Vēsturi veido gan apzināti notikumi, gan nejaušības. Vai fotomeistars Vilis Rīdzenieks 1918. gada 18. novembrī apzinājās, ka 34 gadu vecumā viņam būs lemts piedzīvot notikumu, kurš aizēnos viņa iepriekšējos un vēl tikai gaidāmos sasniegumus?
Ka nāks vēl citas zvaigžņu stundas, bet vēsturiskās fotogrāfijas atkalatdzimšanu viņam diemžēl nebūs lemts pieredzēt? Visticamāk, ka ne.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs arī šogad turpina tradīciju un piedāvā aplūkot unikālo Latvijas valsts vēstures relikviju – Viļa Rīdzenieka lielformāta oriģinālfotogrāfiju Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī. Tāda ir tikai viena, Latvijas pirmā un vienīgā fotogrāfija, kurā iemūžināta valsts proklamēšana un cilvēki, kas tajā piedalījās. Nebūt ne visām valstīm ir šāda liecība par tās tapšanas pirmajām sekundēm un minūtēm.
Fotogrāfija ir meistara paša rokām retušēta tā, kā viņš uzskatījis par nepieciešamu salikt akcentus melnbaltajā attēlā – izcelt galvenās personas un sarkanbaltsarkano karogu.
Muzejā atzīst – laikam ritot, fotogrāfija kļuvusi par Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas simbolu, ne tikai par notikuma vizuālo liecību II Rīgas pilsētas (tagadējā Latvijas Nacionālajā) teātrī. Šīs fotogrāfijas vēsture tiek turpināta mūsdienās, un tai ir lemts apaugt ar jauniem stāstiem un papildinājumiem. Ja jauniņā Viļa ceļā savulaik pirmais būtu pagadījies nevis foto piederumu veikals, bet gan mūzikas instrumentu bode, iespējams, nejaušība Rīdzenieku būtu padarījusi par mūziķi. Tomēr notika tā, kā notika.
Liktenis izkārtoja tā, ka Vilis Rīdzenieks bija vienīgais fotogrāfs, kurš 1918. gada 18. novembra pievakarē devās uz teātri. Neviens cits netika aicināts iemūžināt Latvijas Republikas oficiālo dzimšanas brīdi, un no viņa meistarības bija atkarīgs, vai šis vēsturiskais mirklis tiks saglabāts. Par šo darbu meistars saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad tai ir vieta muzejā, to izstāda tikai reizi gadā, bet pats meistars leģendāro 120x170 centimetru lielo fotoattēlu izgatavoja pāris gadu pēc Latvijas proklamēšanas. Fotogrāfija ilgus gadus atradās vecmeistara darbnīcas Klio skatlogā Vaļņu ielā. Tas gan nenozīmē, ka viņš neapzinājās šā attēla nozīmi. Ne velti lielā bilde, kā to dēvē nu vairs vienīgā Rīdzenieka mantiniece Atala Rīdzeniece, tikusi glabāta, nevis iznīcināta ģimenes drošības vārdā.
Baiļu ēnā
Latvijai zaudējot neatkarību, Vilis Rīdzenieks saprata, ka lielā bilde jāglābj. Taču – kā? «Es biju skuķēns, bet labi atceros. Mamma vārīja klīsteri, kas ļoti nelabi oda. Paps aizgāja uz veikalu, nopirka Staļina fotogrāfiju, kaut kādu saukli vēl klāt un ar klīsteri uzlīmēja bildei virsū Staļinu. Pēc valdnieku maiņas paps uzlīmēja Hruščovu. Humors. Paši smejamies, ka esam taču patriotiski cilvēki. Bet... papiņš 1962. gada 13. novembrī nomira. Paliek bilde, mamma un es. Mammai bail šausmīgi. Tolaik dzīvojām Blaumaņa ielā. Dzīvoklis liels, viena istaba pilna ar papa darbiem. Vienu dienu atnāku no skolas, jūtu – krāsns ļoti karsta. Mamma sēž, dedzina bildes un filmas. Es kliedzu – tu visu māju uzspridzināsi! Mamma atstāja tikai tos papa darbus, par kuriem domāja, ka tie ir nekaitīgi. Lielās bildes dēļ viņa nervozēja visus gadus,» Atalas kundzei desmitiem gadu senie notikumi atmiņā kā iegravēti.
Viņa atceras, ka ap mammiņu lodājuši dažādi ļaudis, kuri vēlējušies iegūt informāciju par šo fotogrāfiju un vēlāk – arī pašu bildi. Viens no tādiem bijis kāds tēva skolnieks. Kad tēvs nomiris, viņš ieradies taujāt par lielo bildi. «Mamma taču zina, ka viņš sirdī komunists. Viņš neatlaižas, nāk pie mammas ar konfektēm, sauc par Rīdzenieka kundzi. Mamma meloja šausmīgi, lai to bildi nosargātu. Viņai gāja grūti,» stāsta Viļa Rīdzenieka otrās sievas Olgas meita Atala.
Viena no viņas spilgtākajām atmiņām joprojām ir par tēva apcietināšanu pēc kara. Kad pēc fotogrāfa ieradušies vīri no KGB, mamma Atalai teikusi – ja viņi nāks atpakaļ, mēs abas izlēksim pa logu. No sestā stāva, mūsu sarunā precizē Atalas kundze. Kad pēc neilga laika naktī atskanējis zvans pie durvīm, mamma teikusi – tu gatavojies, es iešu paskatīties. «Bet es – tāds meitēns, man negribas mirt,» viņa paklusi noteic. Rīdzenieks sapratis sievas pārdzīvojumus un skaļi saucis, ka tas ir viņš.
Čekas kontrolētājs Ivans Fomenko nācis katru mēnesi, arī pēc papa nāves. «Žēl uz mammu bija skatīties, kā viņa pati teica – nervu ģorga visu laiku,» Olgas Rīdzenieces pārciesto apraksta meita.
Mūža nogalē Vilim Rīdzeniekam kā nepareizās vēstures dokumentētājam bija atļauts pelnīt pensiju LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūtā, kur viņš par simbolisku aldziņu izpildīja visikdienišķākos fotogrāfa pienākumus, atmiņu tēlojumā žurnālā Studija raksta Atala Rīdzeniece.
Bildes ceļojumi pa Rīgu
Pārceļoties no viena dzīvokļa uz citu, gan sarkanarmieši, gan vācu zaldātiņi atspērušies nesuši arī lielo un smago bildi. Paps tikām bārdiņā smīnējis, jo zinājis, kas īstenībā slēpjas zem kārtējā vadoņa plakāta, atmiņas uzjautrina Atalas kundzi.
Nojaušams, ka aktrise Olga Rīdzeniece (agrāk – Oša) bijusi dāma ar apgriezieniem un dzīvesgudra sieviete. Kad okupācijas vara Rīdzenieku ģimenei ierāda mitekli pie kapiem, telpās, kur vācieši turējuši vistas, mākslinieks Vilis sabrūk, atnāk mājās, apsēžas un sāk raudāt. Olga vien noteic – ko bimbā, kaut kas ir jādara! Viņa uzvelk mēteli un iet pie draudzenes. Pa ceļam gadās nejauša tikšanās ar paziņu, kurš tagad strādā pie padomju varas un dala dzīvokļus. Rīdzeniekiem ierāda normālu dzīvokli Blaumaņa ielā. Tur foto vecmeistars aiziet mūžībā.
Ir pirmdienas pusdienlaiks, sēžam nelielā Alises ielas dzīvoklī, un Atala Rīdzeniece pamet ar roku – arī šeit bilde glabāta aiz klavierēm. «Bilde bija visu laiku mūsu dzīvoklī. Dzīvokļi mainījās, bilde līdzi,» viņa saka.
Tā kā pirms tam esmu tikusies ar fotogrāfu Gunāru Janaiti, atmiņā ir viņa sacītais: «Bilde parādījās Atmodas laikā pie Rīdzenieka mantiniekiem – otrās sievas un pieņemtās meitas. Bet īstie glabātāji, kas bīstamo laiku glabāja bildi, netiek atklāti, droši vien viena iemesla dēļ – lai goda oreols nezustu mantiniekiem.» Viņš arī papildina, ka bilde slēpta laukos, visticamāk, lai negribēts ciemiņš neuzkultos tai virsū.
Vaicāju vienīgajai Rīdzenieka mantiniecei, vai tiešām fotogrāfija nav turēta ārpus Rīgas, tālāk no ziņkārām acīm? «Laukos ne,» viņa cieti atbild un sakniebj roku ar garajiem, izteiksmīgajiem pirkstiem pār otru roku. Viss, šim jautājumam turpinājuma nebūs.
Otrā dzimšanas diena
«Pienāca 1989. gads. Mēs ar mammu nolēmām, ka bilde jātin ārā. Nostutējām pret klavierēm. Lēnām un prātīgi taisījām vaļā un redzējām, ka labi saglabājusies,» Atala Rīdzeniece rāda, kur notikusi vēsturiskās fotogrāfijas atbrīvošana no maskēšanās ietērpa.
Providencei tīk liktenīgas nejaušības, tāpēc Gunārs Janaitis savulaik sāka strādāt pensijā aizgājušā Rīdzenieka vietā. Protams, viņš zināja, kas ir Rīdzenieks un ka ir bijusi arī kāda fotogrāfija, kurai daudzi dzen pēdas.
Olga, kurai ir jau 92 gadi, beidzot uzdrošinās pastāstīt arī citiem, ka fotogrāfija ir sveika un vesela. 1989. gadā izstāžu zālē Arsenāls tika rīkota izstāde Latvijas laiks. «Janaitis lūdz, lai to bildi dod eksponēt,» stāsta Atala Rīdzeniece. Gunārs Janaitis savās atmiņās raksta, ka bilde tika ietīta segā, saudzīgi uzsieta uz viņa žiguļa jumta un nogādāta Arsenālā.
«Mammiņa bija tik daudz pārcietusi! Kad redzēja, ka bildi nesīs ārā, viņa pateicās augstākajai varai, kas palīdzēja nosargāt latviešu tautas lepnumu,» stāsta meita.
Trīs žiguļu cenā
Stāstot par leģendāro fotogrāfiju, nav iespējams nepieminēt naudu. Šī ir delikāta tēma, par kuru lai izsakās tajā iesaistītie. Citi tur nedz klāt stāvējuši, nedz zina, kas noticis.
Olgas meita nenoliedz, ka cienījamu vecumu piedzīvojusī mamma uztraukusies, kā viņu varēs apbērēt, jo naudas vērtība pagājušā gadsimta 90. gados kritās. «Mammiņa baidījās, kas viņu apbērēs, kur ņemšu naudu. Mamma pateica – es gribu 18 tūkstošus.»
Gunārs Janaitis stāsta, ka viņš jau izstādes laikā uzaicinājis komisiju novērtēt fotogrāfiju, lai valsts varētu to nopirkt. Par mantinieku prasīto naudu (rubļos) tolaik varēja iegādāties trīs žiguļus. Komisija gan izspriedusi, ka varētu maksāt 2000 rubļu. «Man sanāca skrobe – ja nevar valsts, tad es to izdarīšu. Man bija iekrājumi, ar kuriem es domāju to auto nopirkt. Izdevās drusku nokaulēt, un maksāju pakāpeniski. Man jau pašam to bildi nevajadzēja, uzdāvināju Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam ar nelielu apgrūtinājumu – ja kaut ko varēs, tad kaut ko maksās par šo dāvinājumu,» pārdesmit gadu vecos notikumus restaurē cienījamais fotogrāfs.
Viņš nedaudz minstinās, kad stāsta – fotogrāfijas atgūšanas lietā iesaistījies tāpēc, ka «man bija pamatotas aizdomas, ka bilde var nonākt to cilvēku īpašumā, kuri var to pazaudēt».
«Nenožēloju!»
«Man pašam liekas – dulls, bet nevienu brīdi neesmu to nožēlojis,» savu rīcību tagad vērtē Gunārs Janaitis. «Kad redzu, ka pie šīs fotogrāfijas stāv jaunieši, man paliek silti ap sirdi – tas ir mans lielākais honorārs. Ja būtu nopircis mašīnu, tā jau sen būtu sarūsējusi. Es nealkstu pēc novērtējuma, bet domāju, ka tas bija pietiekami cēls gājiens,» viņš nosmej, «manis vairs nebūs, bet bilde būs. Tas ir galvenais. Ja nebūtu to izdarījis un bilde būtu pazudusi, tas mani grauztu visu mūžu.»
Viņam joprojām ir savs meditatīvais rituāls, kā vērot leģendāro fotogrāfiju: «Distancēties no tā laika, kurā dzīvojam, un nostāties to cilvēku vidū, kas ļoti sarežģītos apstākļos dibināja šo valsti. Būt vienam no līdzdalībniekiem un mēģināt ar savu iztēli atrasties tur.»
Tomēr fotomeistars ar nožēlu atzīst, kāpēc viņam sāp sirds, vērojot valsts proklamēšanas ceremoniju: «Es nereti stāvu bildes priekšā un nevaru atrast sevī tiešu vainu, kāpēc ir vilšanās. Mēs visi esam līdzdalībnieki šajā vilšanās procesā, jo domājām – ka tik prom no sarkanajiem lielsaimniekiem, bet neredzējām, kā uzradās tie gani, kas mūs sāka apcirpt.»
Leģenda turpinās
Atala Rīdzeniece saka – tā bijusi viņas iecere, ka vajag atšifrēt visas 38 personas, kuras redzamas tēva fotogrāfijā proklamēšanas ceremonijā, un aprakstus publicēt atsevišķā grāmatā. To paveica Latvijas vēsturnieks Gunārs Rauzāns un Zviedrijas vēsturnieks Ādolfs Šilde. Darbs prasīja vairākus gadus, nu apraksts ik reizi tiek pievienots fotogrāfijai, kā arī publicēts suvenīrizdevumā Valsts pirmā. First of the State.
Astroloģe Guna Kārkliņa atceras, kā skaidrojusi precīzu Latvijas Republikas dibināšanas laiku, un atklājies, ka vēsturniekiem nav bijis pat versiju, cikos tas noticis. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, pētot Tautas padomes sēžu protokolus, pēc ilgas meklēšanas īstā brošūra uzieta. «Protokolā norādīts, ka sēde notiek «1/2 8 vakarā». Cik zinu, šāds pulksteņa laiks «1/2 8 vakarā» līdz šim nav bijis zināms,» piebilst astroloģe.
Kas zina, varbūt fotogrāfija slēpj vēl kādu noslēpumu.