Lai gan likumā ir ietverti objektīvi kritēriji, morālā kaitējuma atlīdzināšana ir pietiekami sarežģīts uzdevums, kas prasa novērtēt citai personai vien zināmas izjūtas. Turklāt tiesu prakse administratīvajās lietās attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu joprojām tikai veidojas. Vēl nav izveidojusies judikatūra, kas, atbilstoši vienlīdzības principam, atlīdzinājuma noteikšanā cita starpā ir jāņem vērā.
Ņemot vērā šī tiesu prakses aktualitāti un nepieciešamību, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments sadarbībā ar Judikatūras nodaļu un pētnieku Edvīnu Danovski veicis tiesu prakses pētījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu administratīvajās lietās.
Pētījumā secināts, ka morālais kaitējums tiesu praksē tiek traktēts nekonsekventi. Tiesas mēdz uzskatīt, ka morālais kaitējums ir nodarīts tikai tad, ja nodarītas morālas jeb garīgas ciešanas. Šāds uzskats nav pamatots, jo saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likumu morālais kaitējums ir ciešanas, kuru cēlonis ir būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Kolīdz konstatējams būtisks to aizskārums, tā ciešanas ir prezumējamas un aizskāruma faktiskās sekas ņemamas vērā, nosakot atlīdzinājuma veidu un apmēru. Pētījumā norādīts, ka personai nav tiesību uz atlīdzinājumu par nebūtisku jeb maznozīmīgu tiesību aizskārumu.
Ja prettiesiski aizskartas personas cilvēktiesības, tad parasti kaitējums atlīdzināms naudā. Tomēr, kā norāda pētījuma autori, nebūtiska pamattiesību aizskāruma gadījumā, piemēram, neatbildēšana uz iesniegumu, pieļaujams arī cits atlīdzinājuma veids. Atlīdzinājums naudā pieļaujams tikai tad, ja nodarīts būtisks morālais kaitējums, biežāk sastopamie atlīdzinājumi ir rakstveida vai publiska atvainošanās un iepriekšējā stāvokļa atjaunošana.
Tiesu prakses apkopojumā analizēti spriedumi administratīvajās lietās, kuros pēc būtības lemts jautājums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Apkopojumā izmantoti Judikatūras nodaļas atlasītie administratīvās apgabaltiesas un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi, kas pieņemti un stājušies spēkā no 2006. gada līdz 2011. gada jūlijam.
Apkopojumā ir pētītas vienīgi tiesu prakses atziņas par morālā kaitējuma atlīdzināšanu; tas nav doktrinārs pētījums par morālā kaitējuma atlīdzināšanas problemātiku. Apkopojuma galvenais mērķis ir atvieglot darbu tiesnešiem un citiem juristiem, izzinot tiesu prakses nostādnes morālā kaitējuma atlīdzināšanā.
Apkopojuma izstrādes laikā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā tika izdarīti grozījumi, tomēr, kā norāda pētījuma autors, tie neietekmē līdzšinējās tiesu prakses atziņas.