Saeima kā galveno argumentu, Satversmes tiesā aizstāvot pieņemtos grozījumus likumā Par sociālo apdrošināšanu, izmanto sociālā budžeta deficītu un tam draudošo bankrotu.
Savukārt šīs likuma normas apstrīdētāji tiesā norāda, ka likumi Latvijā tiek mainīti ačgārni un netiek ņemts vērā izvērtējums, kā normas ietekmē cilvēkus – darba ņēmējus.
Satversmes tiesa otrdien atklātā procesā sāka izskatīt lietu par personas tiesībām uz sociālo drošību, ka darba devējs nav pienācīgi veicis sociālās iemaksas vai tās nav veicis vispār (procesā izsludināts pārtraukums līdz novembra beigām).
No šā gada likumā par sociālo apdrošināšanu ir spēkā norma, saskaņā ar kuru strādājošie pensijām ir apdrošināti tikai tādā gadījumā, ja par viņiem faktiski ir veiktas sociālās iemaksas. Līdz šim darbinieki bija sociāli apdrošināti arī gadījumos, ja sociālās iemaksas bija tikai deklarētas. Tas pasargāja cilvēkus gadījumos, ja negodīgs darba devējs no algas ieturēja nodokli, bet valstij nenomaksāja.
Lietas izskatīšanā pieaicināta virkne ekspertu – Saeimas deputāti, starp kuriem ir gan tie, kuri par šādu normu likumā nobalsoja, gan arī tie, kuri balsoja pret un vēlāk vērsās tiesā, Labklājības un Finanšu ministrijas, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras speciālisti un citi.
Saeima šos grozījumus pieņēma pēc lielām diskusijām, jo Saeimas Juridiskais birojs jau pašā sākumā brīdināja par iespējamu tiesas procesu. Jāņem vērā, ka likuma norma, kas būtiski maina darba ņēmēja sociāli apdrošinātas personas statusu (proti, ja sociālās iemaksas ir tikai deklarētas, cilvēks nav apdrošināts pensijai), sākotnēji neparedzēja iespēju darba ņēmējam pašam samaksāt šo nodokli, ja viņš atklāj, ka sociālās iemaksas par viņu nav veiktas. Taču pēcāk grozījumi tika uzlaboti.
Tomēr, kā tiesā norādīja pieteikuma iesniedzēju pārstāvis advokāts Eduards Ikvilds, nav saprotams, kāpēc darbiniekam darba devēja vietā ir jāveic sociālas iemaksas, ja valsts to tieši darba devējam ir uzlikusi par pienākumu. Otrkārt, darba ņēmējs (izņēmums ir pašnodarbinātie) nemaz nevar pats nomaksāt nodokļus. «Ieviešot šādu sistēmu, Saeima ar savu lēmumu samazina cilvēku paļāvību tam, ka valsts spēj nodrošināt nodokļu iekasēšanu, bet negodīgiem darba devējiem rada motivāciju nemaksāt daļu nodokļu, zinot, ka darbinieki paši varēs samaksāt, ja darba devējs nenomaksās,» norāda E. Ikvalds. Pēc viņa domām, tas ir spilgts piemērs varas attiecībām ar ierindas pilsoni. Advokāts arī minēja apstākli, ka cilvēkiem nemaz nav pieejama informācija, kā viņam rīkoties gadījumos, ja atklājas nodokļu nemaksāšana.
Savukārt no Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Gunāra Kusiņa, kas pārstāv Saeimas viedokli, viedokļa izklāsta izriet, ka galvenais arguments, kā jau tika paredzēts, būs sociālā budžeta deficīts. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Saeima vispār pieņem šādas normas. Pēc G. Kusiņa teiktā, nākamgad sociālajā budžetā būs 14 miljonu iztrūkums, bet 2013. gadā – jau 160 miljoni latu (ieguvums no konkrētās normas gadā tiek lēsts ap 4 miljoniem latu). Saeimas aizstāvība arī stingri balstās uz faktu, ka cilvēki brīvi varot pārbaudīt, vai un kādas sociālās iemaksas darba devējs par darbinieku veic, un, ja cilvēki piekrīt algai aploksnē, valstij nav jāgarantē nekādas sociālās apdrošināšanas tiesības. Tomēr uz jautājumu, kādas ir reālās iespējas cilvēkam rīkoties, ja viņš atklāj, ka nodokļi netiek maksāti, atbilde ir: rosināt attiecīgā uzņēmuma maksātnespēju, vērsties tiesā vai pašam samaksāt nodokļus. Tieši šī pēdējā iespēja visvairāk mulsina – darba devējam ir tiesības no darbinieka algas noskaitīt sociālā nodokļa daļu, viņš var budžetā to nepārskaitīt, bet darba ņēmējs ir «tiesīgs» samaksāt šo nodokli vēlreiz.