Eiropas Savienības pārtikas paku saturs kļūst arvien pieticīgāks, jo sociālā palīdzība vistrūcīgākajām personām saistīta ar lauksaimniecības intervences biznesu, kas pakļauts biržu svārstībām.
Pēc ilgām diskusijām ar Finanšu ministriju līdztekus Eiropas apmaksātajam vājpiena pulverim nākamgad Latvijas valdība trūcīgo pakās iekļaus arī makaronus, tērējot šim nolūkam pusmiljonu latu.
Tātad viena trūcīga persona varēs saņemt 0,4 kg piena pulvera un 1 kg makaronu, ne biežāk kā sešas reizes gadā.
Vēsturiski šī palīdzības sistēma ES tika ieviesta 1986. gadā – nolūkā atbrīvoties no valstu veidotajiem pārtikas uzkrājumiem.
Tāpēc, lemjot par trūkumcietēju ēdienkarti, Eiropas funkcionāriem būtiski ir vien tas, lai grūbas, piens vai jebkura cita pārtika būtu intervences produkts. Un šā stāsta jēga ir ne tik daudz palīdzība kapitālismā izdzīvot nespējīgiem ļaudīm, bet legālas biržas spekulācijas pārtikas tirgū. Kad lauksaimnieki saražoto produkciju lielā piedāvājuma dēļ nespēj notirgot, nacionālās valstis Eiropas Savienības uzdevumā produkciju uzpērk, uzglabā un vēlāk, veidojoties pieprasījumam, ieplūdina tirgū. Protams, jau par daudz augstāku cenu nekā iepirkuma brīdī. Neliels labums šajā procesā tiek arī trūcīgajiem.
Latvijas Sarkanā Krusta vadītājs Valdis Nagobads atzīst, ka šāda sistēma pēc būtības ir aplama un pārtikas pakas vajadzētu finansēt no Eiropas sociālā budžeta. Teorētiski tādi plāni eksistē, jo pārtikas pakām nav nekādas saistības ar lauksaimniecības politiku vai Eiropas kohēziju. Nākamgad intervence Eiropā tiks veikta vienīgi piena pulverim un labībai, tāpēc pārtikas pakas kļūs īpaši plānas.
Taču turīgāko valstu vidū valda dziļa skepse par šo paku nepieciešamību, un teorētiski pastāv iespēja, ka programmu vispār slēgs.
Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta atbildīgā speciāliste Lelde Celmiņa stāsta, ka Vācija, lai nepieļautu, ka pakās nokļūst kas cits, izņemot intervences produktus, caur tiesu panākusi aizliegumu Eiropas lauksaimniecības naudu izmantot labdarībai. Un šogad, lemjot par pārtikas paku saturu, noorganizējusi bloķējošo mazākumu, kurā Vācijai piepulcējās arī Dānija, Nīderlande, Zviedrija, Čehija un Lielbritānija. Tādējādi šai programmai plānotais pusmiljards eiro pārtapa 113 miljonos un ļoti vienveidīgā saturā, plānoto septiņu dažādu produktu vietā. Latvijai attiecīgi 870 tonnās vājpiena pulvera 1,09 miljonu latu vērtībā. Turklāt vedīs pulveri no Lietuvas, jo Latvijas intervences noliktavās tāda produkta nav.
L. Celmiņa gan stāsta, ka cīņa par atņemto naudu vēl turpinās, jo ne tikai Latvijai šīs pārtikas pakas ir svarīgas, bet arī citām trūcīgākām ES dalībniecēm, tajā skaitā ES nākamgad prezidējošajai valstij – Polijai. Iespējams, izšķirošā Eiropas Komisijas Lauksaimniecības komitejas sanāksme šajā jautājumā notiks 5. decembrī. Jaunākie signāli liecinot, ka Vācija tomēr varētu piekrist kompromisam un atļaut nobloķēto naudu sadalīt dalībvalstīm – trūkumcietēju atbalstam.
Neatkarīgi no šo sarunu iznākuma vismaz pirmajā pusgadā nabagie saņems pakas ar pašreizējo saturu – dažādiem graudu izstrādājumiem un pienu, jo tās uzkrājušās Sarkanā Krusta noliktavās lielā skaitā. Salīdzinot ar dažādu sabiedrisko organizāciju un uzņēmumu iepakoto palīdzību, Eiropas Savienības rūpes trūcīgie vērtē krietni zemāk. Ne tur eļļa, ko izmantot cepšanai un konservēšanai, ne kāds saldumiņš bērniem.
Sadarbībā ar luterāņu baznīcas diakonijas centru Ventspilī Eiropas pārtikas pakas trūcīgajiem dala kafejnīcā Betānija. Tās saimniece Elita Lapiņa spriež, ka valdības lēmums piefinansēt pakā makaronus ir visnotaļ pareizs. Citādi trūkumcietēja brauciens vai gājiens pēc 400 gramiem piena pulvera varētu izrādīties dārgāks nekā ES piešķirtais bezmaksas labums.