Grūtups: Ebrejs Lindermans cenšas sanaidot latviešus un krievus
Intervija ar advokātu un rakstnieku Andri Grūtupu: par referendumu, ebreju revolucionāriem.
Sarunu sākot, Andris Grūtups atzīst: «Mani visvairāk uztrauc tas, kas notiek ar valodas referendumu. Man šķiet, ka šis gads kopš neatkarības atjaunošanas var izvērsties par vienu no bīstamākajiem gadiem.»
– Ja vēl paskatāmies uz vēsturiskajām paralēlēm: jaundzimusī Latvijas brīvvalsts noturējās 22 gadus, arī atjaunotās brīvvalsts gadu skaits tuvojas pilniem 22 gadiem...
– Domāju, ka es nepārspīlēju. Manuprāt, referenduma pamats ir nežēlīgā taisnvirziena konsolidācija, kas cilvēkus iedzinusi nabadzībā. Un tagad, kad vismaz 100 000 cilvēku pametuši Latviju, palikušajiem dzīve kļūst daudz grūtāka. Šādā situācijā atliek uzšķilties vismazākajai dzirkstelei – un ekonomiskā krīze pārvērtīsies etniskajā krīzē. Cilvēks meklē izeju, meklē atbildi uz jautājumu: kāpēc krievu laikā bija labāk? Un kāpēc viņam tik grūti klājas tagad: kas vainīgi – latvieši, valdība? Nabadzība, kuru izsaukusi varnešu veiktā bezatbildīgā konsolidācija, ir draudoši pāraugusi vēl lielākās briesmās. Un ko es te redzu? Vienu ebreju revolucionāru Lindermanu, kurš tagad tuvina degošu sērkociņu benzīna mucai. Atceros, pirms kaut kādiem gadiem Latvijas TV bija sižets ar Lindermanu galvenajā lomā. Viņš jau sēdēja Latvijas cietumā, apsargu pavadībā viņu veda uz apgabaltiesu, un kāds žurnālists Lindermanam tobrīd uzdeva dažus ekspresjautājumus. Lindermans ar izbolītām acīm un mežonīgu pārliecību apgalvoja, ka pienāks brīdis, kad Latvijā līs asinis, un to būs daudz. Izskatās, ka šis cilvēks, pravietodams un pareģodams, virzās uz priekšu pēc kaut kāda sava plāna, un es baidos, ka, redzot, kā tas konflikts eskalējas, tāda situācija vasarā var nobriest...
– Varam atrast daudzas vēsturiskas paralēles, kurās dažādi provokatori spējuši eskalēt lielas nelaimes.
– Esmu daudz pētījis daudzas 20. gadsimta sākuma tiesu lietas, tajā skaitā arī lietu pret Mordehaju Bogrovu. Viņš bija diezgan bagāta Kijevas namsaimnieka atvase, beidzis Kijevas universitātes Juridisko fakultāti, kādu laiku bija strādājis Pēterburgā par advokāta palīgu, bija anarhistu partijas biedrs, revolucionārs – kā jau pienākas gudram ebreju jaunietim. Pēc tam vienā brīdī viņš pārtrauca darbošanos partijā, un tikai vēlāk visiem tapa skaidrs, kāpēc tā notika. Izrādījās, ka viņš bija sācis kalpot cara ohrankā [cariskās Krievijas slepenpolicija], sāka saņemt prāvu naudu par aģenta un provokatora darbu. Un tad pienāca 1911. gads. Kijevā notika Krievijas cara Nikolaja II vizīte, viņam par godu operas namā bija paredzēta izrāde Pasaka par caru Saltanu. Kopā ar caru Kijevā ieradās arī Krievijas valdības galva – Stolipins. Bogrovs, būdams ohrankas aģents, devās pie Kijevas filiāles priekšnieka un paziņoja tam, ka pret Stolipinu tiekot gatavots atentāts, bet viņš, tas ir, Bogrovs, to novērsīšot. Bogrovam, kam jau bija nopelniem bagāta provokatora pieredze, ohrankas priekšnieks noticēja uz vārda un sarūpēja biļeti. Pēc pirmā cēliena, kad Nikolajs II kopā ar Stolipinu jau cēlās kājās, lai dotos izkustēties, pie viņiem piegāja Bogrovs un vairākas reizes izšāva uz Stolipinu. Protams, Bogrovu pēc īsmirklīga apjukuma notvēra, bet Stolipins slimnīcā nomira.
– Kā Bogrovs skaidroja šo slepkavību?
– Esmu lasījis nopratināšanas protokolus. Viņam uzdeva jautājumu par rīcības motīviem, bet Bogrovs atteica, ka tos nepaskaidros, jo tik un tā tos neviens nesapratīs. «Man ir sava loģika,» viņš atbildēja. Un tomēr ohranka – vai nu ar sišanu, vai pa labam – dabūja no viņa ārā vēl vienu liecību, kurā viņš apgalvoja, ka sākumā gribējis nošaut caru, bet tad padomājis, ka šāds solis būs slikts priekš ebreju kopienas: tad krievu tautas dusmas vērsīsies pret ebrejiem, sāksies ebreju grautiņi un tamlīdzīgi. Protams, Stolipina nonāvēšana izraisīja Krievijā dalītas jūtas, jo Stolipins netika vērtēts viennozīmīgi, un runas par slepkavības motīviem nerimās. Un tad 20. gados, kad modē bija lielīties ar piedalīšanos cara ģimenes slepkavībā, kāda no Bogrova kursabiedrenēm izstāstīja šādu faktu. Tas ir nofiksēts rakstos. Pēterburgā esot bijusi kāda večerinka, kurā piedalījies arī Mordehajs. Jaunieši filozofējuši, un Mordehajs atklājis, ka viņš ir spējīgs uz ļoti spēcīgām jūtam, bet tās visas ir vērstas uz naidu, un viņš neieredzot vienu cilvēku Krievijā – Stolipinu. Jaunieši jautāja: kāpēc tieši viņu? Tu taču viņu nemaz nepazīsti! Nē, Mordehajs saka, Stolipins ir viens no labākajiem un gudrākajiem krieviem, tāpēc viņu arī neieredzu. Šo trako revolucionāru Mordehaju vadīja tikai naids, viņš darbojās kā vienpatis, darbojās ar milzīgu, nerimstošu enerģiju, pārliecību un pārdrošību.
– Bet no kurienes šim cilvēkam tāda pārliecība? No turīgas ģimenes taču nācis, izglītots...
– Esmu daudz lasījis ebreju literatūru, un ir tāds slavens citāts. Ir runa par rabīnu Šimonu. Atcerēsimies, ka liela daļa vēstures sastāv no pretstāves starp neebrejiem un jūdiem. Par to vienā no saviem traktātiem grāmatā Mehiltā runā arī rabīns Šimons – ar tēlainiem, dzejiskiem tekstiem. Viņš raksta tā: «Labāko no gojiem nogalini, skaistākajai čūskai sadragā galvu.» Lūk, revolucionāra Mordehaja motīvs: viņam nav augstāku jūtu par naidu, un tā dēļ viņš ir gatavs uzupurēties. Dabīgi, šī talmudiskā literatūra ir radusies konkrētā laikā, vēsturiskā situācijā un pretstāvē, bet, ja teksts ir dzīvs un spēcīgs, tas atraujas no konkrētās vēsturiskās situācijas un gadu desmitiem vai pat simtiem dzīvo savu dzīvi, ietekmējot cilvēkus neatkarīgi no tā, kad viņi lasa šo tekstu. Šādi cilvēki kā Mordehajs ieliek savā darbībā milzu enerģiju, kas smelta no līdzīgiem tekstiem. Ar tādu pašu enerģiju darbojas arī mūsu bēdīgi slavenais Lindermans. Es gan nezinu, vai viņš lasījis šos tekstus, bet paralēles abu darbībā saskatu. Patlaban lasu grāmatu par Vinstonu Čērčilu: 30. gados, kad vēl nebija premjers, viņš braukāja pa Vāciju un vēroja nacistu ārprātīgos gājienus, eksaltāciju, mežonīgo enerģiju un pārņemtību. Viņš pat mēģināja tikties ar Hitleru, bet tas tomēr nenotika. Čērčils bija cionisma aizstāvis, taču līdztekus arī kritizēja, turklāt ļoti smagi, revolucionāros ebreju boļševikus, uzsverot, ka Krievijas t.s. oktobra revolūcija ir ebreju boļševiku darbs. Čērčilu nevar vainot ebreju nemīlēšanā, jo, lielā mērā pateicoties tieši viņam, radās ebreju valsts – Izraēla.
– Neba pirmo reizi Lindermans tiek salīdzināts ar dažādiem «pasaules klases» plānprātīgiem ekstrēmistiem, piemēram, ar Hitleru...
– Jā, šobrīd es redzu tādas līdzības Lindermana ekstrēmistiskajā darbībā. Un viņš arī īstajā laikā – priekš sevis īstajā, pro
tams – pielicis to degošo sērkociņu pie benzīna kannas: latviešu nācija jūtas ļoti novājināta – sakarā ar aizbraukušajiem, ar ekonomisko situāciju. Un varneši ar problēmām cīnās, nevis radot darba vietas un attīstot rūpniecību, bet gan izmantojot tikai represīvas metodes, aizliegumus, nodokļu paaugstināšanu un mežonīgu konsolidāciju. Bet atcerēsimies, kas notika ar Čaušesku režīmu Rumānijā. Viņš gribēja īsā laikā atdot valsts parādus, lai būtu brīvs un lepns. Beidzās skumji – Čaušesku tika pakārts, jo tauta bija iedzīta tādā nabadzībā un izmisumā, ka viss aizgāja pa gaisu. Man ir sajūta, ka mēs stāvam bezdibeņa malā. Šādā brīdī uzšķilt sērkociņu – tas ir noziegums, tas pat ir kara noziegums! Un cilvēki tiek sakacināti, saniknoti, sabadīti ar pierēm. Ap šādiem lindermaniem pulcējas ne mazāk aktīvi provokatori, kaut gan viņam kā šīs «referenduma» provokācijas celmlauzim laurus nevar atņemt. Pat viens otrs sakarīgs krievu politiķis sāk murgot līdzi Lindermanam. Un kārtējo reizi mēs pārliecināmies, cik bīstams var būt šāds ebreju revolucionāru ekstrēmisms.
– Par laimi, lielākā daļa ebreju tomēr nepieder revolucionāru šlakai.
– Tā, piemēram, Kirovs Lipmans – pilnīgs pretstats Lindermanam. Cilvēks, kas apveltīts ar milzīgu pozitīvo enerģiju. Cilvēks, kuram pateicoties ir saglabāta daļa no Latvijas rūpniecības un saglabāts Latvijas hokejs. Cilvēks, kurš neapšaubāmi ir Latvijas patriots. Bet Lindermans... Viņš arī Krievijā sēdēja cietumā. Nešaubos: ja viņš būtu Krievijā, tad kopā ar visādiem neonacistiem un citiem augstas raudzes provokatoriem aicinātu cīņā pret Putinu. Ja Lindermanu – tāpat kā Mordehaju Bogrovu – piedabūtu uz atklātību, mēs noteikti ieraudzītu, ka viņā nav nekā svēta, un naids ir augstākais dievs.
– Man nav skaidra viena lieta: kāpēc klusē Latvijas ebreju kopiena? Kāpēc neviens no viņiem neizsaka savu viedokli par Lindermana provokācijām pret valsti, kurā viņš dzīvo? Ebreji taču vienmēr ir bijuši gudri cilvēki.
– Man arī nav skaidrs, kāpēc viņi klusē. Manī tas raisa neizpratni. Cilvēks ar mežonīgu enerģiju dara visu, lai sanaidotu divas tautas, bet no ebreju puses – klusums. Dīvaini.
– Varbūt viņi iekšēji norobežojas no Lindermana kā no melnās avs, sak, viņš nav mūsējais? Jo ebrejiem, iespējams, būtu kauns atzīt, ka viņu tautai pieder cilvēks, kas naido citas tautas un
kurš publiski dižojas ar citam cilvēkam nozagtu ordeni, kas ikvienam latvietim ir svēts – tā ir Barikāžu piemiņas zīme. Bet sakiet, kas, jūsuprāt, būtu pareizākais šajā situācijā, kuru var vērtēt kā sprādzienbīstamu?
– Aicināt latviešus un krievus – neiesim brālis pret brāli! Latviešiem ir tikpat daudz atņemts kā krieviem. Ko tad jūs vēl gribat – latvietim arī valodu atņemt? Iedomājieties, kas notiktu, ja Krievijā pēkšņi sāktos milzu kampaņa, piemēram, par tatāru valodu kā otru valsts valodu? Vai Izraēlā – par arābu valodu kā otru valsts valodu? Tāpēc man galēji dīvaina šķiet ASV vēstnieces Džūditas Gārberes attieksme pret tautu savstarpējo sarīdīšanu, nosaucot šo «referendumu» par «normālu demokrātisko procesu». Tad man rodas pamatots jautājums: tad tāpēc Lindermans tik droši ņemas, ka ASV vēstniecība viņu aizstāv? Ko tad Gārberes kundze vēlas? Lai te akmens uz akmens nepaliek?
– Latviešus pret krieviem un krievus pret latviešiem sarīda viens otrs krieviski iznākošs medijs.
– Jā, man ir viens piemērs. Lūk, Vestji segodņja. Virsraksts: Nepilsoņu bērni nacionālistu rīklē. Tālāk nemaz nav jālasa: krievs no virsraksta saprot, ka tie trakie latviešu nacionālisti tūlīt ēdīs viņa bērnus. Vēl kādā krievu avīzē vārds tika dots vienam Abrenes krievam, kurš latviešu valodu tā arī nav iemācījies, bet nezin kāpēc tomēr turpinājis dzīvot Latvijā, nevis palicis Krievijā. Viņš apraksta dzīvi Abrenē un pēkšņi sāk stāstīt par to, ko viņam teikusi vecāmāte: kad notika Latvijas brīvības cīņas (1920. gadā), tad latviešu karavīri nošāvuši pusotru tūkstoti krievu karagūstekņu. Nu, pilnīgs absurds un blēņas, tādu faktu nav. Bet avīze to mierīgi nopublicē, sak, viena tante teica. Tas, lūk, ir visādu bogrovu un lindermanu stilā – izmantot melus, lai manipulētu ar cilvēkiem. Vai arī kādā citā publikācijā viens mazs teikumiņš: «Viņam kā latvietim – ne prāta, ne bagātības.» Tā tiek veidota nicinājuma un naida augsne.
– Bet arī latvieši paši ir vainīgi, politiķi ir vainīgi: neprata (negribēja) apturēt referenduma rīkošanu, nemācēja nostiprināt latviešu valodu un cittautiešu acīs padarīt to cienījamu.
– Atceros, Krievijā tika rīkots Krievu valodas gads, tas notika tieši Vairas VīķesFreibergas prezidentēšanas laikā. Un kāpēc mēs nerīkojam kaut ko tādu – Latviešu valodas gadu? Kāpēc mūsu godājamie prezidenti par to pat neiepīkstas? Kāpēc nerunā par patriotismu? Kāpēc izglītības ministrs par to klusē? Neko sliktu arī neredzu, ja būtu patiesa latviešu un krievu draudzība, bet pirmkārt jābūt pamatam: Latvija ir latviešu nācijas valsts; otrkārt: jādara viss latviešu nācijas attīstībai. Un tad ir treškārt: mēs esam atbildīgi par nacionālajām minoritātēm. No šiem aspektiem jāizvērtē ikviens pasākums, kas tiek rīkots Latvijā. Ja kāds pasākums neveicina nosauktos trīs punktus, tad ir ļoti nopietni jāizsver, vai tāds vispār ir vajadzīgs. Nabadzības dēļ jau nevajag lepnumu zaudēt.