Inesis Feldmanis: Latvijas okupācija turpinājās līdz 1991. gadam

Neatkarīgās sarunbiedrs – vēstures habilitētais doktors, Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis.

– Pēc Saskaņas centra (SC) iniciatīvas uzsākt moratoriju attiecībā uz vēstures un nacionālajiem jautājumiem nācis jaunāks ierosinājums, proti, ierakstīt topošās valdības deklarācijā tekstu, kas skan apmēram šādi: okupācija bija, okupantu nav. Kā vērtējat šādu dabas brīnumu?

– Vispirms jau ierosinājums par moratoriju bija neapdomāts, jo nevar iedomāties, kā to var realizēt. Prese nerakstīs par vēsturi? Universitātē tiks pārtrauktas vēstures studijas? Skolās vairs nemācīs vēsturi? Iespējams, ka SC to domāja šaurākā nozīmē: lai mēs priekšplānā neizvirzītu 1940. gada notikumus Baltijā, proti, Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijas jautājumus. Bet vēsture nav nekāds krekls, ko pabīdīt malā vai salocīt un nolikt skapī līdz labākiem laikiem. Tieši tāpēc ierosinājums par moratoriju bija neloģisks un pat absurds, tas bija grūti izprotamas domāšanas paraugs.

– Par SC vēstures izpratnes līmeni varēja spriest arī pēc jaukšanās terminos: okupācija, aneksija un inkorporācija, viņuprāt, ir sinonīmi.

– Šogad tika izdota grāmata Vēstures melnraksti, kuras līdzautors ir SC līderis Jānis Urbanovičs. Kad grāmata vēl nebija iznākusi, es domāju, ka tajā būs vismaz mēģinājumi ar jaunu dokumentu palīdzību pierādīt, ka okupācija nav bijusi. Diemžēl grāmata nesatur nevienu man nezināmu dokumentu, turklāt tos pavada ne ar ko neargumentēti autoru komentāri. Tur arī ir apgalvots, ka to, kas Latvijā notika 1940. gada vasarā, nevarot saukt par okupāciju, bet gan par aneksiju. Bet tad rodas tāds smieklīgs jautājums: kādā veidā var anektēt teritoriju, ja tā pirms tam nav sagrābta, okupēta? Šajā gadījumā okupācija ir priekšnoteikums aneksijai. Grāmatā autori mēģina pierādīt, ka latviešu tauta labprātīgi piekrita aneksijai. Bet mēs taču zinām, ka tas, kas notika 1940. gada jūlijā, ir viena vienīga nelikumību virkne. 1940. gada vēlēšanas taču nenotika saskaņā ar Satversmi, kas paredzēja atjaunot to Saeimu, kuras darbība bija pārtraukta 1934. gada 15. maijā, bet notika pilnīgi jauna parlamenta vēlēšanas, kas risinājās okupācijas karaspēka klātbūtnē, un šajās vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts, ko izvirzīja tā sauktais Darba tautas bloks. Pārējie saraksti tika noraidīti. Mums ir fakti, ka vēlēšanu rezultāti tika falsificēti: par vēlēšanu rezultātiem Maskava paziņoja

12 stundas pirms balsu saskaitīšanas. Lai gan publicētā Darba tautas bloka vēlēšanu platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un iestāties PSRS, nelikumīgi ievēlētā Saeima, kas darbojās kā Maskavas aģents, pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS sastāvā. Taču tas vēl nav viss! Bija arī daudzas citas nelikumības. Un šādos apstākļos runāt par latviešu tautas brīvprātīgu piekrišanu aneksijai – tā ir pilnīga bezatbildība.

– Starptautiskajās tiesībās ir norādes, ka mēdz būt dažādas aneksijas.

– Jā. Līdz Otrā pasaules kara beigām starptautisko tiesību praksē piemēroja klauzulu, ka aneksiju var arī leģitimēt, ja to atzīst starptautiskā kopiena. Baltijas valstu gadījumā tā tas nebija. Aneksija nebija likumīga, jo balstījās uz prettiesiskiem pamatiem – intervenci un okupāciju. Tā bija vardarbīga svešu valstu teritoriju piesavināšanās, starptautiskajās tiesībās aizliegta aneksija. Tāpēc tā neizraisīja juridiskas sekas. Nenotika arī suverenās varas maiņa – anektētās valstis saglabāja savu suverenitāti, bet anektētājs to neieguva. Mēs zinām, ka aptuveni 50 valstis turpināja Baltijas valstu vardarbīgās iekļaušanas neatzīšanu, un tas bija pamats tam, ka 1990., 1991. gadā mēs varējām atjaunot Latvijas neatkarību. Ja starptautiskā kopiena būtu atzinusi aneksiju, tad šis jautājums skaitītos likumīgi nokārtots. Mēs taču nevaram vēsturi pārstartēt. Urbanoviča kungs labāk lai mēģina pētīt to, ko Staļins īsti neizdomāja līdz galam, lai pārliecinātu starptautisko sabiedrību, ka Baltijas valstīs 1940. gadā viss notika likumīgi. Viens otrs Krievijas starptautisko tiesību speciālists nepamatoti uzskata, ka okupācija var notikt tikai kara apstākļos. Skaidrs, ka tas tā nav, jo starptautiskās tiesības izšķir vairākus okupācijas tipus.

– Vai ir kādas konvencijas, kas skaidro okupācijas jēdzienu?

– Vairāki Latvijas vēsturnieki PSRS agresīvo akciju pret Baltijas valstīm 1940. gada jūnijā izvērtē, pamatojoties uz Hāgas sauszemes kara reglamenta (1907. gads) kritērijiem. Šajā sakarā parasti norādīts, ka okupācija nozīmē citas valsts teritorijas sagrābšanu ar militāra spēka palīdzību, okupantam pārņemot zināmas okupētās valsts funkcijas. Īpaša uzmanība parasti pievērsta reglamenta 42. pantam, kas nosaka, ka būtiskākā okupācijas pazīme ir «teritorijas atrašanās svešas armijas varā». Tieši šī pazīme ļoti precīzi raksturo situāciju, kādā nonāca Baltijas valstis 1940. gada jūnijā. Šo valstu likumīgās valdības zaudēja rīcības spēju, reālā vara atradās padomju sūtniecību un no Maskavas atsūtīto emisāru (Latvijā – Andreja Višinska) rokās. Svarīgi ir tas, ka minētās grāmatas Nākotnes melnraksti autori vārdu «okupācija» attiecina uz upura – šajā gadījumā uz Latvijas valsts – izturēšanās veidu, proti, Latvija nepretojās, un tāpēc tā neesot okupācija. Bet starptautiskajās tiesībās un vēstures literatūrā jēdzienu «okupācija» lieto pavisam citā nozīmē, proti, lai apzīmētu agresorvalsts darbību. Nu jāvelk paralēles ar krimināltiesībām: ja mani uz ielas aplaupa, tad tā ir laupīšana – neraugoties uz to, vai es kliedzu un pretojos, vai arī uztveru to filozofiskā mierā. Protams, Kārļa Ulmaņa ārpolitika toreiz bija ļoti netālredzīga, bet tas nemaina lietas būtību. Varam arī apsūdzēt viņu kolaboracionismā, jo viņš parakstīja piecdesmit likumus, kas faktiski iznīcināja Latviju. Kāpēc viņš tā darīja? Varbūt gribēja vēl glābt Latvijas valsts neatkarības paliekas, varbūt bija personiskas dabas motīvi. Bet arī tas neko nemaina.

– Kāda ir jūsu versija – kāpēc SC tik aktīvi noliedz okupāciju?

– Tagad ir tāds solītis uz priekšu: bija okupācija, bet nav okupantu – tēze, kuru it kā atbalsta arī SC. Tas tādas sagrozītas domāšanas paraugs, neizdevies kalambūrs. Ja grasās šo kalambūru rakstīt arī kādos valdības dokumentos, tad es ieteiktu labāk šādu tekstu: «Okupācija bija, un ir arī okupācijas sekas.» Ar šīm sekām latvieši jau lielākoties ir samierinājušies: Atmodas laikā izvēlējāmies parlamentāro valsts atjaunošanas ceļu, kas neparedzēja cīņu pret okupācijas sekām. Latvieši neizvēlējās starptautiski tiesisko ceļu, kas būtu daudz sarežģītāks un varbūt arī ilgāks. Mēs starptautiski tiesisko ceļu negājām, līdz ar to samierinājāmies ar okupācijas sekām. Tāpēc tagad šādas tēzes «bija okupācija, nav okupantu» izvirzīšana ir izaicinājums latviešiem. Nesaprotu, kāpēc SC visu laiku mēģina uzsildīt šo okupantu tēmu, jo okupācijas fakts ir pilnīgi neapstrīdams un neviens nopietns starptautisko tiesību speciālists to nenoliedz. Daudzi krievu vēsturnieki atzīst okupācijas faktu 1940. gadā, taču negribīgi pieļauj to, ka tā turpinājās līdz 1991. gadam. Bet te atkal vainīga starptautiskā kopiena, kas neatzina 1940. gada Baltijas valstu vardarbīgo aneksiju, un līdz ar to starptautisko tiesību izpratnē turpinās iepriekšējais stāvoklis – tāds, kāds tas bija 1940. gada vasarā. Tāpēc mums ir pilnīgs pamats runāt par okupāciju līdz 1991. gadam.

– Tas taču ir valsts pamatu jautājums – okupācijas atzīšana, valsts nepārtrauktības atzīšana.

– Pilnīgi pareizi. Noliedzot okupāciju, tiek apšaubīti Latvijas valsts pamati, jo visos mūsu pamatdokumentos, kuros ir runa par Latvijas valsts kontinuitāti, ir runa arī par okupāciju. Okupācijas noliegšana ir nelojalitātes izrādīšana mūsu valstij. Šajā sakarā jāpiemin divas Saeimas deklarācijas, kurās ir risināts jautājums par okupāciju. Pirmā – 1996. gada 22. augusta deklarācija. Tajā skaidri ir norādīts, ka Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas 1) atzīt Latvijas okupācijas faktu; 2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un ekonomisku palīdzību; 3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā. Otrā deklarācija ir tuvāka mūsdienām, un tā parakstīta 2005. gada 12. maijā. Tā ir Deklarācija par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu. Un viena frāze šeit liecina par to, ka nav izpildīti 1994. gadā noslēgtie līgumi saistībā ar Krievijas armijas izvešanu, proti,

LR Saeima aicina Krievijas Federāciju turpināt Krievijas Federācijas Bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.

– VL!/TB/LNNK biedrs Jānis Iesalnieks savā tviterī pieminēja kolonistus, proti, «kāpēc būtu jāņem vērā šeit nelikumīgi ieradušos kolonistu balsis». Zināms, ka saskaņā ar 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju PSRS okupācijas laika iebraucēju izcelsme Latvijā ir nelikumīga.

– Minētajā konvencijā ir norādīts, ka okupētas valsts teritorijā nedrīkst iepludināt okupētājvalsts iedzīvotājus. Tāpēc jau nevajadzētu par to īpaši šausmināties, ja tiek lietoti tādi termini, kādus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija.

– Pirms kāda laika Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs izteicās, ka tiks izdots dokumentu krājums, kas apgāzīšot visas teorijas par Latvijas okupāciju 1940. gadā. Vai jums kaut kas ir zināms par šādiem dokumentiem?

– Iespējams, ka Vešņakova kungs domāja grāmatu Nākotnes melnraksti. Teorētiski, protams, ir plašas iespējas publicēt jaunus dokumentu krājumus, jo Krievijas arhīvi ir ļoti bagāti. Manuprāt, Krievijas puse gribētu ar jaunu dokumentu palīdzību mums uzspiest ideju, ka Latvijā esot bijusi ļoti liela neuzticība Ulmaņa režīmam. To viņi varētu mēģināt pierādīt ar dažādu Krievijas diplomātu, kuri darbojās Baltijā, ziņojumiem Maskavai. Bet šajos ziņojumos bieži vien vēlamais tika uzdots par esošo. Taču mums ir lieliska iespēja fiksēt faktisko ainu: Latvijā, piemēram, ir politpārvaldes dokumenti, kuri atspoguļo patieso situāciju. Otra lieta: Krievijas puse varētu publicēt savu slepeno dienestu dokumentus, kuros droši vien ir runa par to, ka Rietumi jau 1939. gada rudenī ir nodevuši Baltijas valstu intereses. Tas Latvijas vēsturniekiem gan nebūtu nekāds pārsteigums: veidojot ārpolitisko stratēģiju sarežģītajos apstākļos pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas, Latvijas diplomāti saprata, ka Anglija ir norakstāma, proti, ka no tās nevarēs sagaidīt nekādu atbalstu Baltijas valstīm.

– Kā risinās starpvalstu vēsturnieku komisijas veidošana? Drīz jau būs gads pagājis, kopš eksprezidents Zatlers viesojās Maskavā, lemjot arī par kopīgas vēsturnieku komisijas radīšanu.

– Pirmā sanāksme, kas notiks kopā ar Krievijas vēsturniekiem, paredzēta 14. novembrī Maskavā. Iepriekšējā tikšanās reizē – šā gada jūnijā – mēs ar Krievijas vēsturnieku, komisijas līdzpriekšsēdētāju Aleksandru Čubarjanu norunājām, ar kādiem jautājumiem sāksim kopīgo sadarbību. Gribu uzsvērt, ka Latvijas pusei nav vajadzīga Krievijas vēsturnieku palīdzība, lai atrisinātu vēstures pamatjautājumus – mēs jau sen tos esam atrisinājuši. Bet sadarbība – tas nekad nav slikti, un varbūt šāda komisija var palīdzēt tiem Latvijas vēsturniekiem, kas nodarbojas ar Latvijas – Krievijas attiecību jautājumiem, piekļūt Krievijas arhīvu materiāliem. Ar Čubarjana kungu norunājām, ka pirmā kopīgi apskatāmā tēma būs Latvijas un Krievijas attiecības ekonomikas, kultūras un politikas jomā

laikposmā no 1920. līdz 1940. gadam. Ar to mēs arī pietu vosimies okupācijas jautājumam. Aptuveni divu gadu laikā sagatavosim publicēšanai dokumentu krājumu ar katras puses ievadu.

– Vai šādai komisijai vispār ir jēga, ja jau mūsu vēsturniekiem un lielākajai daļai sabiedrības ir skaidrs, kas notika pagājušajā gadsimtā – laikposmā no 1920. gada? Diez vai mēs pārliecināsim Krievijas pusi par to, ka 1940. gadā PSRS okupēja Latvijas Republiku.

– Domāju, ka tas būtu pats vieglākais uzdevums, jo dokumenti un fakti viennozīmīgi liecina par okupācijas esamību. Un paredzu arī, ka Krievija to oficiāli atzīs diezgan ātri. Bija cerība, ka Krievijas puse to izdarīs jau pērnā gada decembrī, Zatleram viesojoties Maskavā, bet tā nenotika. Esmu izpētījis arī citu jaukto komisiju darbību, piemēram, ar Poliju. Martā bijām pie poļu kolēģiem – viņiem tā ir Grūto jautājumu komisija. Poļi stāstīja, kādus dokumentus viņi no Krievijas ir saņēmuši, bet tie, protams, nav visi dokumenti. Krievijas puse pagaidām nav iedevusi poļiem tos dokumentus, kuros atklātos, kas šāvuši poļu virsniekus un inteliģences pārstāvjus Katiņā un citviet: nogalināt 22 000 cilvēku – tas ir ļoti daudz. Polijas puse, dabīgi, gribēja zināt slepkavu vārdus. Taču šādus dokumentus poļiem neiedeva.

– Kāpēc tā?

– To var skaidrot ar krievu puses piesardzību, ar rūpēm par sabiedrības mieru: visiem šāvējiem taču ir bērni un mazbērni, un slepkavu vārdu publiskošana varētu izraisīt neparedzamas sekas. Savulaik bija arī Krievijas – Somijas vēsturnieku komisija par Ziemas karu, toreiz tika uzrakstīts kopīgs darbs. Bet nedomāju, ka tas bija īpaši veiksmīgs. Lietuvā līdzīga komisija ir kopš 2000. gada. Lietuva izdeva vienu dokumentu krājumu, bet ar otra sējuma izdošanu ir lielas problēmas: tam ievadu vajadzēja rakstīt Lietuvas pusei, bet komisija joprojām nevar rast vienotu viedokli. Pirmais sējums iznāca 2006. gadā, un tā ievadā, ko uzrakstījusi Krievijas vēsturniece Natālija Ļebedeva, parādījās labas lietas: viņa divreiz nosauca okupācijas faktu. Viņai pēc tam bija lielas problēmas. Viņa arī savulaik veica ļoti nopietnus pētījumus Katiņas lietā.

– Nereti Katiņa tiek salīdzināta ar mūsu Liteni: 1941. gadā tajā gāja bojā latviešu virsnieki, no turienes uz Sibīriju izsūtīja simtiem virsnieku.

– Tās tomēr ir nesalīdzināmas lietas. Litenē gāja bojā septiņi vai astoņi virsnieki, turklāt tā vairs nebija neatkarīgas valsts armija. Litene var būt tikai viens no padomju okupācijas simboliem. Mēs poļiem darītu pāri, ja mēģinātu salīdzināt šos divus notikumus. Protams, salīdzināt var visu, bet jādomā, vai tas ir lietderīgi.

– Kāpēc tik ilgi nemācīja Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu?

– Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī mūsu Izglītības ministrija pieņēma lēmumu sākt skolās mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, kādā medijā bija aptauja, un es izrādījos tikai viens no desmit aptaujātajiem, kas iestājās par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolās. Rezultāts tik bēdīgs acīmredzot tāpēc, ka skolotāji vairās no papildu slodzes. Vieglāk taču mācīt vēsturi integrēti, iekļaujot to vispārējā vēsturē. Bet tas mums galīgi neder, jo Latvijas vēsture ir mūsu nacionālā bagātība. Lielvalstīm vienkāršāk, jo tām ir kaut kāds svars pasaules politikā, tās var integrēti mācīt bērniem savu vēsturi. Ja vēsturi uztver kā zinātni, tās sniegtās objektīvās un nepolitizētās zināšanas var kalpot kā instruments sabiedrības integrācijai, taču mūsu valstī lielākā daļa krievvalodīgo cilvēku dzīvo iluzoros vēstures priekšstatos, kas radīti svešas valsts propagandas mītu ietekmē.