Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja vietniece Dace Buceniece un neatkarīgais producents Edvīns Inkēns sarunājas ar Neatkarīgo par Latvijas elektronisko mediju telpu.
– Kādā stāvoklī ir Latvijas nacionālā informatīvā telpa?
Edvīns Inkēns: – Medijiem tas ir jaunizdomājums. Grūti pateikt, kādā stāvoklī ir tas, kam nav definīcijas. Man liekas, ka šo vārdu savirknējumu noteikusi vienas Vienotības sastāvdaļas vēlēšanās pārliecināt nacionālos spēkus, ka tiem ir kopēja ideja. Bet te ir liela pretruna, jo viens no viņiem ar nacionālo telpu saprot teritoriju, otrs – konkrētas nācijas intereses. Tāpēc viņi viens otru nesaprot.
– Tad jautāšu citādi – vai mūsu sabiedriskie mediji ir tādi, kādiem tiem pienāktos būt?
E.I.: – Es vispirms tomēr pakāpšos soli atpakaļ. Sabiedriskajiem medijiem būtu jāatspoguļo visu pilsoņu intereses. Nebūtu pareizi, ja sabiedriskie mediji kādas grupas intereses neatspoguļotu vai vismaz neatklātu tās pārējiem. Varbūt procedūra nebija smuka, bet līdz šim NEPLP sastāvēja no vairāku partiju deleģētiem cilvēkiem. Partijas, kā parasti, nevar sadzīvot, tās cīnās savā starpā, bet – rodas kompromisos balstīti lēmumi. Tas nozīmē, ka, lai ilgi nākuši, tie tomēr ir apdomāti. Bet nu padomes veidošanas procedūra tiek mainīta. Viena no politiskām apvienībām, varbūt pat viena no tās grupām, paziņoja, ka uzņemas atbildību par sabiedriskajiem radio un televīziju. Ar atbildību saprotot... nu, tagad mēs to kustību regulēsim. Kaut kas līdzīgs notika 1917. gadā, kad Ļeņins teica, ka jāieņem telegrāfs. Mazs boļševisms ir atgriezies. Tiek mēģināts pievākt monopolu uz sabiedrisko televīziju. Tas ir pretrunā ar likuma burtu, likuma garu un šīs valsts konstitūciju.
Dace Buceniece: – Eiropas Padomē uzsver, ka sabiedriskie mediji ir jebkuras demokrātiskas valsts asinsrite. To pamatprincipi: viedokļu daudzpusība, plurālisms un arī paritāte. Viens pareizais viedoklis ir bīstams. Jo sabiedriskajam medijam tiešām jāstrādā visām sabiedrības grupām. Turklāt tam jābūt arī kvalitatīvas informācijas nodrošinātājam. Īpaši tagad, kad pastāv globālā informācijas plūsma, sabiedriskais medijs ir kā filtrs, kurš izsijā informāciju, nodrošina tās pieejamību un arī izglīto cilvēkus, palīdz tiem saprast attiecīgajā valstī notiekošos procesus. Sabiedriskajam medijam normālās demokrātiskās valstīs ir visaugstākais uzticības koeficients. To apliecināja arī nesenā, ar Swedbank saistītā panika. Vakarā, kad parādījās šīs baumas, Panorāmas reitings pārspēja jebkuru dziedāšanas šovu. Tas nozīmē, ja cilvēkiem ir kaut kas patiešām svarīgs, viņi ieslēdz LTV pirmo kanālu un zina, ka tur būs neatkarīga, patiesa informācija.
– Bet vai LTV un LR, vai Edgaram Kotam un Jānim Siksnim ir pietiekams ārējs (finanšu, kadru izglītošanas, partejiskās neuzbāzības...) nodrošinājums, lai viņi garantētu šādu sabiedriskā medija kvalitāti?
D.B.: – Nē, nav. Šobrīd Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio finansējums, saskaņā ar Eiropā pieņemto vērtēšanu, ir seši eiro uz vienu mājsaimniecību. Citās valstīs tie ir 190 eiro un uz augšu. Skandināvijā – 260 un vairāk. Problēma bijusi tāda, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šie mediji ir nepareizi finansēti. Finanšu ministrija noteikusi kaut kādu bāzes finansējumu. Tas katru gadu palicis faktiski nemainīgs. Līdzekļi ne amortizācijai, ne attīstībai nav tikuši paredzēti. Tas ir viens. Otrs. NEPLP noteiktais statuss ir – neatkarīga iestāde. No vienas puses, tas it kā ir ļoti labi. Bet no otras – mēs Ministru kabinetā esam ministrs bez portfeļa. Mēs netiekam pie lēmumu pieņēmējiem tieši, un mūsu investīciju projekti vienmēr tiek apturēti. Šogad gribam realizēt koncepciju par jaunu sabiedrisko mediju. Jo, ja mēs šobrīd nerīkosimies, tad LTV un LR bankrotēs tehniski. Jo pamatlīdzekļi ir nolietoti vairāk nekā par 50%. Rezumē – grūti klājas gan abiem direktoriem, gan padomei.
E.I.: – Ja runāt par politisko aspektu, tad patlaban vēl nevar pateikt, kāds politiskais atbalsts būs Jānim Siksnim. Par Kota kunga situāciju var teikt gan labu, gan sliktu. Pirmkārt, nav nevienas partijas, kas viņu aizstāv. Tas ir labi, jo nozīmē, ka viņš nav ne zem viena spārna. Bet – mēs skaidri redzam, ka diskusijās par radio un televīzijas nākotni, par jauno padomi uzsvars tiek likts nevis uz to, kā padomei attīstīt nozari, bet gan uz to – vai jūs noņemsiet Kotu? Neviens nerunā par to, ko viņš izdarījis labu, ko sliktu. Un neviens no tiem, ko ievēlēs padomē, piedodiet, nezina, ko viņš ir izdarījis. Darba gaitā viņi ar to iepazīsies, bet uzstādījums ir – noņemt Kotu. Jo viņš ir neitrāls. Tā ka – cik viņam viegli, pats vari izdomāt.
Es pieļauju – ja nebūtu bijusi krīze, tad jaunā ēka, kur tam medijam dzīvot, būtu jau gatava. Krīze visu nograuza.
D.B.: – Krīze nograuza daudzus attīstības plānus. LTV gribēja veidot trešo, reģionālās informācijas un kultūras kanālu, kas sastāvētu tikai no LTV oriģinālprodukcijas un varētu būt arī starptautisks. Radio gribēja taisīt džeza kanālu. To visu krīze iesaldēja.
– Bet arī jaunais elektroniskais medijs pašā šo mediju vidē netiek uztverts viennozīmīgi.
E.I.: – Pirmkārt, jaunais medijs nozīmē jaunas tehnoloģiskās iespējas. Te ir divas lietas. Ja signāla raidīšanai tiek izmantots daudz ātrākais platjoslas internets, tad tev kā gala patērētājam mājās būs interneta televīzija. Pats galvenais – tu saturu varēsi regulēt, izvēlēties. Tev būs plūsmas televīzija, kā šodien. Taču tev būs arī daudzas papildu iespējas. Varēsi skatīties TV telefonā. Otra lieta – arī tiem, kuri ražos raidījumu, viss mainīsies. Viņi varēs paņemt attēlu no jebkuras vietas Latvijā, ielādēt to datorā, samontēt un aizsūtīt pa taisno uz serveri. Ātrums pieaugs. Cilvēki kļūs operatīvāki, mobilāki, bet tas ne vienmēr nozīmē – kvalitatīvāki. Pašreiz mēs vēl nezinām, kā mainīsies tas, ko piegādā. Šis viss skar to, vai pa sliedēm brauc tramvajs vai vilciens. Vai arī preci, informāciju pie skatītāja vedīs trolejbuss.
– Runā, ka šīs idejas īstenošana apdraudēs sabiedrisko mediju neatkarību u.tml.
E.I.: – Sākotnēji šī ideja ir tehniska: ar pietiekamu tehnisku pamatojumu apvienot televīziju un radio. Tos var apvienot. Bet tad parādās domas par informatīvās varas centralizāciju. Parādās ideja iecelt galveno redaktoru. Grupējums, kas šobrīd raujas pie varas padomē, gribēja likumā ieviest terminu galvenais redaktors. Galvenais redaktors sabiedriskajā medijā būtu cenzors. Tas biedē radošos.
D.B.: – Tā tiešām ir tehniska koncepcija, kas jāvirza, lai mēs pretendētu uz ES nākamā plānošanas perioda naudām... Jo tehniskais stāvoklis abos medijos ir graujošs. Un – likums šobrīd ir kārtībā. Ir vienots tehnisks modelis, bet ir atsevišķas redakcijas. Šobrīd ir redakcionāla neatkarība, šobrīd radio un televīzija ir atsevišķi, arī internetportālam, manuprāt, ir jābūt savai redakcijai. Šīm redakcijām savā starpā būtu pat jākonkurē. Es neredzu bīstamību šajā projektā. Taču es saskatu bīstamību vēlmē caur šo projektu radīt saturiski vienotu mediju, kurā valda vienīgais pareizais viedoklis. Tad sabiedriskā medija funkcija pazūd.
E.I.: – Es pateikšu, kā tas izskatās sliktākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā izskatās, ka ejam uz Krievijas pusi. Tur ir valsts televīzijas, daudz raidījumu, bet vienots politiskais saturs. Tas ir tas, ko mēs Latvijā uzskatām par nepareizu. Un, ja tagad TV3 un LNT būs vieni saimnieki, tad tur arī būs monolīts informatīvais bloks. Apvienos redakcijas, un tām būs viens skatījums uz dzīvi. Sabiedriskā televīzija var dot citādu skatījumu. Bet, ja arī tā tiek pakļauta kaut kādam politiski ideoloģiskam iespaidam, tad mēs sākam dzīvot ierobežoti brīvā valstī.
– Manuprāt, valdošās partijas vienmēr gribējušas iztaisīt padomi par šo mediju politisko jumtu. Kas tagad, veidojot jaunu padomi, mainījies, un ko pret šo gribēšanu iesākt?
E.I.: – Es domāju, ka mēģinājums, iesaistot nevalstiskās organizācijas, kuras izvirza kandidātus, izveidot padomi, kura būtu politiski mazāk atkarīga, ir izgāzies. Ja jau pirms tam tiek sastādīts to saraksts, kuriem padomē jābūt. Mērķtiecīgi virzīts tiek tikai šis saraksts. Izrādās, politiķi ļoti labi var noslēpties aiz NVO un iedabūt padomē visus tos cilvēkus, kurus tie grib iedabūt. Galīgo atlasi vienalga veic tikai politiķi. Tātad – joprojām nav atlases sistēmas. Tātad joprojām ir grūti dabūt padomē profesionāļus. Bet profesionālis te nav tikai tas, kurš taisījis raidījumus vai rakstījis rakstus. Profesionālis ir tas, kurš spēj administrēt un veidot padomes darbu tā, kā tas jādara ministrijai. Šādu cilvēku starp kandidātiem, manuprāt, nav. Tāpēc, ka atlase veidota tā, lai uzkundzētos saturam. Bet tas nav padomes uzdevums.
D.B.: – Mani tiešām pārsteidza kandidātu publiskajās debatēs paustie apgalvojumi. Tika apgalvotas pat nelikumīgas lietas. Piemēram, viens kandidāts paziņoja, ka paņems radio licences un saliks komercmediju licencēs tādus valodu procentus, kādus gribēs. Cits teica – te pārāk liela liberalizācija un tādā garā runāja pretī ES direktīvām, kuras mums kā ES valstij ir saistošas. Un visi runā tik par LTV saturu. Un par Edgaru Kotu.
E.I.: – Turklāt parādās uzstādījums – nevienu no bijušajiem. Tātad – nevienu profesionāli. Rodas iespaids, it kā tikko būtu padzīta padomju vara, kad visi iepriekšējie ir slikti. Bet – dzīvojam neatkarīgā Latvijā jau divdesmit gadus, un tajā padomē bijuši labāki, bijuši sliktāki, bet neviens no iepriekšējiem nav bijis ienaidnieks. ES valstīs institucionālā pārmantojamība tiek nodrošināta caur to, ka cilvēki nedreb par savu ādu tad, ja viņi dara pareizu darbu.
– Ko vērts apgalvojums, ka padome zaudējusi sabiedrības uzticību?
D.B.: – Tās ir vietējā pīļu dīķa intrigas. Mēs strādājam atbilstoši likumam, un mums ir divas pamatfunkcijas: uzraudzīt likuma izpildi (lai tiek ievēroti reklāmas apjomi; lai nav vardarbība pa dienu... tas ir monitorings, kam varam atļauties tikai divus cilvēkus), otra funkcija – sabiedrisko mediju kapitāldaļu uzraudzība, sabiedriskais pasūtījums. Trešā funkcija – koordinējam nozares lietas. Piemēram, ja sastrīdas TV3 un BaltcomTV, padome ir neitrāla teritorija, kurā mēģināt panākt kompromisu. Tas ir tas, kas mums jādara.
Jā, Ināra Mūrniece rakstīja, ka padome zaudējusi uzticību, lai pamatotu domu, ka neviens no iepriekšējiem nedrīkst palikt padomē. Šādi apgalvojumi rodas tad, kad tie kādam izdevīgi. Jautājums – kā viņi to uzticību mērīja? Saistībā ar to nav neviena atzinuma – ne Valsts kontroles, ne KNAB... Jā, ir bijis mēģinājums sūdzēt mūs prokuratūrā. Esam samierinājuši medijus, kas tiesājās savā starpā. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri man pārmet, ka esmu digitalizācijas procesus nolobējusi viena uzņēmuma interesēs. Neraugoties uz to, ka esam koleģiāla organizācija. Pats digitalizācijas konkurss notika Satiksmes ministrijā. Padome tur nepiedalījās. Uzvarētāju apstiprināja Ministru kabinets. Es uzskatu, ka padomes reputācija profesionāļu vidē ir augsta. Ne velti manu kandidatūru padomei atbalstīja tieši profesionālās organizācijas.
E.I.: – Te loģiskiem argumentiem ir maz vietas, jo tevi jau neapsūdz par to, ka tu neesi kaut ko izdarījis. Tev vienkārši pasaka, ka tu esi nederīgs. Un, ja tam ir politiskais spēks un griba, tad tas šā vai tā tiks izdarīts. Šo gājienu atkārtojot no reizes reizē, profesionalitāte devalvējas. Bet diletanti ir gatavi solīt daudz vairāk, jo viņi nezina pat ierobežojumus, ko likums tiem uzliek. Mēs rīkojamies diezgan pašiznīcinoši. Tikai tādēļ, lai dabūtu kādā vietā iekšā savus drauģeļus. Tas tā notiek bieži. Un nekas nav mainījies arī pēc šīm vēlēšanām. Mēs visu laiku redzam, ka pastāv lobiji un lojalitāte ir augstāks kritērijs nekā profesionālisms.
– Ko labu šī padome izdarījusi?
D.B.: – Pieņemts jauns elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Tas ir milzīgs darbs, kuram tika veltīti divi gadi, bet rezultāts nebūs uzreiz redzams. Otrs – ciparu televīzijas ieviešana. Izsludināta arhīvu digitalizācija. Visi LTV un LR vecie raidījumi būs pieejami jaunajā bibliotēkā. Pazuduši ļoti daudzi tiesas procesi, kas bija aktuāli, kad kopā ar Ābramu Kleckinu pārņēmām padomes vadību. Esam iesaistījuši industriju. Iepriekšējā padome vispār nekomunicēja ar industriju. Bija likumprojekts, ko tā uzrakstīja, taču tas netika apspriests pat ar Raidorganizāciju asociāciju. Paši gudri, paši darām. Mums bija darba grupa, kurā piedalījās visi. Bija publiskās debates. Tagad ir šī koncepcija par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi. Padomei ir laba starptautiskā reputācija.
Es uzskatu – ja nebūtu padomes aktīvas rīcības 2009. gadā, kad viss gads pagāja, cīnoties par izdzīvošanu, tad abi mediji būtu bankrotējuši. Domāju, ka savas kompetences ietvaros mēs esam darījuši vairāk nekā mums būtu jādara.
– Bet, ja arvien pastāv vēlme caur NEPLP regulēt saturu, tad varbūt joprojām nav pilnīgs padomes un sabiedrisko mediju normatīvais nodrošinājums?
D.B.: – Likumā viss it kā ir pateikts ļoti skaisti. Arī tas, ka Finanšu ministrija nedrīkst koriģēt mūsu budžeta pieprasījumu Ministru kabinetam. To mēs izcīnījām. Ģenerālās līnijās likums ir kārtībā. Bet – ir likums, un ir reālā situācija.
– Ja likums ir daiļš, bet politiķi rīkojas nesmuki, kāds ir virsuzdevums?
E.I.: – Virsuzdevums ir mazisks – pārņemt informatīvo telpu, lai sagatavotos nākamajām vēlēšanām. Iznīcināt savus oponentus. Turklāt, ja tas tiešām notiks, mēs saskarsimies ar situāciju, kad savā starpā karos politiski vistuvākie.
D.B.: – Man arī bail, ka kaut kas tāds varētu notikt. Jo es negribu, lai mani bērni un es pati dzīvotu nozombētā vienpusējas informācijas sabiedrībā ar vienīgo absolūto pareizo patiesību.
– Jūs uzsverat neiejaukšanos saturā. Bet, manuprāt, LTV un LR saturā, ja gribam to, ko sauc par kvalitatīvu mediju, būtu veicamas nozīmīgas korekcijas. Pamatā tas man šķiet jautājums par kadriem, to sagatavošanu un rekrutēšanu. Turklāt – esam jau runājuši, ka politiķi ne sevišķi vēlas, lai šajos medijos darbotos kādi, kurus nevar dīdīt. Piemēram, neatkarīgi producenti. Un šķiet, ka arī paši mediji bīstas no šādas iekšējas konkurences. Kā tad īsti ir ar šo mediju saturu?
E.I.: – Te varētu mest akmeni arī padomei. Padome tikai pavisam nesen, uzstādot kritērijus sabiedriskajiem medijiem, pateica, ka reitings nav galvenais. Bija dzīšanās pēc reitinga. Tas nozīmē, ka žurnālistam jātaisa kaut kas pusdzeltens, lai piesaistītu auditoriju. Nebija uzstādījuma – dot tādu informāciju, kuru varbūt neskatās daudz, bet kura ieguļas smadzenēs kā paliekoša vērtība. Reitingi vienmēr bija kā terora akts pret sabiedrisko mediju vadītājiem. Bet – gudriem raidījumiem mazā tautā nevar būt daudz skatītāju.
Pašreiz, runājot par televīziju, mēs dzīvojam diezgan ideālā situācijā. Saturā neviens iekšā nejaucas. Un tieši satura ražotāji arī ir viena no izejām. Bet pirmais – priekšnieki nedrīkst iejaukties saturā. Otrais – ir pietiekami daudz neatkarīgo producentu, kuri ir neatkarīgi arī no televīzijas un kuri dod saturu. Tas var nodrošināt zināmu satura, viedokļu daudzveidību. Bet – tam ir vajadzīga nauda. Pašreiz televīzija var nopirkt tikai dažus tādus raidījumus. Aksioma: lai izveidotu oriģinālraidījumu, ir vajadzīga nauda. Ja nav naudas, to nevar. Bet – nevienā citā televīzijā nedabūsi nekā par latviešu tikumiem vai vēsturi. Sabiedriskie ir vienīgie, kas to dara. Savas naudas ietvaros. Oriģinālraidījumi nav izdevīgi.
Jā, politiķiem nepatīk ideja par neatkarīgiem producentiem, jo kāds no tiem var iedomāties runāt citādi, nekā ir vispārpieņemts. Turklāt mēs visi pietiekami ilgi strādājam un zinām, ka politiķi žurnālistus dala labajos un sliktajos. Vieni ir no pareizajām redakcijām, otri – no nepareizajām. Tam nav nozīmes, ka nepareizie reizēm raksta brīnišķīgus rakstus, jo svarīgāk ir, kāda birka tev piekarināta. Visu var pārveidot. Bet tagad tā vietā, lai sadarbotos, notiek šķelšana un to slikto izmešana. Tāda ir tendence.
– Vai komercmediji ir sabiedrisko mediju konkurenti?
E.I.: – Tenisistiem ar basketbolistiem it kā nebūtu jāsacenšas. Bet, ņemot vērā, ka abām komandām ir viena bumba – reklāma, sacensība ir dabiska.
D.B.: – Ar reklāmas jomu saistāms arī gadsimta darījums (TV3–LNT). Tas sabiedriskajai televīzijai ir jauns drauds.
E.I.: – Es uz to skatos citādi. Domāju, ka sabiedriskā televīzija no tā vinnē. Jo šis jaunais konglomerāts neapšaubāmi centīsies paaugstināt reklāmas cenas, un tad uz sabiedrisko televīziju aizies vairāk reklāmas. Drauds ir citā vietā. Atkal visās televīzijās ar nacionālas apraides plašumu, izņemot sabiedrisko, būs aptuveni viens un tas pats saturs. Viens saimnieks netaisīs trīs dažādus saturus. Jau tagad paziņo, ka redakcijas apvienos. Bet satura dažādības iespējamais ierobežojums mani biedē daudz vairāk.
Es domāju, ka īstie vinnētāji ir PR speciālisti. Ja tiem būs labas attiecības ar šo jauno konglomerātu, tad viņi ar savām jaunām PR akcijām varēs skatītāju nomākt ļoti viegli. Jo trīs kanāli rādīs vienu un to pašu. Tā ir nekaunīgāka situācija nekā ar zviedru bankām. Mums ir vairākas zviedru bankas, kas vismaz pašā Zviedrijā konkurē. Toties mediju telpā zviedri ir tik nekorekti un nekaunīgi, bet mēs tik korekti, ka ļaujam vienai grupai paņemt visas komerctelevīzijas.
– Vai tad tam nav pretlīdzekļu?
D.B.: – Saskaņā ar likumu 35% konkrētajā tirgū, šajā gadījumā mediju tirgū, ir dominējošs stāvoklis. To drīkst sasniegt, bet to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot. Konkurences padome to tagad pēta, un labā ziņa ir tā, ka pagaidām, līdz Konkurences padomes lēmumam, vismaz četrus mēnešus programmās nekas nemainīsies. Vai pat sešus mēnešus, ja viņiem vajadzēs pētīt kaut ko papildus. Bīstama būtu stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (nelaist reklamēties kāda cita grupējuma medijus...). Šobrīd mēs runājam pieņēmumu līmenī. Bet biedē tas, kam pieskārās Edvīns – informācijas daudzveidības pazušana.