"Ir cilvēki, kas neaiziet pavisam"; Latvijas Laborantu Asociācija izplata sēru vēsti

© Pexels

"2026. gada 14. novembra rītā apstājās Sarmītes Grīgas dzīves laiks. Līdz viņas dzimšanas dienai, 8. decembrim, bija palikušas vien dažas nedēļas..." vietnē "Facebook" vēsta Latvijas Laborantu Asociācija.

IN MEMORIAM
Sarmītei Grīgai
08.12.1962. - 14.11.2026.
Ir cilvēki, kas neaiziet pavisam,
Jo viņu sirds paliek mūsu atmiņās.
Viņu labestība - mūsu ikdienā,
Un viņu dzīves gaisma - mūsu sirdīs.
2026. gada 14. novembra rītā apstājās Sarmītes Grīgas dzīves laiks. Līdz viņas dzimšanas dienai, 8. decembrim, bija palikušas vien dažas nedēļas...
Ir tik grūti pieņemt, ka cilvēks, kurš vēl nesen bija tepat, atsaucīgs, ieinteresēts, klātesošs, nu ir kļuvis par daļu no mūsu atmiņām. Taču ir cilvēki, kuru aiziešana neatņem viņu klātbūtni. Viņi paliek mūsu stāstos, kopīgajos darbos, atmiņās un sirds siltumā. Sarmīte bija viens no šādiem cilvēkiem.
Viņas sapnis jau kopš bērnības bija medicīna. Un šim sapnim Sarmīte sekoja agri, pēc astotās klases izvēloties apgūt feldšera laboranta profesiju Rīgas 2. medicīnas skolā. Tā nebija nejauša izvēle. Tas bija aicinājums, kas, kā vēlāk pierādīja dzīve, nekad viņu īsti neatstāja. Pēc medicīnas skolas absolvēšanas Sarmīte uzsāka darba gaitas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Klīniskās diagnostikas laboratorijā, strādājot Uzņemšanas nodaļas laboratorijā. Darbs uzņemšanas laboratorijā prasīja īpašu profesionalitāti, plašas zināšanas un spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus. Dežūrās bija jāprot viss - hematoloģija, klīniskā diagnostika, bioķīmija, parazitoloģija, jāņem izmeklējamie paraugi un jāveic dažādi laboratoriskie izmeklējumi. Bija jāstrādā precīzi, atbildīgi un ātri, jo aiz katra izmeklējuma rezultāta stāvēja cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība. Un Sarmīte to prata.
Taču laboratorijas dzīve nebija tikai analīzes, mikroskopi un dežūras. Tā bija arī īpaša kolēģu kopības sajūta, savstarpēja palīdzēšana un cilvēcība. Ja nakts stundās laboratorijā iestājās kāds klusāks brīdis, Sarmīte nesēdēja bez darba. Viņa palīdzēja Uzņemšanas nodaļas kolēģiem, gatavojot no vates tamponus sterilizācijai. Šķietami mazs darbiņš, bet tik daudz pasaka par cilvēku. Sarmītei bija svarīgi ne tikai labi paveikt savu darbu, bet arī palīdzēt citiem.
Deviņdesmitajos gados, kad Latvijā mainījās dzīve un pavērās jaunas iespējas, Sarmīte pieņēma vēl vienu izaicinājumu. Viņa papildus mācījās, apguva grāmatvedību un uz neilgu laiku atvadījās no laboratorijas darba. Taču no sava patiesā aicinājuma nav tik viegli aiziet.
Sarmīte atgriezās Stradiņa slimnīcas laboratorijā. Atgriezās vidē, kuru pazina, darbā, kuru prata, un pie cilvēkiem, ar kuriem viņu vienoja daudz vairāk nekā tikai darba pienākumi.
Viņai piemita nerimstoša vēlme mācīties un pilnveidoties. Paralēli darbam laboratorijā Sarmīte studēja un ieguva maģistra grādu ar ekonomiku un vadību saistītā jomā. Varētu teikt, ka Sarmītei dzīvē bija divi profesionālie aicinājumi - medicīnas laboratorija un finanšu pasaule. Vienā bija nepieciešama precizitāte, zināšanas un atbildība par cilvēka veselību, otrā analītiska domāšana, rūpība un uzticamība. Un abās jomās viņa spēja ieguldīt savu sirdi.
Arī tad, kad Sarmīte bija noslēgusi aktīvās darba gaitas biomedicīnas laboranta profesijā, viņas saikne ar laboratorijas cilvēkiem nepārtrūka. Viņa kļuva par Latvijas Laborantu asociācijas grāmatvedi, sniedzot nozīmīgu ieguldījumu asociācijas darbībā. Tas nebija tikai darbs ar skaitļiem, dokumentiem un pārskatiem. Tā bija piederība savai profesionālajai saimei, vēlme palīdzēt, iesaistīties un būt līdzās.
Sarmītes atsaucība, ieinteresētība un gatavība palīdzēt bija īpašības, uz kurām vienmēr varēja paļauties. Viņa prata būt klāt ne tikai tad, kad tas bija nepieciešams darba pienākumu dēļ, bet arī tad, kad kādam vajadzēja padomu, atbalstu vai vienkārši cilvēcīgu sapratni.
Šodien, atvadoties no Sarmītes, mēs atceramies ne tikai profesionāli, uzticamu kolēģi un Latvijas Laborantu asociācijas ilggadēju atbalstu. Mēs atceramies cilvēku ar darbīgām rokām, zinātkāru prātu un atsaucīgu sirdi. Cilvēku, kurš prata uzņemties atbildību, kuram varēja uzticēties un, kurš nekad nezaudēja saikni ar savu pirmo dzīves aicinājumu - medicīnu.
Sarmīt, Tavs dzīves ceļš ir noslēdzies, bet viss labais, ko esi devusi, paliek. Paliek Tavs darbs, Tava palīdzība, kopīgās atmiņas un siltums, ar kādu Tevi atcerēsimies.
Paldies Tev, Sarmīt, par kopā pavadīto laiku, par darbu, par draudzību un par visu labo, ko esi atstājusi mūsu dzīvēs.
Atvadīšanās no Sarmītes Grīgas notiks 2026. gada 20. novembrī plkst. 14.00 Baldones kapu kapličā.
Gaišu Tev mūžības ceļu, mīļā Sarmīt!
Ar dziļu cieņu, pateicību un skumjām -
Latvijas Laborantu asociācija

Lasi arī:

Video