Latvijas platībmaksājumi nākamajā ES finanšu plānošanas periodā ir cieši saistīti ar gliemjiem, kas nonāk uz vecās Eiropas gardēžu galdiem.
Cīņā par Eiropas Savienības nākamā budžeta perioda finansējumu pašlaik lietā tiek likta prāva demagoģijas deva, jo dabas aizsardzības un lauksamniecības atbalsta naudu iecerēts samest vienā katlā. Tādējādi nepieciešamība aizsargāt gliemju ēšanas tradīcijas Francijā un Beļģijā var izrādīties svarīgāks uzdevums par taisnīguma ieviešanu platībmaksājumos.
Tradicionāli katra budžeta gada beigās vides zinātnieki, dabas pētnieki un viņu organizācijas nāk klajā ar satraucošiem paziņojumiem par dabas stāvokli kopumā vai kādām konkrētām izmiršanas briesmām pakļautām sugām. Sabiedrība satraucas, un, sadalot nākamā gada pētījumu grantus, šiem zinātniekiem ir papildu arguments publiskā finansējuma ieguvei savam darbam – sabiedrība pieprasa! Pērn, piemēram, liela jezga gada beigās tika celta par pēkšņiem putnu masveida bojāejas gadījumiem, kaut gan pašu biologu aprindās par to tika smīkņāts – tā vienkārši notiek, putni mēdz iet bojā. Tagad līdzīgu sabiedrisko attiecību stratēģiju piekopj arī Eiropas Komisija.
Biedē ar tuksnesi
Pagājušajā nedēļā tika izplatīts oficiāls paziņojums ar biedējošu virsrakstu Vide: satraucošs saldūdens zivju, gliemju un augu apsīkums. Tajā ar atsauci uz IUCN (sabiedriska organizācija, kuras biedri ir vides funkcionāri, zinātnieki, dažādas nevalstiskas organizācijas, iestādes, valstis) sastādīto sarkano grāmatu minēts: «Novērtējot apmēram 6000 sugu, konstatēts, ka šobrīd izmiršana draud 44% no visiem saldūdens gliemjiem, 37% saldūdens zivju, 23% abinieku, 20% sauszemes gliemju izlases, 19% rāpuļu, 15% zīdītāju un spāru, 13% putnu, 11% saproksilofāgo vaboļu izlases, 9% tauriņu un 467 no vaskulāro augu sugas.»
Eiropas Komisijas vides komisārs Janess Potočniks šo briesmu stāstu papildina: «Eiropā un visā pasaulē dzīvojošo cilvēku labklājība ir atkarīga no dabas piedāvātajām precēm un pakalpojumiem. Ja neizpētīsim šā izsīkuma iemeslus un steidzami nerīkosimies, lai to apturētu, mums var nākties maksāt ļoti augstu cenu.» Ziņojumā par «līdz šim visapdraudētāko grupu» pasludināti saldūdens gliemji, un IUCN pārstāve Annabelle Kateloda kopā ar komisāru pieprasa tiem nekavējošus aizsardzības pasākumus.
Eiropas Savienība jau ir reaģējusi un gliemju glābšanai pievēršas ar jaunu Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kuras uzdevumos ir regulēt lauksaimniecību, mežsaimniecību, zivsaimniecību un tātad arī nozarēm paredzētās subsīdijas.
Ekskluzīva pārtika
Reģionālās attīstības un vides aizsardzības ministrijas speciālisti pamanījuši nepatīkamo sakarību starp vides komisāra paziņojumu un cīņām lauksaimniecības finanšu politikas laukā. Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste apstiprina: «Šī informācija parādījusies saistībā ar nākamo finanšu periodu un jauno stratēģiju. Dabai atsevišķa budžeta nebūs, līdz ar to jaunajā lauku politikā tiek iekļautas zaļās aktivitātes.» 12. oktobrī tika publicēti jauno regulu projekti, un tam sekojošās diskusijas esot ļoti smagas. Vecās Eiropas rosinātā satraukšanās par gliemjiem pavisam reāli mazina latviešu zemnieku cerības uz taisnīgākiem maksājumiem. «Šī ir cīņa par naudu starp valstīm,» rezumē D. Vilkaste. Turklāt attiecībā uz gliemju glābšanas operācijas paziņojumu – būtisks jautājums ir par datu kvalitāti.
Eiropas Komisijas izplatīto paziņojumu un IUCN sastādīto apdraudēto sugu sarakstu Neatkarīgā lūdza komentēt kādu autoritatīvu vides zinātnieku, kurš vēlējās palikt anonīms:
«Nevienu jau neinteresētu tās sabiedriskās organizācijas (IUCN) individuālais viedoklis, kas tai nav pat jāpamato, ja vien apakšā nebūtu nauda. Lielākā daļa šajā sarakstā iekļauto dzīvības formu ir ēdamas un sen jau atrodas ekskluzīvās pārtikas listē ne vienā vien valstī – īpaši Beļģijā un Francijā. Un tās arī ir tās komisāra Potočnika piesauktās «dabas piedāvātās preces», kas nekavējoties jāsargā.» Pēc profesora domām, tālākās konsekvences un secinājumi nebūs ilgi jāgaida. «Austrumeiropā zaļumos vairs nekas nav jāsargā, bet Rietumeiropā zemniekiem un pašvaldībām vajag papildu dotācijas un finansējumu. Protams, no vienoto platībmaksājumu naudas.
Ekosistēma pielāgojas
Arī Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietnieks Rolands Bebris piekrīt, ka ikgadējais satraukums par dabas postu primāri vērtējams kā cīņa par naudu. Zinātnieki izmanto iespēju izsist sev naudu grantiem, bet valstis – pavilkt prāvo naudas deķi uz savu pusi.
«Nīderlandē un Beļģijā no Vācijas nākošo piesārņoto ūdeni vēl uzskata par pavisam tīru, kaut gan tur ir rūpnīcas, braukā kuģi... Un paradokss, ka austeres un gliemji šajos ūdeņos dzīvojas kā traki! Bet arī mēs paši gadiem ilgi ēdam desu, par kuras sastāvu mums nav ne jausmas, taču dzīvojam ilgāk nekā mūsu senči,» spriež vides eksperts. «Ekosistēma pielāgojas.