Kurzemes piekrasti teju ik pa pāris metriem apstājuši makšķernieki, butes ķeroties kā negudras. Taču ikgadējam rudens makšķerēšanas festivālam ir arī nepatīkamas blaknes – vīri pēc aizbraukšanas aiz sevis atstāj prāvus atkritumu kalnus, ar kuriem pašvaldības un atbildīgie vides dienesti nespēj cīnīties.
Vairim Krūtem pieder īpašums Ovišu dabas lieguma teritorijā. Viņš jau paguris, lamājoties ar netīrīgajiem makšķerniekiem un rakstot iesniegumus dažādām iestādēm. Ik dienas Ovišos sabraucot ap simts makšķernieku, bet brīvdienās viņu skaits reizumis lēšams pat pustūkstotī. Zivju ķeršana nerimstoties nedz dienā, nedz naktī. Ik pa gabalu piekrastē kvēlo ugunskuri, un pirms pāris nedēļām viens tāds tapis arī no Vaira taisītā zedeņu žoga. Bušu ķērāji nakts melnumā meklējuši ko sausāku iekuram, līdz atklīduši līdz viņa mājām. Tagad Vairis uzlicis jaunu sētu, bet, vai tai būs ilgs mūžs, viņš šaubās. «Pagājušajā nedēļā Tārgales pagasts atsūtīja simtlatniekus sakopt pludmali, bet nu jau atkal viss ir piecūkots.» Smiltīs atrodams pilns neapzinīgu tūristu komplekts – plēves, maisi, PET un stikla pudeles, burciņas un neiztrūkstoši – cigarešu izsmēķi un garneļu čaulas.
Pagastvecis Mārcis
Laksbergs spriež: «Tas vēl ir maigi teikts, ka makšķernieki uzvedas cūciski. Nav nekādu problēmu aiznest atkritumus līdz stāvvietas konteineram. Bet mēs taču nevaram katram pakaļ ar atkritumu urnu izstaigāt!»
Makšķernieku forumā Copes lietas sākusies aktīva diskusija – kas tad ir īstie piemēslotāji. Dažs vaino vietējos iedzīvotājus un tūristus. Taču skaidrs, ka pašreizējos laika apstākļos nemakšķerējošu tūristu pie jūras ir maz.
Arī Pāvilosta ir iecienīts makšķernieku galamērķis, un, kā atzīst novada mērs Uldis Kristapsons, problēmas tās pašas. Atkritumi no makšķerniekiem birstot kā no pārpilnības raga. Pašvaldība aiz viņiem vācot, bet pārlieku nesūrojoties. Makšķernieki kā kompensāciju atstājot savu naudu vietējās bodēs un viesu namos, kas attiecīgi iet secen nomaļākām vietām – tādām kā Oviši. Vienu brīdi Pāvilostā bijusi doma ieviest makšķerēšanas licences, tomēr galu galā nolemts neriskēt aizbaidīt makšķerniekus. Viņi tomēr ir vērtīgs līdzeklis tūrisma sezonas paildzināšanai. Pāvilostu iecienījuši arī lietuvieši, un ar viņiem gan esot viens sarežģījums. Leiši bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem brauc ar mašīnām kāpās, jo no soda kvītīm pie vējstikla nebaidās. Problēmas ar tehniskās apskates iziešanu nesamaksāta soda dēļ būs vietējiem makšķerniekiem, turpretim lietuvieši kvītis met zemē pie pārējiem atkritumiem.
Bušu ķeršanas priekus vēl pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijā sāka popularizēt kaislīgs makšķernieks, mākslinieks, tagadējais Kultūrkapitāla fonda vadītājs Edgars Vērpe. Televīzijas raidījumus par makšķerēšanu viņš vairs neveido, taču secina, ka tajos būtu lietderīgi runāt arī par atkritumu vākšanu. «Makšķernieki var sašust un taisnoties, kā grib, bet savi 80% uzvedas patiešām cūciski. Un ne jau tikai pie jūras! Salacas upmala netīra, Ventā vai katrā vietā, kur izkāp, vismaz piecas PET pudeles mētājas. Varkaļu kanāls vispār ir gatavā izgāztuve, un tur tūristu, uz kuriem novelt vainu, nav!»
E. Vērpe spriež, ka iespējami vien divi rīcības varianti. Vai nu makšķernieki kļūst apzinīgāki, ņem līdzi uz copi lielos melnos maisus un savāc atkritumus ne vien pēc sevis, bet arī tos, kas mētājas apkārt. Pats
E. Vērpe tā darot. Vai arī pašvaldībām ir jābloķē pieejas copes vietām un jāiekasē tik daudz naudas, lai pietiktu gan stāvvietu uzturēšanai, gan atkritumu vākšanai. Protams, pirmais variants būtu saprātīgāks.
Priekšzīmi, ka ir iespējams izklaidēties videi draudzīgi, pagājušajā nedēļā Jūrkalnē demonstrēja vairāk nekā simt Latvijas jūras makšķerēšanas čempionāta dalībnieki. Sacensību galvenais tiesnesis dalībniekus pat īpaši uzteica – pludmale pēc pasākuma atstāta tīra.