Pujats: Ja cilvēks tic Dievam, viņš jau ir nolikts uz kājām
"Lūdzu, svētījiet manu krustiņu," kāda sieviete priekšnamā krieviski lūdz kardinālu Jāni Pujatu, un viņš norunā vajadzīgos dievvārdus. Tikšanās ir īsa, taču nepieciešama, un sieviete, laimīgi pateikusies, jau atvadās.
«Vai zināt, ka mūsu baznīcā ir dievkalpojumi arī krievu valodā?» ierunājas Pujata kungs. «Tiešām?» sieviete priecīgi pārjautā. Var nojaust, ka viņai patīk šī ziņa, un varbūt viņa kļūs par jauno draudzes locekli. Kas notiek cilvēku apziņā? Vai dievvārdi un ticība palīdz izdzīvot? Par to saruna ar kardinālu Jāni Pujatu, Sāpju Dievmātes baznīcas priesteri.
- Tūlīt svētīsim Ziemassvētkus, svinēsim Kristus dzimšanu. Gads jau gandrīz pagājis, un laiks uz to atskatīties. Kas, jūsuprāt, ir gada lielākie ieguvumi?
– Visas diecēzes mērogā ir vairāki notikumi. Ir izaugusi viena jauna baznīca: tas ir ilgi gaidītais Kauguru dievnams Jūrmalā. Šajā pilsētas rajonā ir aptuveni 30 000 iedzīvotāju, un ļoti daudzi no viņiem ilgus gadus gaidīja dievnamu. Pirms Ziemassvētkiem šo dievnamu iesvētīsim. Tas ir viens atrisināts jautājums draudzei, un vēl viena vieta, kas turpmākajos gados izstaros dievišķu auru. Otra baznīca top Valmierā: tā tika celta no pamatiem, tagad tā jau ir zem pagaidu jumta, sniegs nekrīt, un Ziemassvētku dievkalpojums notiks jaunajā dievnamā. Valmiera tomēr ir liela pilsēta, un tur bija tikai neliela kapela. Arī Rīgā kārtojas vēl viena baznīca. Bet ko nozīmē – baznīca? Tie ir tikai mūri. Šie mūri jāpadara par garīguma centru. Cilvēki katru dienu tur dzird dievvārdus, dažkārt pat vairākās valodās. Tā ir arī Sāpju Dievmātes baznīcā, kur patlaban kalpoju: tur dievkalpojumi notiek latviski, krieviski, poliski un lietuviski. Cilvēki ar Dievu grib runāt savā mātes valodā. Lūdzu, tas notiek. Četras valodas Sāpju Dievmātes baznīcā ir jau sena tradīcija: dažādu tautību ticīgie savās mājās lūdz Dievu savā valodā. Es esmu paņēmis savā pārziņā latviešu draudzi. Citi priesteri kalpo citās valodās. Ja tā nebūs, cilvēki var palikt bez Dieva. Baznīcas faktiski ir profilaktiskie centri, kas garīgi attīra cilvēku uzskatus, dvēseles – sauciet to, kā gribat. Kad cilvēks nezina, ko ar sevi darīt, viņš iet pie mācītāja, lai nokratītu no pleciem smago nastu. Ja cilvēks tic Dievam, viņš jau ir nolikts uz kājām. Cik spēcīgi jautājums par ticību Dievam pavirzīsies uz priekšu visas valsts mērogā un visos iedzīvotāju slāņos, tik arī mēs atvirzīsimies tālāk no krīzes.
– Dievvārdi un ticība palīdzēs atkopties tautai un valstij?
– Gan jau tie, kas taisa krīzes, izdomās, kā radīt jaunas. Mēs netiksim ārā no krīzēm, ja nesakārtosim paši savas domas: visas krīzes sākas galvā. Ja cilvēks savu principu pamatā neliks Dieva principus, nekas nelīdzēs. Ja cilvēks uzskata, ka viņa dzīve šeit ir vienīgā, tad viņam nav motīvu tiekties pēc Dieva principiem: tad cilvēks nelaidīs pilnu karoti garām savai mutei. Joprojām nesaprotu, kāpēc daudzi cilvēki nespēj palūkoties uz notiekošo no cita skatu punkta. Nu, labi, viņi netic Dievam, bet, ja tauta būs ticīga, lai jau tie neticīgie sēž par valdniekiem, galvenais – uz ticību lūkoties kā uz līdzekli, kas palīdz iegūt labklājību. Vai tad kādam ceļas ļaunums, ja tauta ir apzinīga un strādā pēc labākās sirdsapziņas? Ja tauta būs ticīga, tā cels savu labklājību un arī mūžība tai būs nodrošināta. Un valdošajiem no tautas ticības arī treknāks kumoss atlēks. Tad kāpēc cilvēki nevadās pēc sirdsapziņas? Tā taču parāda, kas taisnība un kas – ne. Pat mazs bērns labi saprot, kad viņš saka taisnību un kad samelojas. Un ir taču desmit baušļi, pret kuriem pat neviens neticīgais nevar iebilst. Baušļi ir visu laicīgo kodeksu pamatā. Ja visi dzīvotu pēc baušļiem, ja skolās mācītu ticību, tas sanāktu daudz lētāk nekā uzturēt dzērājus, būvēt cietumus un karot ar narkomāniem.
– Jūs domājat, ka skolās tomēr vajadzētu ieviest ticības mācību?
– Ja tā būtu viena lekcija mēnesī, tad parēķinām – jaunie cilvēki, absolvējot solu, ir saņēmuši ap 90 lekciju. Tā pietiek, lai ieliktu cilvēkā svarīgākos dzīves principus. Labi, ka daudzās ģimenēs bērnos ieaudzina šos kristīgos principus, vecāki savus bērnus ved uz baznīcu. Bet kas tagad daudzviet notiek? Ir spēki, kas ģimeni grib izjaukt. Esmu dzirdējis, ka vecākajās klasēs stāstot par «ģimeņu variantiem» – ir tēvs un māte, bet ir arī divi tēvi vai divas mātes. Bērnus no mazām dienām inficē ar šādām lietām... Paši sev uz kakla sataisīs nelaimi. Kamēr likumi nebūs sakārtoti, kamēr reliģijai un tikumības mācībai nebūs sava vieta skolās, visi var mocīties, kā vien grib, jo veco Eiropu uz kājām tādā veidā neviens neuzcels. Dabas likumu nevar grozīt. Kas jau ielikts no Dieva, to nevar izmainīt ar parlamenta likumiem. Ja kāds ies pret Dievu, tas izraisīs vēl šausmīgāku krīzi, un etniskajiem konfliktiem pievienosies morālie konflikti.
– Mēs sākām sarunu par to, kas ir šā gada lielākie ieguvumi. Jūs minējāt reliģiska rakstura ieguvumus. Bet kas notiek valstiskā mērogā?
– Politikā es negribētu iedziļināties, jo politiķiem savas darīšanas. Man galvenais ir vērot reliģisko trasi, kas iet uz mūžību, vērot, kā tiek ievēroti Dieva likumi. Visas politiķu saimnieciskās lietas galu galā ir atkarīgas no šīs reliģiskās trases, no garīgās dzīves. Ja deputāti neies uz baznīcu un savus grēkus nesūdzēs, tad arī nekas labs nebūs.
– Bet vai tad viņi iet uz baznīcu?
– Dažs labs jau iet. Taču kopumā visi pa perifēriju tā arī mīcīsies, ja nespēs garīgo dzīvi nokārtot.
– Deputāti neaizmirst aiziet uz baznīcu, lai pazīmētos Ziemassvētkos un Lieldienās.
– Nu, arī Ziemassvētkos un Lieldienās viņi tur daudz nesēž. Toties 15. augustā Aglonā gan viņus daudz var redzēt. Arī valsts svētkos – 18. novembrī. Un kas no tā? Fasādi tik nokrāso, un viss. Bet kas iekšā, dvēselē, darās? Un tas netīrais politiskais ķēķis? Vai no tā kāds paliks tīrs? Mūsu politiķi nespēs sacensties musulmaņiem, kas te ienāks, jo viņi stingri turas pie savas reliģijas, un viņu tauta vairojas. Tāpēc, ja Latvijā nebūs stabilu garīgo vērtību pamata, mūsu celtne sabruks. Kaut gan... Man nemaz negribas domāt, ka kristīgā ticība pazudīs. Katra jauna paaudze taču sāk no nulles. Pozitīvi ir tas, ka visa teritorija ir noklāta ar dievnamiem, ir daudz draudžu, un kristīgā mācība ir ideāla – mīli Dievu un savu tuvāko. Un grandiozāku mērķi arī nevar iedomāties: Kristus ir teicis, ka viņa tēva mājā mājokļu ir daudz, pietiks visiem, un laime ir mūžības garumā. Sākumā bija tikai 12 apustuļi, bet nu mūsējo ir daudz vairāk – pasaulē kristiešu ir vairāk nekā miljards, bet garīdznieku ir ap 400 000. Viss ir mūsu rokās: vajag apzināties savus ideālus, attīrīties un visu laiku strādāt kā Dieva priekšā. Bet sāpīgi ir apzināties, ka visa prese ir iejūgta sliktumā: tā drīzāk velk uz leju, nevis uz augšu.
– Kā jūs to domājat?
– Paskatieties, kādus žurnālus var nopirkt kioskos un kas darās internetā. Pornoindustrija ir lipīga lieta: cilvēki tai pielīp kā mušas pie mušpapīra. Tie mušpapīri salikti visur, pie tiem pielīp mušas, bet pārējās skatās un domā: ja jau tur tik daudz mušu, tas nozīmē, ka tur ir kaut kas interesants. Un metas virsū tam mušpapīram! Jo vairāk tur mušas salipušas, jo vairāk pielīp.
– Lētie triki ar mušpapīru, iespējams, labi iedarbojas tāpēc, ka cilvēki neizglītojas. Esmu pamanījusi, ka bērni un jaunieši maz lasa grāmatas. Bet tās taču ir garīguma avots. Savukārt viņi labi pārzina internetu, datorus, telefonus un tamlīdzīgi.
– Ar tehniku nevar atrisināt garīgās problēmas. Bet tie, kas tirgo tehniku, labi nopelna ar šiem bērniem un jauniešiem. Līdz ar to garīguma audzināšana iet klibodama. Ja Latvijā būtu gudri plānotāji, viņi tūdaļ saplānotu, kas nāk par labu garīgajai dzīvei, kas – par sliktu. Nu, labi, ja tie mušpapīru produkcijas ražotāji taisa savus žurnālus, lai taisa, bet viņiem vajag uzlikt lielākus nodokļus, kurus pēc tam novirzīt vajadzīgajā gultnē. Tas ir tāpat kā pirmās republikas laikā: peļņu no alkohola pārdošanas novirzīja izglītībai.
– Bet problēma jau nebeidzas: bērni tik un tā lasa ļoti maz.
– Un, ja lasa, tad – ko? Ko dod, piemēram, Harijs Poters? Man nelabi paliek, kad bērni sāk fantazēt par kaut kādām raganām un burvestībām. Tādas muļķības neinteresē nevienu normālu cilvēku. Ja kāds, Dievam neticēdams, sāk kaut kādus brīnumus taisīt, tad jāsaka: nevajag muļķot cilvēkus!
– Latviešu tautas pasakās arī visādas burvestības notiek.
– Latviešu tautas pasakās ir kāda mācība, kāda morāle. Tur darbojas labais un ļaunais. Un velns nav nekāds pasaku tēls, viņš ir īsts, viņš eksistē. Arī reliģijā viņš ir īsts. Bet tādi poteru taisītāji pa īstam netic ne Dievam, ne velnam, tikai fantazē. Es ticu velna esamībai tāpat kā Dieva esamībai, un ar to nedrīkst jokot, jo velns ir kritušais eņģelis – Lucifers, gaismas nesējs. Vienā mirklī viņš sajutās tik varens, ka sāka sevi uzskatīt varenāku par Dievu. Kristus teica, ka viņš redzējis sātanu kā zibeni krītam no debesīm.
– Lūk, pie kā noved lepnība.
– Un nevar arī teikt, ka visas reliģijas ir vienādas. Kad runā Kristus, lai paiet malā Muhameds, Buda un visi pārējie. Jo viņi visi ir cilvēki. Neviens no šiem praviešiem nesaka: es esmu Dievs. Bet Kristus ir Dievs. Tā ir fundamentāla atšķirība. Radītājs nostājās virs mazas planētas, kas riņķoja Piena Ceļa sistēmā, bet tur ir vēl miljardiem sistēmu, un vai tad tas nav brīnišķīgs un ārkārtējs notikums? Viņš izvēlējās tieši šo planētu. Cilvēkiem pateicībā vajadzētu to tik vien darīt kā mēģināt saprast Viņa mācību. Un otra lieta. Sakām: Dievs ir neredzams. Jā, tā ir. Ja priekšā ir aizkars, kas mūs šķir no nezināmas pasaules, kā tu vari teikt, ka aiz šī aizkara nekā nav? Ar tādiem tukšiem apgalvojumiem nevajag mānīt cilvēkus, vajag vienkārši pateikt: es nezinu, kas tur ir. Tas vismaz būs godīgi. Un, ja tiek pateikts – es nezinu, tad gan ticīgais, gan neticīgais nostājas līdzvērtīgās pozīcijās. Tas būs objektīvi, un sāksies diskusija: kas tad tur ir aiz tā aizkara? Un ko tad, ja ir Dievs un ja ir elle? Mēdz taču teikt, ka nāves priekšā nav neviena neticīgā. Tāpēc nevajag tik pašpārliecināti dzīvot, sak, mums viss ir skaidrs, un mēs esam visu atrisinājuši! Jauniešus vajag ar šādu diskusiju «inficēt», un visi sāks domāt, un patiesība izlobīsies, atbrīvojoties no sārņiem.
– Es vēl par tām latviešu tautas pasakām. Tajās kristietības elementu ir visai maz, tur vairāk ir no pagānisma. Vai tas nav pretrunā ar jūsu teoriju par pasaku morāli, par labā un ļaunā cīņu, kas saskan ar kristietību?
– Nē. Labais un ļaunais ir ielikts cilvēkā no dabas. Bet jāteic, ka tautas dziesmas un tautas pasakas lielā mērā radušās kristietības periodā. Līdz ar to visā tautas tradīciju mantojumā arī pasaku velns nav pretrunā ar kristietības izpratni. Tautas izpratnē labais un ļaunais ir līdzīgs labajam un ļaunajam arī kristietībā. Tikuma un netikuma ceļš – tā ir laba šķirtne, bet šie jēdzieni nav jājauc ar kaut kādu bluķa vilkšanu. Nu, kā tu attīrīsi dvēseli, vilkdams bluķi? Dievam netic, bet bluķi velk...
– Jūsu dievnamā kalpošana notiek četrās valodās. Bet kā jūs vērtējat to, ka Latvijai naidīgi spēki izprovocējuši referenduma rīkošanu par krievu valodu kā otro valsts valodu?
– Krievu valodai nekādā ziņā nav jābūt par otro valsts valodu. Ja tas tā notiktu, krievu valoda pēc gada kļūtu par pirmo valodu. Tā vienkārši nospiestu latviešu valodu. Ja baznīcā kādu nokristījam krieviski, ja dievkalpojums notiek krieviski – tas ir normāli, jo krievu kopienai ir sava valoda, savas avīzes un skolas, taču, protams, ir savas zemūdens straumes arī šajā situācijā. Bet ja mēs gribam, lai Latvija paliek latviska valsts, nav citas izejas kā vien latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda uz mūžiem. Kāda valoda, tāda arī teritorija.
– Ko novēlēsiet ticīgajiem un neticīgajiem jaunajā gadā?
– Gadumijā dažu tautu ieradumos ir izmest no mājām visas vecās drazas, mēbeles un apģērbus, jo vienmēr ir jāatjaunojas. Tāpat kā regulāri jātīra dzīvoklis, ir jāattīra sava dvēsele, jānostājas nulles pozīcijā un jāsāk viss no jauna. Tāpēc gadumijā tautai jāatjaunojas garīgi: jāspodrina principi, jāveic garīgā revīzija, jālūdz Dievs. Jāsāk nākamais dzīves posms, jo mēs neviens nezinām, cik gadus mums Dievs vēl dos. Ja cilvēkā ir harmonija, tad var uzskatīt, ka cilvēks ir laimīgs.
– Vai jums ir šī harmonija?
– Es vismaz tiecos pēc tās. Tas jau būtu grēks, ja es apgalvotu, ja dzīvoju konfliktā ar Dievu. Bet es jau tuvojos dzīves finišam, man ir 81 gads, un mani principi nav mainījušies.
– Kāds man tuvs cilvēks reiz teica: ikviens reiz aizies, un es gribētu aiziet skaisti – saļimt savā bišu dravā.
– Ja ir bijis skaists un skaidrs dzīves gājums, tad bez bažām var satikties ar Dievu jebkurā momentā. Vēl būdami šajā pasaulē, mēs varam nokārtot rēķinus: izsūdzēt grēkus, attīrīt dvēseli. Jo neviens netīrs debesu valstībā nevar ieiet. Un kurš ir tik tīrs, lai starp eņģeļiem nostātos?