Skandināvu pensiju fondi, bankas un apdrošināšanas sabiedrības mērķtiecīgi pēdējos gados Latvijā iegādājušies mežus ar aprēķinu, ka tas ir labs ilgtermiņa ieguldījums un būs ko samaksāt pensijās pēc daudziem gadiem, vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga. Tikmēr paši latvieši mežu pievienoto ilgtermiņa vērtību nesaskata.
Latvijā kopējā mežu platība ir 3,2 miljoni hektāru. Puse pieder privātajiem īpašniekiem, puse uzņēmumam „Latvijas valsts meži“. Ārzemnieku rokās šobrīd pēc dažādiem aprēķiniem esot līdz 300 tūkstošiem hektāru. Tie ir aptuveni 13 % no visiem privātajiem mežiem.
Lielākais privāto mežu īpašnieks Latvijā ir skandināvu kompānija Bergvik Skog. Firmas pārstāvis Kārlis Blūms stāsta, ka firmai pieder apmēram 100 000 hektāru Latvijas mežu.
“¾ ir Zemgalē un Latgalē, ¼ daļa Kurzemē,” uzpirkto mežu atrašanās vietas uzskaita Blūms.
Zviedrijā Bergvik Skog izveidojuši mežu īpašnieki pirms 80 gadiem. Šobrīd firma ir viens no lielākajiem mežrūpnieku uzņēmumiem Zviedrijā. Tam pieder aptuveni 2 miljoni hektāru meža - tik pat, cik aptuveni trešā daļa Latvijas teritorijas. Akcionāri - norvēģu un zviedru apdrošināšanas kompānijas un Zviedrijas pensiju fonds. To mērķis ir lēna, bet stabila peļņa, naudu ieguldot mežu īpašumos. Skandināvi sapratuši, ka, salīdzinot, ar akciju tirgiem vai zeltu, mežu vērtība nav virtuāli uzpūsta. Tā nemainīgi pieaug, augot kokiem.
Otrs lielākais ārvalstu zemju uzpircējs ir FORAN REAL ESTATE. Tās īpašumā nonākuši turpat 38 tūkstoši hektāru Latvijas mežu. Atšķirībā no Bergvik Skog, šī kompānija nav saistīta ar dziļām mežsaimnieku tradīcijām. Tās lielākie akcionāri - norvēģu bankas un pensiju fondi.
“Nauda viņiem interesē pēc 30 gadiem, nevis šodien. Aiz tā apsvēruma, ka es kā pilsonis, kuram ir teju 39 gadi – pensionēšos pēc 22 gadiem. Un es šodien pensiju fondam iedodu 10 latus. Kur vajag to naudu ieguldīt šodien, lai pēc 30 gadiem viņi spētu atdot tos pašus 10 latus un kaut ko pieaudzēt vēl klāt,” skaidro FORAN REAL ESTATE akcionārs Gundars Skudriņš.
Skudriņš latviešu mežu atgūšanu neatkarības sākuma gados salīdzina ar loteriju – daudziem no gaisa rokās iekrita kapitāls, ko tikai retais mācēja pareizi izmantot. Liela daļa mežu izcirsti, citi pārdoti vietējām firmām, kas ar mežu izdarīja tieši to pašu.
“Latviešu uzņēmējiem, kas ieklupa tajā mežā, paņēma visu, kas ņemams. No viņiem mēs arī šos te mežus uzpērkam. Šie te stāsti, ka pie mums atnāk cilvēks, kurš pārdod uz pirmo septembri, lai bērnus laistu skolā, šādu stāstu ir diezgan pamaz. Pamatā mēs pērkam no Latviešu uzņēmējiem,” stāsta Skudriņš.
Norvēģi visaktīvāk mežus un izcirtumus uzpirkuši dziļākajā krīzes laikā pirms diviem gadiem, kad cenas bija zemas. Bet ārzemnieki turpina paplašināt savus īpašumus Latvijā. To apliecināja uzņēmuma EMPETRUM pārstāvis Latvijā Jānis Freibergs. EMPETRUM vienīgais īpašnieks ir ASV kompānija PHEMUS CORPORATION. Tā apsaimnieko Amerikā populārās Hārvardas universitātes ziedojumu fondu. Amerikāņiem pieder aptuveni 12 tūkstoši hektāru Latvijas mežu.
Atšķirībā no skandināvu un norvēģu pensionāriem, kuru vecumdienas nodrošina meži Latvijā, mūsu pašu topošajiem pensiju uzkrājējiem zaļais zelts naudu neražo. Līdz 2007.gadam 2.līmeņa pensiju uzkrājumus pārvaldīja Valsts Kase, kas naudu guldīja zema riska vērtspapīros. Nu jau piekto gadu pensiju fondi no valsts atdoti komercbankām.
Swedbanka, SEB un Nordea skaidro, ka mežu apsaimniekošana esot pārāk sarežģīts bizness. Tāpēc Latvijā bankas šo naudas āderi neizmanto. Baņķieru pusē nostājas arī Saeimas tautsaimniecības komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis (ZRP). Viņaprāt, nebūtu pareizi bankām ieteikt kur un kā izmantot pensiju uzkrājumus.
Par politiķu argumentiem smejas lielākais privātais mežu īpašnieks Modris Fokerots. Viņš jau reiz gribējis piedāvāt baņķieriem ar Latvijas pensiju naudu vairot mežos. Izdevīgumu bankas neesot varējušas saprast.
“Divtūkstošo gadu vidū vēl pirms krīzes es arī aizgāju uz Unibanku un saku: “Veči, jums ir pensiju fondu nauda, tā pati, kas nāk no skandināviem iekšā. Nu guldīsim viņu iekšā mežos. Tas ir super. Uz desmit gadiem uzliec un nav iespējams zaudēt. Par tām cenām, kas bija toreiz. Viņi tā paskatījās, pakasīja pakausi un pateica nē. Ja es palasu tagad, ka tā nauda 10 gadu periodā ir strādājusi ar zaudējumiem… nu tad es saprotu, ka tie nav baņķieri, kas tur sēž,” spriež Fokerots.
“Redziet mūsu valstī daudz kas notiek ļoti dīvaini un neracionāli. Man nav ko atbildēt. Es domāju, ka tas ir tāds gara vājums – izpratne par lietām, kas ir vērtīgs un kas nav. Varbūt, ka tur šiem pensiju naudas turētājiem ir interese pelnīt savādāk, varbūt, ka viņi tā var vairāk nopelnīt. Jo mežs ir diezgan liels pasīvs. Tādā izpratnē, ka viņš ir lēns. Nu tas ir glupi,” norāda Skudriņš.
Skandināvu pensionāru uzturēšana Latvijai var maksāt dārgi - daļu no suverenitātes zaudēšanas. Par to brīdina Latvijas mežinieki.
“Ja zeme pieder ārvalstu korporācijām un pārvaldnieki atrodas ārzemēs, tad valstij ietekmēt šo konkrēto zemes īpašumu izmantošanas mērķi un nosacījumus ir daudz grūtāk. Jo sarunu partneris bieži vien ir kaut kur ārzemēs, abstrakts. Un tas nākotnē var radīt draudus, vai šī zeme tiek izmantota kontekstā ar Latvijas valsts interesēm,” spriež LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis.
Latvijas zemkopības ministre neslēpj – viņai ārvalstnieku straujie centieni nopirkt Latvijas mežus pat radot neomulīgu sajūtu. Bet mēs dzīvojam Eiropā, kur ir brīva kapitāla kustība un ikviens varot pirkt un pārdot, ko vien vēlas. Zemkopības ministrija neko darīt nevarot.
“Protams, ka labāk gribētos, lai paši Latvijas pilsoņi pirktu zemes īpašumus. Bet kāds jau pārdod šos īpašumus un diemžēl ministrija nevar nekādi ierobežot,” skaidro zemkopības ministre Laimdota Straujuma un piebilst: “Jūs jau saprotat, ka es neko nevaru izdarīt – viņi pārdod un pērk. Un ja viņiem ir tiesības pirkt, viņi pērk. Viņi vienkārši pērk. Tā ir problēma.”