Baltajam spieķim, kas cilvēkiem ar redzes defektiem ļauj pārvietoties šķēršļu pilnajā apkārtējā vidē, ir krietni labāka alternatīva – suns. Ventspilniece Ludmila šajās dienās iepazīstas ar savu jauno draugu, ko viņai noalgojusi Labklājības ministrija. Biedrības Saules suns apmācītā labradoru sugas kucīte turpmāk būs Ludmilas acis.
«Skat, cik draudzīgs, cik viņam ir skaista mirdzoši melna spalva. Bet kādā krāsā ir deguntiņš, arī melns?» drošs paliek nedrošs, pārvaicā Ludmila. Jā, arī deguntelis ir ogles melnumā. Pēc 2013. gada, kad beigsies līgums ar ministriju, biedrība sunīti Ludmilai atdāvinās, bet tagad viņiem abiem priekšā ir pāris mēnešu ilgs iedraudzēšanās periods profesionāla kinologa Konstantīna Mitrofanova vadībā. Sunim jāsaprot, ka Ludmila, nevis viņš, ir jaunais saimnieks.
Latvijā ir vairāk nekā 12 000 redzes invalīdu. Lai visiem gribētājiem palīdzētu, būtu nepieciešama milzīga suņu–pavadoņu audzētava un skola. Tomēr šis ir pirmais solis, un, kā atzīst Latvijas Neredzīgo biedrības priekšsēdis Egons Zariņš: «Ļoti nozīmīgs. Mēs desmit gadu esam par to cīnījušies, un beidzot valsti ir izdevies iesaistīt. Suns neredzīgajam ir uzticamāks par jebkuru cilvēku. Tas ir lielākais atbalsts un palīgs dzīvē.» Savus saimniekus šajā Eiropas Sociālā fonda atbalstītajā projektā atradīs vēl divi palīgi – Cēsīs un Rēzeknē. Labklājības ministrijas pārstāve Antra Ruiķe stāsta, ka suņu–pavadoņu piešķiršanu neredzīgajiem domāts attīstīt par valsts finansētu pakalpojumu. Diemžēl pašreizējos ekonomiskajos apstākļos par konkrētiem termiņiem gan runāt neesot iespējams.
Ludmilas sunīti sauc Šaņiška. Krievijā tā sauc biezpiena bulciņas, bet garšīgi vārdi audzēkņiem – tā ir biedrības Saules suns tradīcija. Latvijas neredzīgajiem jau palīdz viņu apmācītie Šokolāde un Cepums. Bulciņa tagad no Rīgas pārvākusies uz Ventspili. Ludmilai ilgus gadus jau bija četrkājains palīgs, taču suņa mūžs ir īss. «Ja nezinātu, ka man būs jauns suns, nonāktu izmisumā. Cilvēks, sēžot četrās sienās, kļūst arvien vājāks. Bet, lai izietu laukā, ir vajadzīgs palīgs!»
Redzīgiem cilvēkiem ir grūti iedomāties, kā tas ir, dienā, kad viss satumst, paņemt rokā spieķi. Pavada esot vieglāk pārvarams psiholoģiskais šķērslis. Turklāt suns arī nozīmē iziešanu cilvēkos burtiskā nozīmē – suņu saimnieki taču ir visai runātīga tauta un ātri sadraudzējas.
Ludmilai tumsa iestājās vēl 1982. gadā. Atlidojusi ar divus gadus veco bērniņu no Ukrainas pie vīra uz Latviju. Braukuši ar mašīnu mājās, un viņos purnu purnā ietriecies pretim braucošs auto. Šoferis bija piedzēries. Tagad šie pārdzīvojumi jau palikuši pagātnē – jādzīvo esot tagad, un suns Ludmilai esot dzīves priekšnoteikums. Kad tuvinieki aiziet darba gaitās, viņa ar četrkājaino draugu dodas pa saviem ierastajiem maršrutiem. Suns brīdina par bedrēm, par mašīnām, kokiem – jebkādiem šķēršļiem, nekļūdīgi atrod mājupceļu. Tagad Ludmila ar kinologu Konstantīnu un Šaņišku plāno jaunu maršrutu – kad izstaigāta pilsēta un vietējais mežs, lai vasarā var doties pie jūras atvēsināties.