Centrālā statistikas pārvalde (CSP) sola šodien paziņot pērnā gada 1. martā sāktās tautas skaitīšanas rezultātus. CSP datu bāze šobrīd uzrāda 2208,4 tūkstošus iedzīvotāju.
Tie ir 2011. gada decembra dati, kas iegūti, pie 2000. gada 31. martā saskaitītajiem 2 377 383 cilvēkiem pieplusojot visus kopš tā laika Latvijā piedzimušos un ieceļojušos, bet atņemot nomirušos un oficiāli izceļojušos. Šīs dienas laikā iedzīvotāju skaita rādītājam ir būtiski jāmainās, jo faktiskais iedzīvotāju skaits desmit un vēl vairāk pagājušo gadu laikā ir mainījies citādi nekā statistiķu uzskaitēs. Tautas skaitīšana tikai padarīs turpmāk nenoslēpjamu faktu, ka īstenībā iedzīvotāju Latvijā ir būtiski mazāk. Tas uzlabos tādu rādītāju kā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, toties pasliktinās izredzes gan uz privāto investīciju, gan uz palīdzības fondu naudas saņemšanu Latvijai un vēl jo vairāk daudzām pašvaldībām ar lielāko iedzīvotāju skaita kritumu. Šo iemeslu dēļ bija liela ieinteresētība tautas skaitīšanu 2011. gadā nemaz neveikt, bet CSP priekšniece Aiju Žīgur iedskaidroja valdībai, ka tautas skaitīšana ir Eiropas Savienības prasība, kuras nepildīšanas gadījumā ES ar soda naudām u.c. līdzekļiem tik un tā piespiedīs Latviju šo prasību izpildīt.
Tautas skaitīšanas rezultāti izrādījās sliktāki par visu, ko spēja iedomāties valsts pārvaldes darbinieki Rīgā. Iespējams, ka pašvaldību vadītāji ārpus Rīgas savu iedzīvotāju pazušanu bija izjutuši labāk un tāpēc gaidīja šos rezultātus ar lielākām bažām. Viņu interesēs skaitīšanas rezultātu paziņošana tika un varbūt vēl tiks novilcināta, ja šodien tiks paziņots tikai valsts iedzīvotāju kopskaits.
Tagadējās CSP nespēju laikus savākt un apstrādāt datus par iedzīvotājiem izteiksmīgi parāda salīdzinājums ar krietni seniem laikiem. Pirmais pa rokai gadījies avīzes Zeitung für Stadt und Land komplekts apraksta tautas skaitīšanu Rīgā 1867. gadā. 7. marta avīzē sniegta reportāža, kā skaitītāji sākuši darbu 3. martā plkst. 4 no rīta, lai sastaptu arī tos, kuriem darba gaitās jādodas visagrāk. Tālāk attēloti vēl citi 3. marta notikumi, bet jau 23. maija publikācijā pavēstīts, ka saskaitīti 102 043 cilvēki, un dots to sadalījums pa nacionalitātēm, konfesijām, pilsētas rajoniem un ģimenes stāvokļiem; konstatēts, ka no saskaitītajiem 2068 bijuši Rīgā sastapti nerīdzinieki, toties 1162 rīdzinieki skaitīšanas dienā bijuši ārpus pilsētas. Protams, 100 tūkstoši nav divi miljoni un skaitīšanai vienā pilsētā ir jānotiek raitāk nekā visā valstī, pat ja tā ir nelielā Latvijas valsts, taču tagadējais skaitīšanas temps liek minēt, ka CSP rīcībā nav bijis neviena datora un neviena telefona.
Nopietnāk sakot, bažas izraisa ne tik daudz skaitīšanas temps, cik skaitīšanas rezultātu ticamība. Par datu apstrādes kavēkli tika uzdots tas, ka nācies izstrādāt kritērijus, pēc kādiem pievienot valsts iedzīvotāju skaitam cilvēkus, kuri skaitīšanas laikā netika atrasti un arī paši neizmantoja iespējas paziņot par sevi internetā vai klātienē, bet kuru dati atrodas dažādos Latvijas valsts reģistros. Ja šādi kritēriji bija vajadzīgi, tie bija jāizstrādā kopā ar visu tautas skaitīšanas programmu, lai nebūtu bažu, ka kritēriji pieskaņoti uzdevumam savākt noteiktu pieskatāmo iedzīvotāju daudzumu virs saskaitītajiem 1,9 miljoniem cilvēku. Tautas skaitīšanas programmas izstrādei jau 2010. gadā tika piešķirti apmēram 600 tūkstoši latu, uz kuru rēķina laikus padomāt par plaši zināmo faktu, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz uz citām ES valstīm pārceļas, par to Latvijas iestādēm nepaziņojot.
Sliktākajā gadījumā CSP tika uzdots saskaitīt pietiekami daudz cilvēku virs psiholoģiski jutīgās divu miljonu robežlīnijas, lai tagadējai Saeimai un valdībai vēl nenāktos taisnoties par iedzīvotāju skaita nonākšanu zem tās. Labākajā gadījumā CSP ar atvieglojumu konstatējusi, ka tā spētu izpildīt valdības uzdevumu, paklusām pārņemot tos pašus skaitļus, ar kuriem klajā nāca CSP nikni kritizētais Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans. Viņš apgalvoja, ka Latviju pametuši 200 līdz 250 tūkstoši cilvēku. Tas ir ļoti tālu no 33 tūkstošiem izceļotāju, cik bija spējusi pamanīt CSP, bet ja 200 – 33 = 164 tūkstoši atņemtu no 2225,4 tūkstošiem, kuri figurēja CSP oficiālajā statistikā šā gada martā, tik un tā valstī skaitītos 2 058 400 iedzīvotāju – tātad virs diviem miljoniem, kas arī bija jāpanāk. Runā, ka CSP piemetusi M. Hazana skaitlim vēl desmit tūkstošus cilvēku. Izmantojot pavisam citu pētījumu metodi, ļoti līdzīgu no Latvijas izceļojušo cilvēku skaitu ir aprēķinājis Latvijas Bankas pētnieks Oļegs Krasnopjorovs. Līdz ar to visas puses varētu apmierināt Latvijas iedzīvotāju skaits mazliet virs diviem miljoniem.
Jebkurā gadījumā jātic, ka tautas skaitīšana dos reālistiskāku priekšstatu par Latvijas iedzīvotājiem, nekā tas bija līdz šai dienai.