtībā, līdz gada beigās visbeidzot Latvijas rakstnieki patiesi paliek bez literatūrai būtiski svarīgās publikāciju iespējas. Ir skaidrs – nevienai citai kultūras nozarei žurnāla slēgšana nenozīmē tik dramatisku sitienu pa tās pamatfunkcijām. Teātrus, muzejus un galerijas neslēdz, orķestrus nelikvidē, bet literatūrā tagad ļoti reāli vairāki simti Karoga autoru paliek bez žurnāla maksātajiem honorāriem un ne ar kādu naudu neaizstājamām publikāciju iespējām. Ja ņem vērā, ka daži mani kolēģi rakstnieki par grāmatu, kurā ieguldīts trīs gadu darbs, var saņemt arī trīssimt latu, bet var nesaņemt vispār neko, kas šajā krīzes laikā notiek aizvien biežāk, tāda situācija ir diezgan paskarba. Tāpēc, klausoties visas šīs modernās runas par radošajām industrijām, rakstniekam no tā tiek vien gods stutēt virs savas galvas veselu piramīdu: izdevniecības, tipogrāfijas, grāmatu tirgotājus, nodokļu iekasētājus utt.
Rakstot šīs rindas Karoga aizstāvībai, es, protams, nevaru zināt visas šīs lietas aizkulises, grāmatvedības stāvokli vai to, kurš kuram pirms simt gadiem zapti no maizītes nolaizījis. Tieši tālab izvēlos neaizstāvēt konkrēto mēnešrakstu vai tā veidotāju/izdevēju iesniegto projektu, bet principu – valsts saprātīgi dotētam literārajam žurnālam Latvijā ir jāiznāk. Ja VKKF nespēj atrast līdzekļus tā atbalstam, līdzekļi jāmeklē Kultūras ministrijā vai citur. Ja pastāv kāda slēpta, bet nepārvarama pretruna starp VKKF un pašreizējo žurnāla izdevēju vai redakciju, nepieciešams iespējami ātrāk izsludināt konkursu par jauna izdevuma veidošanu.
Palikšana bez literārā mēnešraksta latviešu literatūrai tai stāvoklī, kādā tā atrodas patlaban, nozīmē, ka ienākt rakstniecībā līmenī, kurā patlaban raksta Baltijas asamblejas balvas laureātes Inga Ābele un Nora Ikstena, vairs vienkārši nebūs nekādu iespēju un šī literatūra izbeigsies. Vēl smagāk nekā prozai, kam vismaz teorētiski ir iespēja komercializēties, mēnešraksta likvidēšana sitīs latviešu literatūras lielajai vērtībai – dzejai. Parādiet man normālu komercizdevēju, kas pēc tam, kad projektu apgādi Latvijā izbeigsies līdz ar VKKF finansējumu, gribēs pirkt nevienam nezināmu vai to pašu projektu apgādu iepriekš neprofesionāli nomenedžētu nacionālās literatūras kaķi maisā, kas nebūs nekur notestēts! Viņi taču jau tagad labāk samaksā Stefanijai Meierei un Denam Braunam par autortiesībām un tulkotājam; ir dārgi, bet vismaz var pārdot. Karogs, par spīti tam, ka reizēm drukāja arī švakus tekstus, vietējos autorus bezgala dīvainajam Latvijas grāmatu tirgum piegādāja pietiekami sekmīgi. Tur pamanītie un žurnāla rekomendētie autori lielā mērā arī veido latviešu literatūras kopainu.
Nobeiguma piezīme
Šajā lappusē skatāmo publikāciju kopu nekādā ziņā nav ierosinājusi žurnāla Karogs redakcija. Izmantojot Rakstnieku savienības e–pasta starpniecību, lūdzu literātus, kas uzskata to par vajadzīgu, atbalstīt literārā mēnešraksta izdošanas nepieciešamību. Lūdzu arī ievērot – pamatā šeit nereprezentējas regulāro Karoga autoru loks! Ceru, ka tiešām nedzīvojam valstī, kur ierakumu vienā pusē sēž bezgala pazemotie labie, bet otrā pusē – nekrietnie sliktie; ceru, ka rakstnieku viedokļi sasniegs dzirdīgas ausis Saeimā, Kultūras ministrijā bez visiem apnikušo atklāto vēstuļu starpniecības vai īpašu akciju rīkošanas. Esmu personiski gatavs palīdzēt KM, VKKF un citām ieinteresētām pusēm rast izeju no situācijas, apzinoties, ka literārā mēnešraksta likvidācija faktiski nozīmē arī pamirušās un nekad nedotētās latviešu literatūrkritikas nāvi.