Ēdoles pils meklē pircēju

Piļu un muižu īpašnieki tagad vēlas atbrīvoties no krāšņajām, taču finansiāli nepiepildāmajām nešļavām. Pārdošanā izlikta arī Ēdoles pils – prasītā cena ir 2,5 miljoni.

Kurzemes bīskapijas krāšņākā liecība – Ēdoles pils – 745 gadus jau ir nostāvējusi, un nav nekādu šaubu, ka tikpat stalta tā pārcietīs arī tagadējo krīzi. Neatkarīgi no tā, vai paliks miljonāru Ivo Zonnes un Kaspara Viškinta īpašumā vai nonāks citās rokās. Teorētiska interese par pili esot, stāsta K. Viškints, taču darījumā tā pagaidām nav realizējusies. Šis arī nav labs laiks īpašuma tirdzniecībai, īpaši – tik ekskluzīva. Par pārdošanas iemesliem uzņēmējs nav pārāk runīgs, vien teic, ka par labu cenu ikviens taču būtu gatavs pārdot savu īpašumu. "Un mēs jau arī īpaši neraujamies to pārdot."

Pieticīgs sludinājums, ka Ēdoles pils atkal ir nopērkama, portālā ss.lv parādījās pavasarī un joprojām tur atrodas. Vietējie spriež, ka pils itin labi sadzīvo ar saviem jaunajiem saimniekiem, – tur ir iztīrīti pagrabi, daļēji atrakta aka pagalma vidū (vēl dziļāk vajadzētu atklāties trim pazemes ejām), izliktas interesantas privātkolekcijas, notiek dažādi publiski pasākumi, brauc tūristi. Taču abiem jaunajiem īpašniekiem esot dažādas intereses un mērķi, un, iespējams, tāpēc pils atkal tiek pārdota. Cena tagad gan ir krietni augstāka – 2007. gadā vairākos mēģinājumos, briesmīgi kašķējoties ar Kultūras ministriju, vietējā pašvaldība to pārdeva par 1,15 miljoniem latu. Taču maz ticams, ka, krietni sadārdzinājusies, Ēdole ir pievilcīgs pirkums.

Latvijas Piļu un muižu asociācijas viceprezidents Juris Zviedrāns atzīst, ka patlaban situācija nekustamā īpašuma tirgū ir gana pesimistiska, pilis nevienu vairs neinteresē, teju visi rekonstrukcijas projekti apstājušies, korporatīvie pasākumi un konferences rīkotas netiek. "Rīgas uzņēmēji, kas bija uzpirkuši arī pilis un muižas, tagad mēģina tikt galā ar saviem īpašumiem galvaspilsētā, un lauki palikuši pilnīgi novārtā. Visi grib no tiem tikt vaļā." J. Zviedrāns arī uzsver, ka patlaban var nopirkt jebko, tikai pircēju nav: Cīravas pili, no kuras šogad patriekta arodskola, Krāslavas lielo un mazo pili, vairākas muižas Vidzemē, Kapsēdi, slaveno Kaucmindi, Bramberģi, kur savulaik patiešām bijis hercogs Jēkabs un mitis viņa dēls, Svētes pili ar milzīgo oranžēriju, Balto muižu, kur rekonstrukcija sākta un apstājusies. Vairākumam muižu nu draud sagāšanās, jo privātajiem naudas nav, valstij arī – tā faktiski nav spējīga palīdzēt. Valsts kultūras pieminekļu saraksts ir milzīgs – tajā ir teju 9000 ierakstu. Asociācija rosina šo deklaratīvo vērtību sarakstu krietni saīsināt un koncentrēties uz objektiem, kurus patiešām ir vērts glābt. Tomēr Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ir citās domās, proti, mantojums ir izturīgāks un krīzi pārdzīvos. Inspekcijas priekšnieks Juris Dambis skaidro, ka Latvija deviņdesmito gadu sākumā izvēlējās šādu ceļu – apzināt un aizsargāt maksimāli plašu kultūras mantojumu, jo daudz lielākā mērā nekā laika zobs to apdraud cilvēka darbība. "Jā, aptuveni 25% mantojuma patiešām prasa naudu, bet tās trūka un trūks vienmēr," atzīst J. Dambis. Arī tagad neatliekot nekas cits kā vienīgi gaidīt labākus laikus – cerībā, ka to spēs arī novārtā atstātās pilis un muižas. Iespēju robežās ar nelielām summām kritiskākajā stāvoklī esošie objekti joprojām tiekot pabalstīti, turklāt neatkarīgi no tā, kas ir īpašnieks.

J. Zviedrāns savukārt apgalvo – valstij nav faktiski nekāda plāna, un nu Latvija var tikai nožēlot, ka savulaik nav sekojusi igauņu piemēram. Kaimiņi deviņdesmitajos gados īstenoja kultūras mantojuma glābšanas programmu, par valsts naudu uzliekot savām pilīm jaunus jumtus un tās iekonservējot, līdz atradās līdzekļi. Turklāt pilīs mērķtiecīgi tika izvietotas izglītības iestādes un arī pašvaldību institūcijas. Tādējādi nauda tika ieguldīta sabiedrībai atvērtā vidē. Latvija gājusi pretēju ceļu.