Šampētera traģēdijas dēļ dzīvnieku patversmes pārslogotas

Policijai joprojām nav izdevies atrast suņus, kuri pirms divām nedēļām rūpnīcas teritorijā Šampēterī Rīgā nokoda kādu sētnieci. Pēc notikušā dzīvnieku patversmes ik dienu saņem nepieredzēti daudz sūdzību par klaiņojošiem suņiem, un Rīgā iedzīvotāju histērija draud ar paātrinātu dzīvnieku eitanāziju.

Šampētera slepkavības iespaidā biežāk par klaiņojošiem dzīvniekiem ziņo arī ārpus galvaspilsētas.

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes pārstāve Danute Bēdele portālam Delfi stāsta, ka janvārī patversmē nonākuši 86 noķerti suņi. Daļai četrkāju pakaļ atbraukuši saimnieki, taču vairākums atrodas patversmē un gaida spriedumu, jo dzīvnieku glābēji milzīgu suņu koloniju uzturēt nevar. Noteikumi paredz, ka pēc noķeršanas 14 dienas tiek gaidīti suņa saimnieki, bet tad dzīvnieku nodod adopcijai. D. Bēdele norāda, ka šobrīd situācija patversmē ir tik bēdīga, ka var nākties suņukus iemidzināt, pat nesagaidot 14 dienu termiņa beigas. Šobrīd vienīgā brīvā vieta, kur novietot suņus, ir darbinieku tualete.

Histēriju iedzīvotājos novērojusi arī Tukuma dzīvnieku patversmes darbiniece Simona Grundule. «Tukumā nav klaiņojošu suņu, kuri uz ielas dzimuši paaudzēs, bet ir brīvi klīstoši saimnieku suņi. No rīta viņus palaiž staigāt un vakarā, kad saimnieks pārnāk no darba, dzīvniekus sasauc mājās. Pēc Šampētera gadījuma cilvēki kļuvuši histēriskāki, piemēram, zvana un saka – es redzēju, kā liels suns gāja pa ielu, kas notiks, ja viņš saplosīs mūsu bērnu?! Bet reāli agrāk viņi tam sunim gāja garām trīs reizes dienā,» saka S. Grundule. Pastiprināta iedzīvotāju ziņošana novērota arī Jūrmalā, taču Slokas patversmes vadītājs Gints Mellers norāda, ka tai nav nekāda sakara ar Šampētera gadījumu. «Mums ir līgums ar Mārupi, un tad bija tā – tiklīdz kāds uz ielas ieraudzīja suni, tā zvanīja. Vietas patversmē nav daudz, bet tik un tā cenšamies dzīvniekus neiemidzināt un saglābt – liekam pa diviem telpā. Radi un paziņas jau sen apgādāti ar vairākiem suņiem,» stāsta G. Mellers.

Tukuma dzīvnieku patversmes pārstāve novērojusi, ka ierobežot klaiņojošo dzīvnieku vairošanos palīdz sterilizācija. S. Grundule ir pateicīga ārstiem, kuri suņu reproduktīvās iespējas aprauj par pašizmaksu. «Ja gada laikā sterilizējam desmit līdz piecpadsmit kuces, tad jūtam, ka patversmē nav kucēnu pieplūduma. Ja Rīgā diskutē par dzīvnieku čipēšanu, tad sterilizācija, pēc manām domām, ir daudz aktuālāka,» saka S. Grundule.