Vairis Nartišs: Operas skandāls sākās ar manu vēstuli

 
©F64

Visai vienveidīga viedokļu atlase, kas dominē Latvijas medijos, rosināja uzklausīt arī trešo sadaļu ieilgušajā operas un Kultūras ministrijas konfliktā – to cilvēku pārstāvi, kas nepiedalās Nacionālās operas direktora Andreja Žagara aizstāvībā. Tas ir Nacionālās operas simfoniskā orķestra mūziķis kopš 1996. gada, trombonists, solo atskaņotājs, dažādu muzikālo projektu veidotājs Vairis Nartišs.

Vairis Nartišs: – 2008. gadā operas direktors Andrejs Žagars piešķīra naudu orķestra trombonistiem, un es sāku meklēt iespējas, kur lētāk nopirkt instrumentus. Sanāca, ka lētāk ir aizbraukt uz Holandi un tur iegādāties visu mūziķiem nepieciešamo. Man sanāca dusmas, tāpēc es atvēru mūzikas veikalu Mārupē. Tā sākās mana veikalnieka dzīve – paralēli darbam operā. Mani pircēji ir profesionāļi: ja operas orķestrim vai citiem profiem kaut ko vajag, mans veikals pārdod instrumentus un to sastāvdaļas pa zemāku cenu nekā citur, proti, par pašizmaksu. Pārējiem pircējiem ir 10–15% uzcenojums, un nopelnīto naudu es ieguldu jauniešos, sponsorējot viņus, pērkot viņiem mūzikas instrumentus. Tā ir mana misija, jo ir jādomā, kas paliks pēc mums. Opera saka: laba cena, pērkam, samaksāsim nākammēnes. Samaksā pēc pāris mēnešiem. 2010. gada martā klarnetēm iedevu mēlītes, par tām opera samaksāja tikai oktobrī. Šovasar parādījās informācija, ka operai ir nodokļu parāds ap pusmiljonu latu, pēc tam tapa Dievu mijkrēslis par lielu naudu, un es sapratu, ka nevēlos dzīvot nemitīgas gaidīšanas un parādu piedzīšanas režīmā. Tāpēc tagad opera vairs nav mans klients.

– Cik liels bija operas pēdējais parāds par jūsu piegādātajiem mūzikas instrumentiem un to detaļām?

– Uz 1. decembri bija 1295 lati. Timpānu plēves bija piegādātas jau septembrī, par tām maksāt gan neviens netaisījās, grāmatvedībā vienubrīd tikai pateica – varbūt kaut kad janvārī. Sāku runāt ar mūziķiem: veči, nav laba situācija! Ieteicu viņiem vērsties pie operas orķestra administratora Anda Rozenšteina (viņš 2008. gadā tika apcietināts sakarā ar aizdomām 6,5 miljonu latu atmazgāšanas lietā, nosēdēja cietumā pāris mēnešus). Mūziķi aizgāja un pateica: mēs spēlējam, bet jūtamies neērti – par mums piegādātajām precēm nav samaksāts! Rozenšteina atbilde bijusi apmēram tāda: jums eļļas ir? Ir. Jums mēlītes ir? Ir. Tad ko jūs pīkstat? Viss ir kārtībā! Tāds ir bizness, un biznesā gadās, ka kādam nesamaksā.

– Vai jums ar operu ir noslēgts līgums par mūzikas instrumentu detaļu piegādi?

– Nē, līguma nav, bet atbildīgais par orķestra apgādi parasti apliecināja, ka konkrētās preces ir regulāri vajadzīgas. Ir tikai rēķini un pavadzīmes. Piemēram, timpānu plēves atnāk septembrī. Tās vismaz mēnesi jāiespēlē, un Dievu mijkrēslis ir paredzēts novembrī. Nu, vai es turēšu veikalā tās plēves, ja man nav samaksāts, bet zinu arī to, ka tās jāiespēlē? Es pērnā gada 8. decembrī uzrakstīju viņam brīdinājuma vēstuli, kuras kopiju nosūtīju kultūras ministrei JaunzemeiGrendei. Ar šo vēstuli viss arī sākās. Cilvēki, ar kuriem es kontaktējos ministrijā, bija šokēti, jo finanšu atskaitēs, kas ik mēnesi tiek sūtītas uz ministriju, šāda veida parādi neparādās.

– Kas notika tad, kad iesniedzāt vēstules kopiju ministrijā?

– Man uzreiz zvanīja no grāmatvedības, bija lieli pārmetumi. Es grāmatvedībai devu samaksas termiņu līdz 12. decembrim. Mēģināju izprasīt pavadzīmes no operas grāmatvedības, bet finanšu direktors Matutis sāka uz mani kliegt, sak, ar kādām tiesībām es te vispār kaut ko piegādāju.

– Vai jums nepārmeta interešu konfliktu? Esat vienlaikus operas mūziķis un veikalnieks, kas tai pārdod preces.

– No šīs situācijas esmu mēģinājis vairīties, jautājot kolēģiem, vai viņiem tiešām vajadzīgas tieši manas preces. Man ar rūpnīcām ir tiešie kontakti, tāpēc preces ir lētākas. Atklāti sakot, es biju domājis gatavot dokumentus operas direktora konkursam, bet sapratu, ka opera man ir parādā un, ja es kļūtu par direktoru, es mēģinātu sakārtot šīs parādu lietas, bet tad tas būtu patiešām īsts interešu konflikts. Dokumentus par preču piegādi man tā arī neiedeva, tāpēc palūdzu kolēģiem, kuri dabūjuši no manis mūzikas instrumentu detaļas, lai uzraksta uz lapas, ko katrs saņēmis. Kopiju aizsūtīju uz Kultūras ministriju. Pēc divām dienām grāmatvedība ar mani sarunājās pavisam citā tonī: samaksāšot vienu daļu, bet to otro daļu – vai es nevarot to pārrakstīt uz 2012. gada janvāri?

– Labi, jūsu konkrētais parāds kā visa lielā skandāla mazais sākuma punkts. Bet kultūras ministre tomēr ļauj strādāt Žagaram, izvirzot zināmus nosacījumus. Kas, jūsuprāt, notiks tālāk?

– Ziemassvētku un Jaungada starplaikā atrados koncertos Tallinā, bet Rīgā pa to laiku Andis Rozenšteins aicināja operas orķestra mūziķus iet uz personāla daļu un parakstīt vēstuli Andreja Žagara atbalstam. Kopā parakstījās apmēram 200 operas darbinieku. Šobrīd operā strādā ap 500. Manuprāt, vairākumā gadījumu parakstījās, baidoties, tie, kurus apmierina lietu kārtība: Žagars lielākoties vizinās apkārt, situāciju savas prombūtnes laikā īsti nekontrolē, darbinieki var apvienot vairākus darbus, bet, ja nāks kāds skarbāks direktors, tas liks strādāt vairāk.

– Parakstījāt operas darbinieku atbalsta vēstuli?

– Nē. Es nebiju Rīgā un par vēstuli nezināju. Bet, ja būtu, tad sacerētu pretēja satura vēstuli un aicinātu ar parakstiem neatbalstīt Žagaru. Lai būtu līdzsvars.

– Kas organizēja atbalsta vēstuli?

– Domāju, ka mārketinga cilvēki. Opera izceļas ar to, ka tai daudz draugu, un šajā gadījumā, iespējams, jārunā par šo draugu orientāciju. Ja dzird, ka briest kāds skandāls, tiek darīts viss, lai to notušētu, ja vajag, tad izceļ ko citu, ja nepieciešams apklusināt kādu lecīgo, tad viņu arī apklusina... Domāju, ka arī es sajutīšu pretdarbību.

– Kas operā, jūsuprāt, ir nepareizi?

– Šobrīd viss notiek tā, ka visi mākslinieki un tehniskie darbinieki strādā, lai apmierinātu administrācijas vajadzības. Bet vajag tā, lai administrācija ir komanda, kas aprūpē māksliniekus un tehniskos darbiniekus. Kamēr Žagars bija atstādināts, operā viss joprojām notika – tātad varējām izdzīvot arī bez viņa. Protams, Žagara vīzijas ir ļoti labas, bet tās jāsamontē ar reālo budžetu. Un operas vadītājam jāmīl savi mākslinieki. Vairāk nekā administrācija. Ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tāpēc jājautā: kāpēc māksliniekiem atņēma operas stāvvietas? Administrācijas kungiem auto stāvvietas gan ir kanālmalā. Un kāpēc desmit metru attālumā no darbinieku kafejnīcas ir pilnībā aprīkota ēdnīca tikai administrācijai?

– Vai jums ir mākslinieciska rakstura pretenzijas pret Žagara darba stilu?

– Ja es vadītu operu, tā būtu tautas opera, nevis ekskluzīvā opera. Cilvēki, kas dzīvo, piemēram, Ludzā vai Vaiņodē, uz operu netiek, tāpēc operai ir pienākums pašai iet uz šīm nomaļajām vietām. Kāpēc operā nav Rigoleto vai Bohēmas? Un kā mēs audzinām bērnus un pusaudžus? Mums ir Riekstkodis, Putnu opera. Un viss. Nav nevienas rokoperas. Maz ticams, ka jaunieši, kas iekļūs biznesa vai politiskajā elitē, pēkšņi sāks apmeklēt operu. Ja nu vienīgi – lai pazīmētos... Tagad sākam strādāt pie Čaikovska operas Mazepa. Kādā veidā mēs šo salīdzinoši maz zināmo operu pārdosim? Būs piecas izrādes, un Mazepu, visticamāk, noņems no repertuāra. Tāds gadījums jau bija ar Žagara režisēto Dēmonu, tas pats – ar Nāru. Žagaram izdevusies vien Karmenas un Pīķa dāmas režija. Bet Jevgēņiju Oņeginu gan nevajadzēja purgāt, Viestura Kairiša režija, manuprāt, bija ļoti laba. Un vēl es nesaprotu: kāpēc operai, piemēram, atlaiž nodokļu parādu, bet Nacionālajam teātrim jāiestudē balagāni, lai izdzīvotu?

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!