12.jūnijā apritēs tieši 100 gadi, kopš dibināta pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija - Moricsalas dabas rezervāts, līdz ar to 2012.gads ir Latvijas dabas aizsardzības jubilejas gads.
1912.gadā šo nepilnus 100 ha lielo ozolu un liepu mežiem klāto Usmas rezervāta salu dēvēja par «dabas jaukumu apvidu», kas toreiz nozīmēja, ka tā ņemta valsts, toreiz — cariskās Krievijas, aizsardzībā, lai saglabātu vērtīgo mežu.
19.–20. gadsimta mija iezīmējas ar dabas aizsardzības teritoriju dibināšanu gan Eiropā, gan Amerikā. Šīs jaunās aktivitātes saistās ar tā laika dabas pētnieku atklājumiem augu izpētes jomā, top reto sugu saraksti un tiek dibinātas teritorijas to aizsardzībai. Mērķis — pasargāt sugas no pilnīgas to iznīcināšanas — mudināja veidot teritorijas, kurās cilvēku saimnieciskā darbība ir lielākā vai mazākā mērā ierobežota. Otrs, paralēls sabiedrības attīstības virziens šajā pašā laikā ir atpūtas, izklaides un ceļošanas kā masveida parādības rašanās. Lai skaistas ainavas padarītu pieejamas brīvās pasaules pilsoņiem, 1872. gadā top Jeloustonas Nacionālais parks Amerikā.
Pēdējos 100 gados Latvija piedzīvojusi daudz pārbaudījumu, tomēr savas dabas pērles ir nosargājusi. Varam lepoties ar to, ka 2012. gadā atzīmējamas arī citu, pazīstamu Latvijas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju jubilejas – Krustkalnu dabas rezervātam aprit 35 gadi, Teiču dabas rezervātam – 30 gadi, Ķemeru nacionālajam parkam un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātam – 15 gadu jubileja, savukārt, jaunākajam Latvijas nacionālajam parkam – Rāznas nacionālajam parkam – aprit pieci gadi.
Latvija ir zeme, kurā saskaras ziemeļiem un dienvidiem raksturīgie dabas apstākļi jeb, zinātniski izsakoties, Latvija atrodas boreālo skujkoku mežu un Viduseiropas platlapju mežu saskares joslā. Tāpēc šeit ir daudzu augu un dzīvnieku sugu izplatības robeža (piemēram, parastās īves, Baltijas efejas, smilšu krupja). Gan politisko, gan ģeogrāfisko apstākļu dēļ aptuveni 10% Latvijas teritorijas, kurās nodibinātas aizsargājamas teritorijas, daba ir tiešām mežonīga. Kā to saprast? Apmeklējot kādu no nacionālajiem parkiem, teiksim, Lielbritānijā, visticamāk ieraudzīsim glītus, gludus paugurus, dzīvžogus, senas akmens krāvuma ēkas. Tātad — kultūrainavu. Visticamāk, šīs teritorijas apsaimniekošanas plānā būs kāds dabiska biotopa atjaunošanas pasākums — strauta gultnes izlīkumošana, lai veidotu kaut ko līdzīgu dabiskai gultnei, grāvja aizbēršana, lai atjaunotu mitrāju. Jo tad varbūt atgriezīsies vardes un krupji, ieviesīsies odi, ligzdos baltais stārķis...
Tik dažādi esam, tik daudzveidīgi. Tik daudzveidīga daba gaida mūsu spriedumu — būt vai nebūt?
Tieši tāpēc dabas daudzveidības saglabāšana ir tik nozīmīga. Dabas aizsardzības pārvalde, kuras pārziņā ir visas Latvijas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, šogad vēlas pievērst īpašu sabiedrības uzmanību dabas bagātībām šajās teritorijās, to iepazīšanai un saudzēšanai. Tāpēc visa gada garumā dažādās aizsargājamās dabas teritorijās kopīgi ar vietējiem iedzīvotājiem tiks rīkotas aleju sakopšanas un dižkoku atēnošanas talkas, velobraucieni, pārgājieni, radošās darbnīcas, konkursi, izstādes un citi pasākumi.