Šogad vēsturiskās un leģendām apvītās sacensības „Dzintara Volga” notiks trīsdesmito reizi. Sacensību vēsture aizsākās 1964.gadā, kad Rīgas taksometru parka fiziskās kultūras kolektīvs pirmo reizi organizēja automobiļu ātrumsacīkstes. Tā kā Biķernieku šosejas trase vēl nebija iekārtota, automašīnas riņķoja Mežaparkā pa Rīgas kultūras un atpūtas parka asfaltētajiem apļiem. Šogad sacensības pirmo reizi organizē trases jaunie saimnieki - Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Sestdien 17.septembrī no plkst. 10:00 notiks treniņi, kvalifikācijas un pirmie braucieni. Bet spraigākā cīņu diena būs 18.septembris.
Pirmajā Dzintara Volgā GAZ klasē 19 dalībnieku starpā uzvaras laurus plūca rīdzinieks Aleksandrs Karamiševs. Viņa vadītā zaļās krāsas Volga Mežaparkā sasniedza ātrumu 105 km/h. Pēc tam sacensību vieta tika mainīta starp Mežaparku, Biķerniekiem un Rīgas bijušo hipodromu, bet no 1968.gada Vissavienības automobiļu ātrumsacensību Dzintara Volga norises vieta ir nemainīga - Biķernieku automobiļu trase.
Sacensības bija zināms fenomens kaut vai tādēļ vien, ka tās spēja noorganizēt viens fiziskās kultūras kolektīvs – Rīgas taksometru parks. Tas, protams, tādēļ, ka parkā strādāja tādi auto sporta entuziasti un fanāti kā sacensību vēsturiskais direktors A.Bušmeisters un fiziskās kultūras kolektīva priekšsēdētāja vietnieks J.Cukermanis. Savukārt paši Rīgas taksometru parka darbinieki, ikdienā braucot ar Volgām, bija tā satrenējušies, ka spēja ne vien noorganizēt visai Padomju Savienībai auto svētkus, bet arī starp citām komandām ļoti bieži plūca uzvaras laurus.
Dzintara Volgas popularitāte un prestižs, pateicoties perfektajam organizatoru un tiesnešu darbam, strauji auga. Tās bijušajā Padomju Savienībā kļūst par otrām prestižākajām un populārākajām sacensībām aiz PSRS čempionāta. Protams, arī Latvijā Dzintara Volgas popularitāte strauju auga – skatītāju aptaujā 1978.gadā tās tika atzītas par populārākajām auto sacensībām. Ja iesākumā sacensībās startēja Baltijas, Ļeņingradas un Maskavas sportisti, tad jau septiņdesmitajos gados uz Latviju ceļoja sporta auto arī no tālās Krasnodaras, Toljati, Taškentas, Erevānas un citām pilsētām.
Tradicionāli Dzintara Volga tika organizēta rudenī, kad lietus un lapkritis pārbaudīja autovadītāju nervus un braukšanas prasmi. Tā laika prese raksta: „Kad lapas sāk krāsot pirmās salnas, labākie lielvalsts autosportisti sāka gatavoties ātrumsacensībām Dzintara Volga”. Savukārt skatītāji pameta rudens dārza darbus un aizmirsa par bagāto sēņu ražu. „Biķernieku ielā gājēju straume virzījās tikai vienā virzienā - uz trasi.”
„Sacensību ātruma aplis ir 3,66 km garš. Asi pagriezieni mijas ar kāpumiem un taisnajiem posmiem. Sevišķi iespaidīgi ir spējie līkumi, kuru ārējās malas apjoztas ar apmēram metru augstām betona apmalēm. Uz tām kā brīdinājumi palikuši automašīnu riepu nospiedumi. Varēja domāt, ka braucēji dažkārt centušies atkārtot cirka numurus – braukšanu pa vertikālu sienu,” tā 70-tajos gados žurnālisti rakstīja par Biķernieku trasi.
Pirmajos gados sacensībās startē tikai Volgas un formulas. No 1966.gada tām pievienojas arī Moskviči, bet no 1974.gada ļoti spēcīga bija Žiguļu jeb VAZ klase. Sacensībās ir piedalījušies tā laika visi slavenākie PSRS autosportisti, tomēr pati sīvākā spēkošanās notikusi starp Rīgas, Ļeņingradas un Tallinas auto klubiem. Kā slavenākos vārdus no Latvijas sportistiem Volgu klasē var minēt Juri Belmeri, kurš Biķerniekos tika godalgots 15 reizes, un viņa brāli Valdi Belmeri – 10 reizes. Juris Belmers 80-to gadu beigās trasē sasniedza ātruma rekordu 124 km/h. Arnolds Dambis iesākumā startēja Volgu klasē, bet kad tika ieviestas Moskviču un Žiguļu klases, viņš pārgāja uz tām un sasniedza izcilus panākumus. Turklāt Dambis izaudzināja arī jauno paaudzi – viņa dēls Juris Dambis kopā ar tēvu Biķernieku apļos veiksmīgi riņķoja, finišēja un uzvarēja. Tikpat slavena bija arī formulu klase, kur izcilākais no mūsējiem bija rīdzinieks Viktors Tjaguņenko un Ādažu sportists Elmo Saļms. Jāpiebilst, ka formulu klasē ir startējuši arī Indulis Rukuts un Māris Ozoliņš, kuri paralēli sportam vēlāk vadīja Biķernieku komplekso sporta bāzi.
Sacensību dalībnieku skaits strauji auga. To bija tik daudz, ka nācās pat pagarināt Biķernieku starta un finiša taisni līdz 30 automašīnām vienlaicīgi, kas šajā trasē no drošības viedokļa ir maksimāli pieļaujamais. Pēc tā laika publikācijām var secināt, ka maksimālais sportistu skaits tika sasniegts 1980. gadā, kad uz starta līnijas stājās 154 sportisti no 23 PSRS pilsētām. Pēc tam sacensību popularitāte mazinājās, mainījās politiskie apstākļi un trūka finansējums, tādēļ 1991.gadā Dzintara Volga norisinājās pēdējo reizi.