Dzimstības pieaugums, kas teorētiski iespējams, ja valsts ieguldīs naudu jau izstrādātajās demogrāfijas programmās, tomēr neatrisinās darba tirgus problēmas, jo jaunajiem pilsoņiem vēl daudzus gadus būs jāaug.
Šobrīd pastāv divas radikāli pretējas versijas par šā roba aizpildīšanu. Vienā tiek izmantots lēts darbaspēks no trešajām valstīm komplektā ar integrācijas problēmām un iespējamu tautsaimniecības stagnāciju. Otrā – racionālāk izmantotas pašmāju cilvēku spējas un tautsaimniecības modernizācija.
Valstij jāpieņem politisks lēmums, kuru ceļu iet, un ar šādu mērķi 11. oktobrī lielā konferencē pulcēsies Latvijas akadēmiskie spēki, atbildīgo ministriju un ie-stāžu speciālisti, nozaru cilvēki un partiju pārstāvji.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka palīgs Andrejs Rjabcevs stāsta, ka, vadoties pēc šīs konferences rezultātiem, Iekšlietu ministrija sāks darbu pie jaunās imigrācijas politikas pamatnostādnēm. Pašreizējā ir vērsta uz iekšējā darba tirgus aizsardzību, un galvenais šķērslis viesstrādnieku piesaistīšanā ir prasības darba devējam pierādīt, ka Latvijas iedzīvotāju vidū atbilstošas kvalifikācijas cilvēks nav atrodams, un vismaz nozares vidējās algas maksāšana.
Tas nozīmē, ka Latvijas durvis ir atvērtas augsta līmeņa speciālistiem specifiskās nozarēs, piemēram, taizemiešu restorāna šefpavāram, bet slēgtas sētniekam.
Kā Neatkarīgā jau skaidroja, līdzšinējā valsts nostāja paredz, ka Latvija jāapdzīvo un jāapsaimnieko tās pamatiedzīvotājiem. Taču šaubas par šādas politikas turpmāku piekopšanu radījis dzimstības kritums un iedzīvotāju straujā izbraukšana.
Kā salīdzinājusi ekonomiste Raita Karnīte, Latvijas iedzīvotāju piramīda pat dzimstības pieauguma gadījumā atgādinās apgrauztu ābolu, kura plānajam viducim – darbspējīgajiem iedzīvotājiem – būs jāuztur divi krietni biezāki slāņi – pensionāri un bērni. Strādājošajiem tas nozīmētu lielus nodokļus un nelabvēlīgu darbaspēka vidi.
Ekonomikas ministrijas izstrādātās vidējā termiņa prognozes gan neliecina, ka līdz 2016. gadam gaidāms straujš darbaspēka pieprasījuma kāpums. Pēc lēnākas izaugsmes scenārija visās nozarēs kopā tie būs 4,9% pret 2010. gadu.
Taču R. Karnīte uzsver, ka migrāciju nav pareizi saistīt ar darbaspēka pieprasījumu. Tā jāskata ekonomikas attīstības kontekstā: «Latvijas tautsaimniecībai ir vajadzīgi cilvēki! Mums vajag tos, kas strādā par zemāku algu un ir uzcītīgāki. Imigrantiem raksturīgi, ka viņi vismaz sākotnēji labprāt strādā zemākas kvalifikācijas darbus, ir centīgi, pieticīgi savās prasībās, jo ir vieni. Jo lielāks iedzīvotāju kopums, jo lielāks kļūst izlases kopums – vairāk strādājošo, vairāk inovāciju.»
Radikāli pretējs viedoklis šai jautājumā ir uzņēmējam un ekonomistam Jānim Ošlejam. Viņaprāt, situācijā, kad 200 000 Latvijas iedzīvotāju nav darba, spriest par mazkvalificētu viesstrādnieku ieplūdināšanu ir absurdi. «Tas ir kā runāt par meža ugunsgrēkiem plūdu laikā,» salīdzina J. Ošlejs. Turklāt arī ieguvumi no viesstrādniekiem esot apšaubāmi: «Es nesaprotu, kāpēc doma par mazu algu tiek uztverta kā kaut kas pozitīvs. Mums taču nevajag vergus! Mums ir vajadzīga sabiedrība, kurā visi dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi.» Taču, pieaugot lētā darbaspēka īpatsvaram, šī valsts nekļūs tehnoloģiski attīstītāka un bagātāka. Pirms četriem gadiem, kad arī uzvirmoja runas par viesstrādnieku nepieciešamību, jo darba tirgus bija krietni labākā stāvoklī, J. Ošlejs jau formulēja iemeslus, kāpēc tas nebūtu pareizais tautsaimniecības attīstības ceļš. Iebraucēji maksās mazus nodokļus, taču vienlīdz intensīvi patērēs valsts garantētos sociālos labumus. Nopelnīto naudu sūtīs projām uz dzimteni. Zemas kvalifikācijas migrantu iespaidā Latvijā palielināsies mazkvalificētu, zemas ražības darba vietu skaits. Uzņēmumi nebūs stimulēti attīstīties un modernizēties. Algu līmenis pazemināsies arī vietējiem cilvēkiem, bet bezdarbs nemazināsies.
«Mums jārada iespējas pārcelt iedzīvotājus no rajoniem ar augstu bezdarbu uz rajoniem ar zemu bezdarba līmeni, vai jāpārceļ darba vietas no Rīgas uz Rēzekni. Ja to neizdarīsim, turpināsim izdot dubultā – maksāsim bezdarbnieku pabalstus latgaliešiem, vienlaikus būvējot infrastruktūru migrantiem,» secina J. Ošlejs.
Viņa viedoklim sliecas piekrist arī Ekonomikas ministrijā. Kā norāda Ekonomikas attīstības un darba tirgus prognožu nodaļas vadītājs Jānis Salmiņš, Ķīnā un Indijā vienmēr būs vairāk cilvēku, kas gatavi strādāt par zemākām algām. Tāpēc Latvijai nav jāmēģina kopēt šo modeli, bet jācenšas pakāpties augstāk pa zināšanu un tehnoloģiju trepēm: «Lēta darbaspēka piesaistes vietā ir gudrāk jāstrādā.» Turklāt darba tirgus prognozes liecinot, ka vēl vismaz piecus sešus gadus Latvijai noteikti pietiks ar saviem cilvēkresursiem. Tā arī ir pozīcija, ar ko ministrija dosies uz konferenci. «Šobrīd mums viesstrādnieki nav nepieciešami, ir jāatrod darbs saviem cilvēkiem.»
Jebkurā gadījumā migrantu aicināšana būs politiska izšķiršanās, un valstij, izvēloties šo ceļu, jārīkojas ārkārtīgi uzmanīgi, paturot prātā nacionālās intereses. Imigrācijas politikas liberalizācijas piekritēja R. Karnīte akcentē, ka, pirmkārt, jābūt skaidrībai, kādas tautības cilvēkiem dodama priekšroka – vai mēs gribam ķīniešus, krievus vai bulgārus. Otrkārt, jāsagatavo izglītības sistēma, jo nevar taču gribēt, lai cilvēks no Turkmēnijas atbrauc ar latviešu valodas zināšanām. Ekonomiste ir pārliecināta: «Pat ja pašlaik neviens ārzemnieks Latvijā neiebrauktu strādāt, tam ir jāsāk gatavoties, un jo pakāpeniskāk tas imigrantu pulciņš augs, jo labāk.»
***
Šogad deviņos mēnešos trešo valstu pilsoņiem izsniegtas 1888 darba atļaujas.
Visvairāk atļaujas pieprasījuši iedzīvotāji no šādām valstīm:
Krievija 613
Ukraina 446
Baltkrievija 397
ASV 60
Turcija 51
Uzbekistāna 39
Indija 35
Gruzija 35
Ķīna 34
Avots: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde