Ar lepnumu Lāčplēša dienā

«Jebkurai tautai vislielākā un visvērtīgākā dāvana ir iespēja dzīvot savā valstī. Tā ir dāvana, kuru mēs varbūt ne vienmēr pienācīgi novērtējam un līdz galam izprotam, taču es gribu pateikt paldies mūsu senčiem, kas šo dāvanu mums ir sagādājuši – iespēju dzīvot brīvā valstī, iespēju elpot brīvu gaisu. Tas ir ļoti, ļoti daudz!» sapratis Latvijas armijas kapteinis Kaspars Ķikste. Šodien, Lāčplēša dienā, četri braši mūsu valsts armijas karavīri ļauj ielūkoties savās ikdienas gaitās, atklājot, kāpēc viņi pašaizliedzīgi stāv sardzē par mūsu valsts drošību.

Kapteiņa K. Ķikstes ikdiena paiet Latvijas Republikas (LR) Aizsardzības ministrijā, kur jau vairāk nekā četrus gadus viņš ir Personāla attīstības departamenta Personāla nodaļas vadītājas vietnieks militārā personāla jautājumos.

Seržants Kristaps Kancāns darba dienas aizvada Ādažos, LR Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Nodrošinājuma pavēlniecības 3. reģionālajā nodrošinājuma centrā, kur atbild par sauszemes spēku nodrošinājumu, bet divus vakarus nedēļā un dažreiz arī brīvdienās viņš pārtop par jaunsargu instruktoru – jau piekto gadu viņš strādā ar skolu jauniešiem, mācot viņiem mīlestību pret mūsu valsti.

Dižkareivis Andis Karelis jau deviņus gadus ir NBS orķestra solists. Viņš ir labākais eifonists Baltijā: pirmais Baltijā ieguvis eifonija solo (metālpūšamo instrumentu zemā reģistra pārstāvis) maģistra grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet Tallinas Mūzikas akadēmijā pabeidzis orķestru diriģentu maģistrantūru.

Kareive Līna Kļava armijā nokļuvusi pērn septembrī, šobrīd dienē Sauszemes spēku kājnieku brigādes Štāba un sakaru rotā Ādažos. «Esmu pašā ceļa sākumā,» viņa sapratusi.

Vairo patriotismu

«Laiks pirms Lāčplēša dienas armijā ir ļoti saspringts: izvērtējam iepriekšējā gadā padarīto un pasakām karavīriem paldies par darbu. Un mums ir par ko pateikties! Es uzskatu, ka mūsu karavīri savus dienesta pienākumus pilda teicami,» gandarīts ir kapteinis K. Ķikste.

Savukārt seržants

K. Kancāns atklāj, ka viņš 11. un 18. novembri izmanto, lai jauniešos vairotu patriotismu. «Jaunsargiem viens no svinīgākajiem notikumiem ir Lāčplēša dienā pulksten 11 Rīgā pie Oskara Kalpaka pieminekļa, kur viņi dod svinīgo solījumu. Tā ir iespēja radīt jauniešos lepnumu par savu valsti,» skaidro jaunsargu instruktors. «Situācija mūsu valstī diemžēl ir tāda, ka vecākiem ir daudz jāstrādā un bieži vien nepietiek laika bērniem izskaidrot, kāda lomu mums un mūsu Latvijai ir 11. un 18. novembrim. Mēs, jaunsargu instruktori, izmantojam šos datumus kā uzskates līdzekļus, mācot, ka mūsu neatkarība, valoda, karogs un himna ir mūsu vislielākā dāvana un bagātība un ka mums to vajadzētu saprast, apzināties un kaut mazliet novērtēt!»

Sāka plīvot karogi

«Es vēl biju bērns, kad redzēju tautas manifestācijas, redzēju, kā sāka plīvot pirmie sarkanbaltsarkanie karogi, klausījos patriotiskās dziesmās. Lai arī tajā laikā to neapzinājos, domāju, ka tieši atmodā manī dzima patriotisms, kas vēlāk, gadiem ejot, tikai auga augumā,» stāsta virsnieks K. Ķikste. Jau skolas laikā izkristalizējušies trīs virzieni, ko viņš gribētu mācīties: vēsture, kas allaž interesējusi, jurisprudence un militārā joma. «Kad pusaudža gados, nodarbojoties ar Austrumu cīņām, satraumējos, sapratu, ka veselības un fiziskās sagatavotības dēļ tajā brīdī nevarēšu iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Pabeidzu Policijas akadēmijas profesionālo bakalaura studiju programmu Publiskās tiesības un, izgājis cauri interesantiem dzīves līkločiem, nokļuvu Aizsardzības akadēmijā un sāku darba gaitas kā jurists. Vēlāk iestājos šīs akadēmijas virsniekaspeciālista kursā, pēc kura absolvēšanas saņēmu virsnieka dienesta pakāpi,» stāsta K. Ķikste, piebilstot, ka nu viņam ir iespēja apvienot abas sirdslietas: jurisprudenci un militāro dienestu.

Apsprieda barikādes

Arī K. Kancāns par mūsu valsts patriotu kļuva jau bērnībā. «Es ļoti labi atceros, kā mēs ar puikām starpbrīdī skolas stadionā apspriedām barikādes. Vairs neatceros, par ko runājām, taču, iespējams, tas bija viens no impulsiem, kas man vēlāk lika izvēlēties dienestu armijā,» atklāj brašais seržants. Viņš neslēpj, ka pēc vidusskolas bijis apmulsis lielās dzīves priekšā un nav varējis izlemt, ko tālāk mācīties, tāpēc labprātīgi pieteicies tolaik vēl obligātajā militārajā dienestā. «Izgājis obligāto dienestu, sapratu, ka man patīk būt armijā, un paliku virsdienestā. Sākumā strādāju ar obligātā militārā dienesta karavīriem, kur novēroju, ka dators un mazkustīgums dara savu: mūsu jaunieši kļūst arvien vājāki, visās jomās. Un manī radās vēlme šo situāciju mainīt,» stāsta K. Kancāns. 2003. gadā viņš iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un pēc diviem gadiem sāka strādāt par jaunsargu instruktoru. Šodien viņa audzināšanā ir

12 līdz 20 gadu veci Rīgas skolu puikas un arī meitenes, vecākie jau ir viņa izskoloti. Kristaps ir pārliecināts: ar viņiem viss būs kārtībā! Jauniešiem Lāčplēša diena ir ļoti nozīmīgi svētki, un viņi sarkanbaltsarkanos karodziņus pie krūts sprauž ar patiesu lepnumu.

Atskatās ar cieņu

«Ja jau mēs nebūtu patrioti, nez vai gribētu vilkt mugurā formastērpu un nest to ar lepni paceltu galvu,» saka dižkareivis A. Karelis. Nākot uz interviju savā svētku formā, vīrs pamanījis, ka garāmgājēji uz viņu noskatās ar cieņu. «Un es sajutos lepns, ka varu nest mūsu valsts vārdu!»

A. Karelis ar prieku vienmēr gaida Lāčplēša dienu, kas emocionāli viņam ir visīstākie karavīru svētki. «Kopā ar orķestri būsim klāt un noformēsim visus svinīgos pasākumus. Tā vienmēr ir bijis: dāvājot svētkus citiem, paši jo īpaši izjūtam šo svētku nozīmi,» atzīst dižkareivis.

Arī L. Kļava secina: iestājoties armijā un uzvelkot formu, viņas patriotisma jūtas augušas augumā. «Nekad nedomāju, ka būšu armijā. Šī izjūta neatnāca vienā dienā,» viņa atzīst. Pabeigusi politikas zinātņu nodaļu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, viņa ilgu laiku strādājusi dažādās valsts iestādēs, līdz sapratusi, ka tajās nav nekādas izaugsmes iespējas. «Gribēju darīt ko interesantāku un aktīvāku. Stājos Aizsardzības akadēmijā, taču dzīve tā iegrozījās, ka tagad esmu Ādažos. Studijas turpināšu janvārī,» viņa pati sev apsola. Līna smej: mamma bija šokā, uzzinot, ka meita grib dienēt armijā, arī draugi vēl joprojām brīnās, ko viņa tur dara...

«Armijā iespējama ne tikai izaugsme, tā dod arī stabilitāti un drošības izjūtu,» skaidro Latvijas armijas kareive. Un viņa neslēpj: ja pirms armijas, Lāčplēša dienā un 18. novembrī aizdedzinot svecīti, viņa varbūt kaut ko padomāja par šo svētku nozīmi, tad šodien viss ir mainījies. «Es jūtos piederīga mūsu valstij, piederīga kaut kam lielam, stabilam un ar drošības garantiju!»

Celt un spodrināt

«Lāčplēša dienā es gribētu aicināt mūsu valsts iedzīvotājus atcerēties un novērtēt to, ko mums devuši karavīri: cik daudz dzīvību atdots tajā 11. datumā pagājušā gadsimta sākumā cīņā pret Bermontu, cik daudz tas kādam ir maksājis, un cik daudz mēs tāpēc esam ieguvuši! Mums vajag to glabāt atmiņā, mums vajag to celt un spodrināt. Un mums jābūt lepniem par savu valsti!» aicina dižkareivis A. Karelis.

Kareive L. Kļava aizdomājas: «Lai cik nestabila ir mūsu valsts ekonomiskā situācija, es gribētu, lai mēs, latvieši, visi būtu kopā. Un tie, kas devušies uz ārzemēm, reiz atgrieztos dzimtenē un tur iekrātās zināšanas un pieredzi ieguldītu mūsu valsts attīstībā.»

Aug nākamais karavīrs

Ar lepnumu karavīri stāsta par savām ģimenēm. K. Ķikstes kundze Sintija ir rezerves kaprāle, strādā LR Ārlietu ministrijā. Meitai Paulai Kristiānai ir 13 gadu, viņa mācās Rīgas 49. vidusskolā, un tēvs grib cerēt, ka meitā ir iesēta patriotisma sēkla, kuru viņi savā ģimenē rūpīgi cenšas kopt. «Meita ir tā audzināta, ka viņai, tāpat kā mums, saskrien asaras acīs, dzirdot gan mūsu valsts oficiālo himnu, gan emocionālo Saule, Pērkons, Daugava.»

NBS orķestra solists A. Karelis stāsta, ka viņa dzīvesbiedre arī ir mūziķe – pirms reorganizācijas strādājusi Valsts policijas orķestrī, tagad ir saksofonu kvarteta Ne[x]t vadītāja Inga Meijere. Viņš priecājas, ka abiem ir sanācis spēlēt arī kopā.

Savukārt K. Kancāna ģimenē aug nākamais karavīrs: mazajam Emīlam ir tikai četri gadi, bet viņš jau ir ļoti aktīvs un kustīgs puika. Tāds pats kā tēvs, Kristaps mīļi piebilst un izstāsta, ka jau pērn 18. novembrī dēlēns ar Latvijas karodziņu rokā braši stāvējis līdzās, skatoties armijas parādi Daugavas krastā. «Viņš jau zina mūsu himnas pirmās rindiņas, pazīst mūsu valsts karogu un zina arī vienu vīru dziesmu. Es domāju, ka ar viņu viss būs kārtībā!» saka jaunsargu instruktors, piebilstot, ka viņam mājās jau stāv 33. izmēra armijas zābaku pāris – gaida, kad Emīls paaugsies...