Juris Binde: Konkurence mūs stimulē

Neatkarīgā intervē uzņēmuma Latvijas Mobilais telefons (LMT) prezidentu Juri Bindi.

– Ceru, ka nemaldīšos, apgalvodama, ka jūsu vadītais uzņēmums, kas nule atzīmēja 20. dzimšanas dienu, ir labā nozīmē mierīgs un konservatīvs – ar stabilām tradīcijām, ar stabilu klientu loku.

– Domāju, ka tā tas ir. Telekomunikācijas un citi infrastruktūras uzņēmumi nevar veikt ļoti straujas pārmaiņas – tās lielākoties ir lēnas un sistemātiskas. Lielie lēcieni parasti ne pie kā laba nenoved. Bet šajos 20 gados esam nomainījuši vairākas paaudzes – sākām ar 2. paaudzes NMT450, pēc tam sekoja 2. paaudzes GSM tīkli, tad 3. paaudzes UMTS, šobrīd jau ir pirmie 4. paaudzes LTE tīkli. Tomēr aiz mūsu ārējās šķietami mierīgās fasādes nereti notiek dramatiskas turbulences. Notiek pārmaiņas gan tirgū, gan konkurences cīņā, bet sakarnieku īpatnība ir tāda, ka viņus nepamana, – uzmanība tiek pievērsta tikai tad, ja kaut kas nestrādā.

– Kad tirgū parādījās jauni mobilo telekomunikāciju operatori, kā jūs reaģējāt?

– Normāli, ka tirgū ir konkurence, un trīs operatori Latvijas tirgum ir optimāli. Dānijā, piemēram, ir četri operatori un 50 pakalpojumu sniedzēji, tur acīmredzot ir hiperkonkurence. Latvijā, protams, neviens nav sajūsmināts par konkurenci, un mēs neapgalvosim, ka mīlam savus konkurentus, – tas nebūtu ticami. Taču arī šajā vidē mums jāizpilda pašu noteiktie uzdevumi.

– Klientu pieplūdums samazinājās, kad parādījās konkurenti?

– Kad parādījās konkurenti, Latvijas tirgus joprojām bija augšupejošs. 1995. gadā mobilo telefonu izplatība nebija pārāk liela, varbūt kādiem 10% iedzīvotāju bija mobilie tālruņi. Šobrīd Latvijā šis skaitlis ir pāri 115% – tāda ir mobilo telefonu izplatība, tātad potenciāls – kur ņemt jaunus klientus? – bija pietiekami liels, un joprojām turpinājās gan klientu skaita pieaugums, gan apgrozījuma un peļņas pieaugums. 115% nozīmē: ir cilvēki, kuriem ir divi vai vairāk telefonu, ir tehnoloģiskās iekārtas,

kurās izmanto modernās telekomunikācijas.

– Kā LMT pārdzīvoja krīzi? Premjeram tā, piemēram, jau ir beigusies, citiem varbūt vēl ne. Kā ir ar jums?

– Protams, problēmas, bija. Krīze ir situācija, kas pēc definīcijas nevar vilkties ilgi, gadu gadiem. Ja tā ieilgst, tad tai jau tiek dots cits nosaukums. Krīzes dēļ mūsu apgrozījums samazinājās vairāk nekā par 20%, bet, tā kā mūsu prognozes bija pareizas un mēs šai krīzei gatavojāmies, uzņēmumā jau laikus notika nopietna reorganizācija, gan mainot funkcijas, gan samazinot darbinieku skaitu, gan pazeminot izmaksas, un rezultātā mēs šim posmam izgājām cauri relatīvi veiksmīgi. Vēl vairāk – mēs saglabājām tikpat augstu rentabilitāti, tikpat augstu darbības efektivitāti un produktivitāti. Ja mēdz teikt, ka Latvijā vajadzīga augsta produktivitāte, ar kuru mēs varētu konkurēt pasaulē, tad vismaz mobilās telekomunikācijas Latvijā ir augsti efektīva nozare. Laikus gatavojoties un veicot dažādas izmaiņas, mēs šo krīzes periodu pārdzīvojām samērā veiksmīgi. Kā mēdz teikt: ja gribi dzīvot mierā, tad gatavojies karam.

– Parādnieku skaits krīzes laikā droši vien pieauga? Kā cīnījāties ar viņiem?

– Bija neilgs periods, kad cilvēki uzskatīja, ka maksāt kaut kādus rēķinus ir teju vai noziegums vai vismaz sliktais tonis, – tas bija ap 2009., 2010. gadu. Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies, jo ekonomiskā situācija lielākajai daļai cilvēku tomēr uzlabojas. Daudzi pragmatiski izvērtē to, ka atrašanās parādu piedzinēju melnajos sarakstos var jūtami izbojāt tālākās personiskās attīstības perspektīvas un reputāciju. Šobrīd «slikto maksātāju» procents ir pirmskrīzes līmenī, kas ir ļoti zems, salīdzinot ar daudzām citām valstīm. Sava loma ir arī tradīcijām: daudzi klienti pārliecinājušies, ka nemaksāt rēķinus nav iespējams, proti, ir cilvēki, kuriem šis parāds piedzīts pat pēc desmit gadiem, turklāt tie bijuši pat sabiedrībā pazīstami cilvēki.

– Veiksmīgiem lielu uzņēmumu vadītājiem mēdz piedāvāt premjera amatu. Vai jūs neviens nav uzrunājis ar šādu piedāvājumu?

– Nē, nav gan. Acīmredzot tāpēc, ka ir bijusi nojauta, ka es šādu piedāvājumu nepieņemšu.

– Un tomēr: ja jūs būtu premjers, kādus mērķus vēlētos pirmām kārtām realizēt?

–Tas nav vienkāršs jautājums. Tad vispirms jāskatās, kas ir valsts galvenās funkcijas. Pirmām kārtām: nodrošināt valsts iedzīvotājiem labklājību, radot labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbībai, lai visiem būtu darbs, turklāt darbs ir primārais. Darbam vajadzīgi gan cilvēku, gan materiālie, gan enerģētiskie resursi. Jāīsteno demogrāfiskā programma, jo valsts bez iedzīvotājiem nevar eksistēt. Otrkārt, jānostiprina arī sociālā kārtība un drošība. Plus sociālie jautājumi, kas saistīti ar veselības aizsardzību, izglītību un pensijām. Tie ir lielie, svarīgie bloki, ar kuriem ilgtermiņā jāstrādā.

– Izklausās vienkārši.

– Nu, nav jau arī nekā sarežģīta. Pat viskomplicētāko sistēmu var izskaidrot un vadīt ļoti vienkārši, ja veic sistēmas defragmentizāciju un sadalīšanu apakšsistēmās, novērtējot apakšsistēmu mijiedarbību un savstarpējo korelāciju, strādājot ar šiem blokiem atsevišķi. Tas ir viens no sistēmanalīzes pamatprincipiem, ko mūsu valstī diemžēl izmanto visai maz.

– Varbūt derētu mūsu valdībai nolasīt kādu lekciju par šādiem jautājumiem?

– Es lasu lekcijas Vidzemes augstskolas studentiem, arī doktorantūras studentiem. Domāju, ka valdībai piemīt komandas trūkuma sindroms. Savulaik Verneram fon Braunam [20. gadsimta vācu raķešu konstruktors, viena no svarīgākajām personām Vācijas un vēlāk arī ASV raķešu tehnoloģiju attīstībā] jautāja, kas ir vajadzīgs, lai aizlidotu uz Mēnesi. Viņš atbildēja: vajadzīgas divas slietas – nauda un komanda. Tas ir pamatoti, jo, ja nav komandas, tad nav arī iespēju izpildīt darbu. Koalīcija apgalvo: mēs esam komanda, mēs strādājam komandā! Piedodiet, no komandas tur nav nekādu pazīmju. Pat visvienkāršākie jautājumi tiek pārvērsti par bezgalīgajiem stāstiem, un tad tur lien ārā ragi, nagi, āža kājas, sarkanās līnijas, dunči mugurā... Atgriežoties pie jautājuma par krīzi, mēs nebūtu varējuši izdzīvot un attīstīties, ja nebūtu komandas. Un komanda ir, sākot ar augstākā līmeņa vadību un beidzot ar visiem darbiniekiem kopumā. Ja komandai ir skaidri komunicēti mērķi un katram ir skaidrs uzdevums, cilvēki ir gatavi pieciest īslaicīgas problēmas un neērtības. Var arī vienoties ar arodbiedrību par atalgojuma samazināšanu, jo ir skaidrs, ka pēc tam šis atalgojums atkal jāpaaugstina. Vienkārši runājot – jātur savi solījumi.

– Vai šajos 20 gados ir bijis kāds smags posms – izņemot krīzi, protams, – kad radās šaubas par LMT izvēlēto mērķu būtiskumu?

– Nē, tādi posmi nav bijuši. Ir bijusi asāka konkurence, sarežģītāki tirgus apstākļi, nepamatoti uzbrukumi no ārpuses – tas viss deva iespēju mobilizēties un sagatavoties nākamajām grūtībām, jo, kā mēdz teikt: viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Šāda norūdīšanās ir laba gan uzņēmējdarbībai, gan smadzeņu treniņam. Nākamais attīstības līmenis jau netiek sasniegts bez iepriekšējas sagatavošanās un sarežģītām situācijām, jo jauni risinājumi komforta apstākļos tikpat kā nerodas. Tieši diskomforts mobilizē adrenalīnu, un tas savukārt stimulē radošās izpausmes visās jomās. Paēduši ģēniji šedevrus nerada.

– Vērojot valsts tā saukto attīstību, rodas iespaids, ka notiek mīņāšanās uz vietas. Kāds ir jūsu skatījums uz valsts perspektīvu?

– Kārlis Ulmanis kādreiz teica: «Katrs savā darbā, visi valsts darbā.» Viens no valsts institūciju uzdevumiem ir radīt uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, lai tā būtu atvērta augsti rentablām investīcijām, jo – izpārdot nekustamos īpašumus – šāds valsts bizness nav ar īpaši lielu pievienoto vērtību. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad man bija gods būt Latvijas Tautas frontes VEF nodaļas Tautsaimniecības komitejas vadītājam, mums bija ļoti nopietni scenāriji VEF attīstībai. Bija pilnīgi skaidrs, ka tajā nišā, kurā strādāja VEF kā masu ražošanas uzņēmums (gadā – miljons radiouztvērēju, trīs miljoni telefona aparātu), VEF zaudētu, ja izietu pasaules tirgū, kur lētie Dienvidaustrumāzijas produkti mūs iznīdētu. Tāpēc vajadzēja meklēt savas nišas. Tajā laikā VEF izcēlās ar intelektuālo vērtību – ļoti daudz inženieru, daudz radošu cilvēku. Kas tik viss tur tika radīts – pat pasaules čempionu bobsleja kamanas! Tehnoloģiskais līmenis bija izcili augsts. Šo virzienu arī vajadzēja noturēt, meklējot pasaule vietas, kur pārdot ļoti augstas pievienotās vērtības produktus ar ļoti augstu intelektuālo ietilpību. Protams, tur vairs nebūtu 20 000 strādājošo, tur būtu jāveic nopietna reorganizācija, iespējams, ka vajadzētu atteikties arī no vēsturiskajām telpām, uzbūvēt jaunu angāra tipa rūpnīcu kaut kur Rīgas pievārtē, kur ir zemāki nodokļi un visa infrastruktūra. Tā vai citādi ražošana varēja turpināties. Taču 90. gadu sākumā Ivars Godmanis paziņoja, ka Latvijai rūpniecība nav vajadzīga. Tā bija viena no viņa rupjākajām kļūdām. Pirms nedēļas dzirdēju, ka viņš kādā intervijā saka – cik slikti, ka Latvijā nav ražošanas... Kad savulaik piedalījāmies Tautas frontes aktivitātēs – ne tikai politiskajās, bet arī ekonomiskajās – diemžēl tās prognozes, kuras toreiz izteicām, ir piepildījušās. Te nu mēs, tā sacīt, esam.

– Kas varētu būt Latvijas Nokia?

– Nu, Nokia šobrīd... Diemžēl Nokia ir pieļāvusi vairākas stratēģiskas kļūdas, un šā zīmola pozīcijas pasaules tirgū patlaban ir visai viduvējas. Nokia pārāk ilgi turējās pie viena tipa operacionālās sistēmas, neieviešot neko jaunu. Par Nokia kā veiksmes stāstu mēs drīzāk varam runāt par 80. gadiem, kad no riepu, kabeļu un gumijas zābaku ražotnes radās Hi Tech uzņēmums, kas ražoja augstas klases telefonu centrāles un mobilos telefonus. Faktiski par šādu izcilību var kļūt jebkura nozare. Viena no tradicionāli spēcīgām jomām Latvijā ir ķīmiskā, farmaceitiskā un kosmētiskā rūpniecība. Mums ir lieliski pētniecības institūti – Koksnes ķīmijas institūts, Organiskās sintēzes institūts, virkne ražotņu, mums ir augsti kvalificēti speciālisti, kurus nebūtu iespējams izaudzināt, ja nebūtu attiecīgas bāzes. Kāpēc Latvijā ir tik daudz augsta līmeņa telekomunikāciju speciālistu? Tāpēc, ka tai paaudzei, kas vēl šodien strādā – manai paaudzei – bija lieliska bāze. Tikai Latvijā vien – VEF, Radiotehnika, Komutators, Alfa, Mikroaparātu rūpnīca, plus vēl konstruktoru biroji. Tur studenti varēja iet praksē un mācīties, jo neviena augstskola nevar iedot visas zināšanas, sevišķi šodien, kad tehnoloģiju cikli mainās ļoti ātri. Viena no lielākajām kļūdām, kas savulaik pieļauta izglītībā, ir atļauja skolēniem izvēlēties mācību priekšmetus – vairāk humanitāros vai vairāk eksaktos. Rezultāts: šodien faktiski esam palikuši bez inženieriem, turklāt visās jomās. Tagad situācija sāk lēnām uzlaboties. Inženieru – bezdarbnieku procents ir ļoti neliels, un pat ar visu krīzi ir grūti dabūt augstas kvalifikācijas tehniskos speciālistus.

– Kas ar LMT notiks tālāk? Visu laiku dzird runājam, ka uzņēmums tikšot pārdots.

– Uz šo regulāri uzdoto jautājumu man ir standarta atbilde: tas ir jautājums īpašniekiem. Par šo tēmu jautājumus man uzdod jau 13 gadus. Pēdējie paziņojumi ir apmēram tādi: piedāvātā cena neesot atbilstoša.

– Kāpēc vispār vajadzētu pārdot uzņēmumus, kas valstij pelna naudu?

– Šo jautājumu vajadzētu uzdot Dombrovskim.

– Diez vai viņš atbildēs. Ja nu vienīgi kaut ko par fiskalizāciju vai konsolidāciju. Grūti saprast, ko viņš runā.

– Atklāti sakot, es pat īpaši necenšos saprast, ko viņš runā. Tās ir trafaretas frāzes, kas cilvēku lielākajai daļai vispār nav saprotamas. Daļa vārdu, ko viņš izmanto, tiek lietoti nepareizi: tā pati «budžeta konsolidācija» ekonomikā nenozīmē to, ko ar to saprot Dombrovskis.

– Tagad no finanšu ministra jau dzirdam, ka «konsolidācija» esot bijusi tā kā par skarbu. Kad elpošana jau ir aizžņaugta, tad «konsolidētāji» pēkšņi attopas: vai, «konsolidācijas» upuris teju beigts! Tātad bija par skarbu!

– Nāk prātā jaukais stāsts par kazu. Kādai kuplai ģimenei ir ļoti slikti sadzīves apstākļi, visi dzīvo, saspiedušies mazā istabiņā. Ģimenes tēvs prasa padomu kādam vīram – ko darīt? Tas saka: ieved istabā kazu. Ģimenes tēvs ir izbrīnā: kādu kazu, mums jau tāpat vietas nav! Nekas, vīrs saka, ieved gan. Labi, viņš tā arī izdara. Pēc kāda laika gudrais vīrs atnāk pie nelaimīgā ģimenes tēva un saka: tagad izved ārā to kazu. Tēvs izved ar’. Nu, un kā tagad ir? – jautā gudrinieks. Ai, cik tagad mums ir laba dzīve! – priecājas ģimenes tēvs. Šī pārspīlētā «konsolidācija» mūsu valsts ekonomikā tas pats kazas sindroms vien ir.

– Ko darīsiet 18. februāra politiski uzspiestajā notikumā – «emocionālākajā referendumā»?

– Protams, iešu uz referendumu.

– Kā balsosiet?

– Vai tad ir vēl kādi jautājumi?

– Nu, mazums. Ir vēl tādi jocīgi latvieši, kas varētu nostāties divu valsts valodu pusē.

– Iespējams, es varu piederēt zināmai jocīgo latviešu kategorijai, jo esmu savas valsts patriots, bet jocīgs citādā nozīmē – diez vai. Tāpēc skaidrs, ka es balsošu pret krievu valodu kā otro valsts valodu.

– Diemžēl tā notiek, ka tos, kuri sevi dēvē valsts patriotiem, nereti uzskata par «jocīgiem». Tas taču tik populāri: mīlēt zemi, bet ienīst valsti.

– Un kas tad ir valsts? Tie esam mēs paši. Saskaņā ar Satversmi augstākā suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ja kāds tomēr uzsver šo «valsts ienīšanu», tad – kā var ienīst pats sevi? Ja nu kādam piemīt izteikti mazohistiski kompleksi, tad jau, protams, var. Bet diez vai tā būs gudra attieksme. Ja mēs nebūtu patrioti, diez vai izdarītu to, ko esam paveikuši 20 gados. ASV prezidents Harijs Trūmens savulaik teica, ka viss, kas izdevīgs General Motors, ir izdevīgs Amerikai. Savukārt Džona Ficdžeralda Kenedija vārdi ir: «Neprasi, ko valsts var dot tev, bet apdomā, ko tu vari dot valstij.» Kaut arī šīs frāzes ir bieži lietotas, to filozofiskā slodze ir liela, jo valsts neeksistē pati par sevi, tā ir tāpēc, ka tajā ir cilvēki, kas dara savu darbu, un, protams, viņiem par savu darbu jāsaņem pienācīga atlīdzība. Ja cilvēkiem ir godprātīga attieksme pret darbu, pret līdzpilsoņiem, pret nodokļu maksāšanu, tad valsts jēdziens kļūst daudz spēcīgāks. Un tad valstij ar šādu pilsoņu kopumu ir liels attīstības potenciāls. Bet, ja visu laiku stāsta raudulīgās pasakas par to, ka esam bāreņu tauta, tas, piedodiet, ir noiets etaps. Turklāt jāņem vērā, ka bāreņu tautas sindroms lielā mērā ir dažādu okupācijas varu radītais mīts. Mums, latviešiem, nav nekāda pamata sevi noniecināt. Gan pasaulē, gan Latvijā ir milzum daudz talantīgu, gudru, izcilu cilvēku un tautas intelektuālais potenciāls ir milzīgs. Un vadītāja – vienalga, uzņēmuma vai valsts vadītāja – uzdevums ir atraisīt tautas, katra indivīda potenciālu. Atcerieties, Tautas fronte savulaik atraisīja tautas milzīgo potenciālu, kaut arī pirms tam varēja šķist, ka masās valda konformisms, mēģinājumi izdzīvot un pielāgoties. Bet tad, kad radās motivējošais spēks, šis potenciāls burtiski eksplodēja, un rezultātā mēs ieguvām neatkarīgu valsti. Šobrīd tāds pats potenciāls ir ekonomiskajā ziņā, tikai mums diemžēl nav līderu, kas spējīgi šo potenciālu atraisīt. Līdera uzdevums ir virzīt savu komandu uz gaismu, uz mērķi.

– Kur tad ir šie līderi? Vēl nav piedzimuši? Vai varbūt kautrējas un slēpjas?

– Līderus parasti rada attiecīgā situācija. Revolucionārā, sociālā, politiskā – vienalga, kāda. Acīmredzot esošā situācija vēl nav tik kritiska, lai šie līderi parādītos.