Vai ir samērīgi uzlikt darba ņēmējam – gadījumā, ja darba devējs nav par viņu veicis sociālās iemaksas, – pienākumu vēlreiz samaksāt šo pašu summu – 11 procentus no algas – budžetā, lai cilvēks būtu sociāli aizsargāts?
Tas ir viens no būtiskiem jautājumiem, uz kuriem atbildi meklē Satversmes tiesa, izskatot lietu par sociālās apdrošināšanas likuma normu atbilstību Satversmei.
Uzaicinātās amatpersonas un eksperti visai vienoti pauž uzskatu: tas ir samērīgi. Darba ņēmējam ir pienākums noslēgt darbu līgumu un ir iespējas sekot, vai darba devējs nomaksā nodokļus, kā arī tad, ja secina, ka nav tie nomaksāti, vērsties pie darba devēja un sarunājoties panākt, lai nodokļus nomaksā. Par neatbilstošu Satversmei šo likuma normu uzskata Tiesībsargs.
Pieņēmām steigā
No šā gada 1. janvāra, ja darba devējs faktiski nav budžetā veicis sociālās iemaksas par darbinieku, šis cilvēks nav apdrošināts pensijai. Lai arī sociālo iemaksu veikšana ir uzticēta darba devējam un to nenomaksāšana ir arī likuma pārkāpums, Saeima, grozot likumu Par sociālo apdrošināšanu, un Ministru kabinets, pieņemot attiecīgu kārtību, noteikuši, ka darba ņēmējs var pats samaksāt sava darba devēja vietā nenomaksāto nodokli. Tas nozīmē, ka visbiežāk no darbinieka sociālās iemaksas ietur darba devējs, nenomaksā, bet cilvēkam, ja viņš vēlas būt apdrošināts pensijai, jāsamaksā vēlreiz gan 11 procenti, kas ir darba ņēmēja sociālo iemaksu daļa, gan 24 procenti – darba devēja, kurus, visticamāk, viņš arī nav nomaksājis.
Satversmes tiesa otrdien turpināja izskatīt lietu, uzklausot vairākus uzaicinātos ekspertus. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča uzsvēra, ka apstrīdētā norma pieņemta lielā steigā – šāgada budžeta paketē, bet komisijā vairākkārt skatīta situācija par sociālo iemaksu iekasējumiem un tā Saeimai ir zināma, proti, ka sociālo iemaksu parādi valstī ir ap 130 miljoniem latu. Arī
A. Barča akcentē sociālā budžeta smago situāciju, kas ir viens no iemesliem pieņemt šādu, cilvēkus ierobežojošu normu, tajā pašā laikā deputāte neuzskata, ka būtu nesamērīgi uzlikt darbiniekam par pienākumu sekot savām sociālajām iemaksām un, ja tās nav nomaksātas no darba devēja puses, pašam to izdarīt. «Likums dod tiesības cilvēkam sarunāties ar darba devēju un risināt jautājumu sarunu ceļā – panākt, lai pārskaita budžetā naudu vai lūgt, lai atdod darbiniekam, ja viņš pats ir nomaksājis,» sacīja A. Barča. «Domāju, te ir arī jautājums par cilvēku tiesībām – vieni nemaksā nodokļus, otri maksā, bet saņem to pašu.» Tāpat A. Barča skaidroja, kāpēc attiecībā uz pensijām pieņemts šāds ierobežojums: pensiju jūs plānojat, zināt, ka tā būs kaut kad vecumdienās, bet citus sociālos riskus – slimību, bezdarbu – neplānojat, tāpēc tur saglabāta norma, ka sociāli apdrošināts ir tas, kuram sociālās iemaksas ir deklarētas.
Arī Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs vairākas reizes norādīja, ka darba ņēmējam ir iespējams runāt ar darba devēju, vērsties pret viņu tiesā, galu galā pieprasīt uzņēmuma maksātnespēju.
Tiesībsargs iebilst
Tiesībsargs savā viedoklī Satversmes tiesai norāda, ka šīs normas neatbilst Satversmei. Tiesībsarga biroja juriste Liene Zariņa uzsvēra, ka tās ir arī pretrunā ar jau 2001. gadā pieņemto Satversmes tiesas spriedumu, kurš tolaik atzina par neatbilstošām Satversmei likuma normas, ka darba ņēmējs ir sociāli apdrošināts tikai, ja sociālās iemaksas veiktas faktiski. «Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, ir cita budžeta sistēma, tomēr kontroles mehānisms joprojām nestrādā pietiekami efektīvi,» atzina L. Zariņa, uzverot, ka likums joprojām saglabā pienākumu darba devējam maksāt sociālās iemaksas par savu darbinieku un šī norma nav atcelta.
Pārkāpj taisnīguma principu
Ekonomikas doktors Edgars Voļskis, kas ir arī Labklājības ministrijas konsultants pensiju jautājumos, atzina, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir aizsargāt cilvēkus pret riskiem, ievērojot solidaritāti un taisnīgumu. Cilvēkam šīs sistēmas ietvaros jāapzinās savas līdzdarbības iespējas un pienākumu uzņemties atbildību. Darba ņēmējam un darba devējam jāslēdz līgums, darba devējs apņemas maksāt nodokli, bet darbinieks seko tam, vai nomaksā, es domāju šī norma darbojas kā preventīvs līdzeklis, lai darbinieki sekotu savām sociālajām iemaksām, vērtēja E. Voļskis. Ja tiktu saglabāta sistēma, ka sociāli aizsargāts ir arī darbinieks, par kuru tikai deklarētas sociālās iemaksas, tas grautu pensijas sistēmas uzbūves principus un vispirms jau taisnīgumu.
Uz tiesas jautājumiem, vai pie mūsu valsts bezdarba apstākļiem daudzi darba ņēmēji vispār uzsāks strīdēties par nodokļu nomaksu, ekonomists atbildēja: tas ir sociālekonomisks jautājums, bet jāņem darba ņēmēja līdzdarbība šajā shēmā, proti, cilvēki tātad piekrīt šādai situācijai.
Paši nemaksātu
Tiesā skāra jautājumu – ja darbiniekiem pašiem ļautu brīvprātīgi maksāt sociālās iemaksas, vai cilvēki maksātu? A. Barča teica, ka, iespējams, jaunieši par to nedomātu, savukārt ekonomists E. Voļskis bija daudz striktāks: ja pašiem ļautu brīvprātīgi ļaut maksāt, tas uz pensiju 1. un 2. līmeni nedarbotos. Tādi ir cilvēku sociālekonomiskie paradumi. «Cilvēks pats kā būtne nekad neiesaistīties brīvprātīgi, ja valsts neizveidos šādu sistēmu. Lielākoties cilvēki meklēs gadījumus, kā novirzīt naudu citiem mērķiem,» atzina E. Voļskis. Ir zināms, ka šogad sociālās iemaksas pensijai ir veicis viens cilvēks, par kuru darba devējs to nebija izdarījis.
Tiesas sēdē izskanēja informācija, ka ir cilvēki Latvijā, kas strādā par algu – nulle lati, tāpēc tiesneši retoriski vaicāja: vai tie ir vergi? Neviens no ekspertiem īsti nevarēja paskaidrot. Satversmes tiesa spriedumu pasludinās 13. decembrī.