Intervija ar raidījuma "Degpunktā" zvaigzni - policisti Ļenu Keini

«Kad aizvedu meitu uz dārziņu, skatos uz audzinātājām un domāju: kā viņas tiek galā ar tiem mazajiem bērniem – viņu taču ir tik daudz! Es būtu beigta! Lūk, tas, man liekas, ir grūti. Daudz vieglāk ir noziedzniekus ķert. Goda vārds!» absolūti bez koķetērijas saka Valsts policijas (VP) Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšniece Ļena Keine.

Rīgā pirmajā vietā

Ļenas Keines vārds labi pazīstams ir gan telekompānijas LNT raidījuma Degpunktā skatītājiem, gan daudziem likuma pārkāpējiem ne tikai Kurzemes iecirknī – astoņus gadus viņa nostrādājusi Latgales iecirknī (bijušajā Rīgas pilsētas GPP 22. policijas nodaļā Gogoļa ielā), pāris gadus – Brasas iecirknī, un ar savu pašaizliedzīgo darbošanos pierādījusi sevi kā nevainojama sava aroda profesionāle.

«Es negribētu būt noziedznieks Kurzemes rajonā, jo Ļena Keine tur visus izķer,» tik pārliecinošu iespaidu Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšniece atstājusi uz raidījuma Degpunktā žurnālisti Inesi Supi. Un ne bez pamata: statistika runā pati par sevi – Ļenas Keines vadītais iecirknis likumpārkāpēju aizturēšanas un apcietināšanas skaita ziņā ir Rīgā pirmajā vietā.

Mūs komandēs blondīne?

«Man alga nav liela. Es strādāju idejas vārdā. Viennozīmīgi! Vai es kādreiz mainītu savu nodarbošanos? Noteikti nē! Jo darbs policijā ir visa mana dzīve – tas nav tikai darbs, tas jau ir mans dzīvesveids!» uzsver Ļena Keine. Jau pirms astoņiem viņa ir savā darba vietā un mājup dodas pēc sešiem, ap septiņiem. Līdz ar to viņas piecus gadus vecā meitiņa Daniela dārziņā ierodas pirmā un, mammu gaidot, vienmēr paliek pēdējā. «Patiesībā, tādu cilvēku, kas strādā idejas vārdā, policijā ir ļoti maz. Diemžēl,» viņa piebilst.

«Kad atnācu uz Kurzemes iecirkni, nebija viegli. Šeit bija gados vecs kolektīvs, un mani ne uzreiz pieņēma: tu ko, blondīne, esi ieradusies mūs komandēt? Nu, parādi, uz ko esi spējīga! Apmēram tāda bija attieksme,» atminas Ļena Keine, kurai, stājoties šajā amatā, bija vien 29 gadi. Viņa tikai šķietami ir sīka un trausla – viņa ātri izcīnīja savu vietu, pierādot, ka ir laba vadītāja, kura tomēr visu saprot, māk un zina, kā vajag!

Sava vieta jāizcīna

VP Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšniece neslēpj: noturēt līdzsvarā darbu un privāto dzīvi nepavisam nav viegli. «Vislielākās grūtības ir ģimenē, jo darbs man ir pirmajā vietā. Un šajā jautājumā ir daudz domstarpību – ne tikai ar vīru, arī ar radiem, kuri saka: Ļena, tā nedrīkst! Es to saprotu, bet savādāk nevaru,» viņa apgalvo. «Kad zinu, ka cilvēki cer uz manu palīdzību, nu, kā es pulksten piecos varu aizslēgt durvis un aiziet? Tā nedrīkst!» viņa strikti nosaka.

«Es no dabas esmu tāda, arī bērnībā tā audzināta – ka jāstrādā. Uzaugu provincē, svētajā zemē Aglonā. Mums bija liela saimniecība: trīs govis, zirgi. Ja citi bērni vasarā atpūtās, mēs ar māsu visu laiku strādājām. Ja citi bērni no rīta pamodās un gāja uz skolu, mēs cēlāmies agrāk un gājām slaukt govis. Un, zinot, cik cietsirdīgi ir bērni, pūtām matos lētos dezodorantus – lai skolā nejūt, ka esam bijušas kūtī... Vispār jau man liekas, ka bērni, kas nākuši no Latgales, ļoti labi apzinās: ja gribi dzīvē ko sasniegt, ir jāstrādā. Un pilsētā sava vieta ir jāizcīna!»

Viņa stāsta: jau bērnībā bija līdere, jau no astotās klases sapņoja strādāt policijā. «Ja nebūtu tikusi Policijas akadēmijā, ko es darītu? Nevaru pat iedomāties!»

Nespēj būt savādāka

«Man ir tikai 31 gads, bet – johaidī, ap acīm jau ir grumbiņas, āda sāk novecot. Kolēģi saka, ka no stresa, no tā, ka maz guļu. Es guļu piecas stundas – jā, sievietei tas ir maz, tāpēc arī izskatos tik veca. Man nav laika par sevi domāt, bet pēc tam nožēlošu – kad četrdesmit gados palikšu viena. Nu, dzīvē jau tā notiek, jo īpaši ar stiprām sievietēm,» viņa spriež pavisam reāli.

Ļena Keine zina, kā viņu dēvē kolēģi: par sievieti ar pautiem. «Jā, tā par mani runā, un droši vien tā arī ir. Ar mani ir smagi, jo esmu līdere. Nevienam vīrietim nepatīk, ka sieviete ir gudrāka, ka pati visu var – gan mašīnai riepu nomainīt, gan tehnisko apskati iziet. Bet es nespēju parādīt, ka esmu vājāka, trauslāka – jo es esmu taisnīgs cilvēks, es nespēju izlikties savādāka,» apgalvo Ļena Keine. Kad saku, varbūt kādreiz vajag ļaut vīrietim būt stiprākam, ļauties arī ko nevarēt, viņa atteic: «Raksturs neatļauj! Laikam man ir vīrieša raksturs.» Un viņa pati arī apzinās: tā ir viņas problēma.

Savulaik, kad gribējusi pieteikties darbā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē, viņai atteikts – tāpēc, ka sieviete. «Man teica, ka bābas šajā pārvaldē nav vajadzīgas. Jautāju: bet, ja bāba ir ar pautiem, tad arī neder? Nepaņēma tik un tā. Sāpīgi, ka mani sākotnēji uztver tikai kā sievieti. Diemžēl mūsu sabiedrībā sievietei visu laiku jāpierāda, ka viņa arī var, ir jācīnās ar visādiem stereotipiem.»

Par sevi nebaidās

Vai sievietei policijā strādāt nav bīstami? «Es zinu, ka cietumos ir notiesātie, kuri domā, kā ar mani izrēķināties. Jā, pieļauju domu, ka kādreiz varētu dabūt pa galvu. Taču par sevi man nav bail, es esmu gatava uz visu. Galvenais, lai necieš mana ģimene, mans bērns. Bet, ziniet, ar ko sevi mierinu: ja kāds mani būtu gribējis nosist, jau sen būtu nosituši. Es taču šajā sistēmā strādāju jau no 1998. gada...» spriež Ļena Keine.

Un viņa nešaubās, ka ir savā vietā. «Man pat liekas, ka es pievelku tos nelabos spēkus, goda vārds! Izstāstīšu interesantu gadījumu. Tolaik strādāju Gogoļa ielā, dzīvoju Rīgā. Piektdienas vakarā pēc darba, sapirkusi divas Maxima tašas ar pārtikas produktiem, stāvu 17. trolejbusa pieturā Merķeļa ielā. Kamēr gaidu trolejbusu, man līdzās apstājas čalis, kurš man ir meklēšanā par zādzības faktu no dzīvokļa – man ir ļoti laba vizuālā atmiņa. Es veselu gadu viņu meklēju! Nu, ko man darīt?! Saukt palīgā cilvēkus? Padomās, ka jocīga. Eju viņam klāt un saku: tev ir divi varianti – vai nu tagad aizbēgt, bet es tevi tik un tā vēlāk noķeršu, un tad būs ļoti nopietnas nepatikšanas, vai tu man palīdzēsi aiznest manas tašas atpakaļ uz iecirkni, es tevi ātri nopratināšu, tu visu izstāstīsi, un es tev piemērošu drošības līdzekli, nesaistītu ar brīvības atņemšanu. Domāju, ka viņš bēgs prom. Bet nē, viņš piekrita nākt uz iecirkni. Piezvanīju vīram un teicu, ka būšu vēlāk – ka trolejbusa pieturā tikko zagli noķēru...»

Nerāda, ka ir slikti

Ļena Keina stāsta: viņa nekad sevi nav taupījusi. «Ir grūti,» viņa nenoliedz, taču to, ka viņai ir grūti vai slikti, nekad nevienam nerāda. Ja ir kādas nesaskaņas ģimenē vai pārdzīvojumi darbā, neviens par to nenojauš. «Es visu ļoti ņemu pie sirds, taču nekad to neizrādu. Tāds man ir raksturs,» viņa nosaka. Bet uz jautājumu, kā viņai izdodas sevi uzturēt ideālā fiziskā formā, simpātiskā policiste pavisam nopietni atteic: «Es tagad esmu sliktā formā, notievējusi par pieciem kilogramiem. Kolēģi saka: Ļena, ja gribi smukāku seju, tev jāpieņemas svarā –jo vaigi ir iekrituši! Es domāju, ka tas no stresa, no negulēšanas. Tāpēc arī āda noveco,» viņa izdara secinājumu, bet neko mainīt savā dzīvesveidā tāpēc negrasās.

«Es ļoti interesējos par to, kas notiek politikā, jo īpaši Latvijā, un, ja kādreiz kas no manis būs atkarīgs, es noteikti kaut ko mainīšu. Puse manu radinieku ir prom ārzemēs, aicina, lai braucu es arī – viņi pelna divreiz vairāk nekā es. Bet nē, es no Latvijas neaizbraukšu! Es cīnīšos! Pagaidām esmu tur, kur esmu, bet es zinu: es neapstāšos, es iešu uz priekšu un kaut ko mainīšu!»

***

ĻENA KEINE DARA TĀ:

• Darbs policijā ir pirmajā vietā, vīrs un meita – pēc tam

• Nelieto alkoholu un nekad neatsakās no šokolādes

• Diennaktī guļ tikai piecas stundas

• Darbā svārkus nenēsā, tikai bikses. «Tas nav princips, bet kompleksi,» viņa atzīst. «Brīžam gan domāju: stulbā Keine, piebremzē – tu taču esi sieviete... Bet es neprotu sevi parādīt kā sievieti, tā ir mana problēma. Darbā tas netraucē, bet dzīvē traucē gan»

• Kādreiz vēlu vakarā tāpat vien iesēžas mašīnā un pabraukā pa sava bijušā – Latgales – iecirkņa ielām un paskatās, kā tur mainījies kontingents. «Ļoti mainījies, uz slikto pusi. Kādreiz katrā ielā zināju savus zekus, zināju, ko no kura var sagaidīt...»

• Nekad neizrāda, ja ir grūti vai slikti

• No Latvijas prom nebrauks. Cīnīsies, neapstāsies, ies uz priekšu un kaut ko mainīs!