Nepilnīgās likumdošanas dēļ šobrīd iespējams pārdot pudelēs iepildītu krāna ūdeni, par to patērētāju pat neinformējot. Šāds ūdens, kuru klasificē kā dzeramo ūdeni, var tikt filtrēts vai dažkārt bagātināts ar minerālvielām, taču maksā aptuveni 311 reižu dārgāk nekā parastais ūdens, ko pilsētnieku mājās piegādā ūdensapgādes uzņēmums.
Lai aizstāvētu patērētāju intereses, Zemkopības ministrija (ZM) izstrādāja noteikumu projektu Klasifikācijas, kvalitātes un marķējuma prasības bezalkoholiskiem dzērieniem, kas uzliktu par pienākumu ražotājam uz marķējuma norādīt ūdens ieguves vietu. Pēc ministrijas secinātā, lielākā daļa fasētā dzeramā ūdens ražotāju savas produkcijas cenu balsta uz viltīgi izdomātiem nosaukumiem un bieži patiesībai neatbilstošām mārketinga leģendām.
Saskaņā ar SIA Venden datiem, Latvijā aptuveni 62 procenti no pudelēs pildīta ūdens ir dzeramais ūdens, kuram saskaņā ar pašreizējo likumdošanu nav jānorāda izcelsme, un tikai 37% ir dabīgais minerālūdens, bet 1 % – avotu ūdens.
Dabīgā minerālūdens un avotu ūdens ražotājiem prasības ir daudz stingrākas nekā dzeramā ūdens ražotājiem, no kuriem daudzi pudelēs pilda krāna ūdeni. Savukārt cena, par kādu tiek pārdoti dabīgie ūdeņi un pudelēs pildīts krāna ūdens, ir aptuveni vienāda, atsevišķos gadījumos ūdensvada ūdens pat dārgāks nekā dabīgi iegūtais. Diemžēl Latvijā pagaidām nav prasību, kas liktu ražotājam uz pudeles etiķetes norādīt ūdens ieguves vietu, piemēram, vai tas ir krāna ūdens, vai konkrēts dziļurbums. Latvijā dabīgā minerālūdens un avotu ūdens ražotājiem četras reizes gadā ir jāveic dārga sertifikācija, savukārt dzeramā ūdens ražotājiem šādu prasību nav, un tas, protams, izkropļo tirgu. Piemēram, Cido Grupa ražo gan dabīgo minerālūdeni Mangaļi, gan arī dzeramo ūdeni Mangaļi. Lai gan nosaukums ir vienāds, tas nebūt nenozīmē, ka arī saturs ir identisks. Arī prasības šo ūdeņu ražošanai atšķiras.
Latvijā dabīgo ūdeņu ražošanu, reglamentē MK noteikumi Nr. 1130, kuri izdala dabīgo minerālūdeni un avotu ūdeni atsevišķā kategorijā un nosaka tam papildprasības un atšķirības no parastā dzeramā ūdens. Pirmkārt, dabīgu ūdeni nedrīkst nekādi apstrādāt (tikai mehāniski filtrēt vai pievienot ogļskābo gāzi). Otrkārt, ir jāapstiprina ne tikai paša ūdens kvalitāte, bet arī tā ieguves vietas atbilstība visaugstākajām prasībām.
Savukārt dzeramo ūdeņu ražošanu Latvijā reglamentē pilnīgi citi MK noteikumi Nr. 235, kas nosaka kopējās dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, kuras ir jāievēro visiem, kas Latvijā piedāvā dzeramo ūdeni, neatkarīgi no tā, kā tas tiek piegādāts – pudelēs, cisternās vai tieši no krāna. Šie vispārējie noteikumi nosaka minimālās kvalitātes prasības un pieļauj dažādu veidu ūdens apstrādi.
Ražotāji nav vienisprātis
Lai gan kopš jauno noteikumu izstrādāšanas jau ir pagājuši vairāki mēneši, pagaidām to tālāka virzība ir apstājusies. «Pašlaik par noteikumu projektu notiek diskusijas, tiek iesniegti priekšlikumi. Ražotāji ir lūguši pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu līdz 15. septembrim,» Neatkarīgajai skaidroja ZM sabiedrisko attiecību speciāliste Solveiga Lazovska.
Arī bezalkoholisko dzērienu ražotāju vidū nav vienota viedokļa par to, kādiem būtu jābūt šiem noteikumiem. A/s Aldaris preses sekretārs Oskars Fīrmanis Neatkarīgajai norādīja, ka noteikumu projekta pašreizējā versijā ir daudzi neskaidri un nepareizi formulēti punkti. «Piemēram, ko noteikumu izstrādātāji saprot ar vārdkopu apstrādes veids. Šajā situācijā var šo procesu aprakstīt uz vairākām lappusēm, tādēļ nav saprotams, kas īsti ir jānorāda un cik daudz. Interesanti, vai, norādot apstrādes veidu, piemēram, reversā osmoze, pircējiem būs skaidrs, ko tas nozīmē? Šaubos gan,» sacīja O. Fīrmanis. «Jau pašlaik ūdens iepakojumu marķēšana Latvijā notiek saskaņā ar Eiropas Savienības noteikumiem, tādēļ aicinām atteikties no noteikumiem, kas ir augstāki nekā ES noteikti, jo tādējādi vietējie ūdens ražotāji tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā pret ārvalstu ražotājiem. Tas var radīt risku, ka kompānijas pārceļ ūdens ražošanu, piemēram, uz Lietuvu vai Igauniju, kur nav šādi papildu noteikumi, tādējādi arī zaudējot nodokļu ieņēmumus. Par to, ka vietējie ražotāji tiks nostādīti nevienlīdzīgā situācijā, diskusijā atzina arī ZM pārstāves. Mums nav skaidrs un šķiet dīvaini, kāpēc Latvijas ražotājiem atkal tiek izvirzītas augstākas papildu prasības nekā tikko pieņemtajā regulā Par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem.»
Savukārt Cido Grupas pārstāve Inese Lielpinka Neatkarīgajai atzina, ka uzņēmums noteikti iestājas par jauno marķēšanas kārtību fasētā ūdens sortimentam. Proti, patērētājam ir tiesības zināt, kādu produktu viņš iegādājas. Savukārt ražotājam ir pienākums nodrošināt, ka šo informāciju patērētājs var ērti iegūt.
«Fasētā ūdens sortiments tirdzniecības vietās ir ļoti plašs, un nenoliedzami patērētājam saskatīt acīmredzamas atšķirības nav viegli, īpaši daiļrunīgo un skaisto nosaukumu dēļ. Piemēram, lielai daļai cilvēku nav skaidrs, kā atšķiras dabīgs minerālūdens no parasta gāzēta dzeramā ūdens. Turklāt tikai pāris no plašā sortimenta ir pašmāju ražotāju dabīgs minerālūdens. Uzskatām, ka ražotājiem, kuri stingri ievēro visas prasības un kvalitātes standartus, nav ko slēpt un līdz ar to jauno marķēšanas kārtību tie vērtēs kā pozitīvu un sen gaidītu iniciatīvu,» sacīja I. Lielpinka.
Arī ārzemes neiztiek bez ūdens skandāliem. Piemēram, 2004. gadā Lielbritānijā sabiedrība bija sašutusi, uzzinot, ka dzeramo ūdeni Dasani CocaCola saņem no ūdensvada, lai gan to reklamē kā tīru dzeramo ūdeni. Tas, protams, tiek filtrēts un bagātināts ar minerālvielām, taču maksā 3000 reižu dārgāk nekā parasts dzeramais ūdens, toreiz ziņoja ForaCapital. Kompānija norādīja, ka produkta vērtību, kura recepte ir speciāli izveidota tā, lai tas atbilstu britu patērētāju gaumei, nosaka nevis ūdens avots, bet gan tā apstrāde. ASV, kur Dasani ūdens tiek pārdots kopš 1999. gada un ieņem otro vietu dzeramā ūdens tirgū pēc PepsiCo ražotā Aquafina, CocaCola arī izmantojot ūdensvada ūdeni.
Iespējams, dabīgā ūdens aizsardzības problēmu vajadzētu pacelt ES līmenī, kur darbojas līdzīgs regulējums, piemēram, piena produktu tirgū. Par krējumu, sviestu, biezpienu, pienu drīkst saukt tikai tos produktus, kuros nav pievienota aizstājējviela, piemēram, augu tauki. SIA Venden valdes priekšsēdētājs Andrejs Pavlovs gan šaubās, vai dabīgā ūdens aizsardzības problēmu izdotos pacelt ES līmenī. «Vecajās Eiropas Savienības valstīs ūdens tirgū nav disbalansa, jo šajās valstīs tradicionāli pudelēs tiek pārdots minerālūdens vai avotu ūdens, nevis krāna ūdens. Latvijas iedzīvotāji savā ziņā ir situācijas ķīlnieki, jo mūsu valstī neizveidojās tradīcija dzert minerālūdeni, kā tas ir citās ES valstīs,» Neatkarīgajai sacīja A. Pavlovs.