Latvijas bagātības zemes dzīlēs: zinātnieki apstiprina dzelzs, mangāna un kobalta potenciālu

Latvijas zemes dzīles glabā daudzsološas metālu bagātības. Latvijas Universitātes zinātnieki ar mūsdienīgām metodēm izpētījuši Staiceles un Gārsenes dzelzsrūdas, precizējot to sastāvu un apstiprinot arī mangāna un vietām paaugstinātu kobalta saturu. Rezultāti dod pamatu jaunam izpētes posmam, lai noskaidrotu šo seno rūdu sistēmu iespējamo saimniecisko nozīmi.

Pirmo reizi vairāk nekā 40 gadu laikā abu iegulu paraugi detalizēti analizēti ar mūsdienīgām metodēm. Pētījumu veicis LU ģeoloģijas doktorants Dmitrijs Vorobjovs kopā ar Ģeoloģijas un Ķīmijas nodaļu pētniekiem, informē universitāte.

Šīs rūdas nav jauns atklājums. Par tām bija zināms jau agrāk, taču jaunās mikroskopijas un spektroskopijas metodes ļāvušas daudz precīzāk noteikt metālu saturu un izprast iežu veidošanos. Zinātnieki izmantojuši senāku izpētes urbumu serdes, kas glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pārvaldītajā krātuvē.

Bagātības slēpjas dziļi: Staicelē rūdu saturošie ieži sākas aptuveni 700 metru zem zemes, bet Gārsenē — apmēram kilometra dziļumā. Savulaik uz to klātbūtni norādīja spēcīgas magnētiskās anomālijas, un pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā tur ierīkoja izpētes urbumus.

Staicelē pētnieku interesi piesaista dzelzs un mangāna kombinācija. Atsevišķos paraugos mangāna oksīda saturs sasniedz 18,9%. Pēc ķīmiskā sastāva šo rūdu sistēmu var salīdzināt ar zināmām dzelzs un mangāna iegulām Zviedrijas Bergslāgenas reģionā un Jehvi Igaunijā.

Savukārt Gārsenē bagātākajos magnetīta kvarcītos vidējais dzelzs oksīda saturs sasniedz 76,5%, bet atsevišķos paraugos — 92,6%. Tie ir dzelzs oksīda, nevis tīra metāliska dzelzs satura rādītāji. Pētnieki norāda, ka bagātākie paraugi atbilst vidējas līdz augstas kvalitātes dzelzsrūdām.

Gārsenē konstatēts arī kobalts, kas saistīts ar sulfīdu minerāliem - pirītu un pirotīnu. Atsevišķos paraugos tā koncentrācija tuvojas kilogramam uz tonnu ieža. Deviņos visvairāk bagātinātajos paraugos vidējais saturs bijis aptuveni 555 grami uz tonnu. Šos skaitļus gan nevar attiecināt uz visu iegulu: paaugstināta koncentrācija konstatēta atsevišķos intervālos.

"Pašlaik mēs vēl nerunājam par atradnēm, kurās varētu nekavējoties sākt ieguvi. Galvenais pētījuma rezultāts ir pierādījums, ka Latvijas kristāliskajā pamatklintājā patiešām atrodas lielas un daudzveidīgas rūdu sistēmas," skaidro pētījuma vadošais autors Dmitrijs Vorobjovs.

Iepriekšējās desmitgadēs, balstoties netiešos ģeofizikālajos datos, pieļauts, ka abu vietu dzelzsrūdu resursi varētu sasniegt vairākus miljardus tonnu. Tomēr tā ir agrāka aplēse, kas vēl jāprecizē, nevis jaunajā pētījumā apstiprināts rūpnieciski iegūstamu krājumu apjoms.

Nākamais solis ir jauns telpisks ģeoloģiskais modelis, papildu ģeofizikālie pētījumi un nākotnē arī jauni urbumi. Iespējamā ieguve būtu atkarīga no rūdu dziļuma, bagātāko slāņu izmēriem, sastāva, izmaksām un vides aizsardzības prasībām.

Pētījums ļauj ieskatīties arī Latvijas ļoti senajā pagātnē. Pēc zinātnieku secinājumiem, dzelzi saturošie nogulumi sākotnēji veidojušies sena jūras baseina dibenā. Daļu metālu tur nogādājuši zemūdens vulkānu karstie šķīdumi. Vēlāks spiediens, karstums un iežu pārveidošanās radījusi rūdas, kas mūsdienās slēpjas zem biezās nogulumiežu segas.

Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā "Bulletin of the Geological Society of Finland". Darbs īstenots Latvijas Zinātnes padomes finansētajā projektā par metālus saturošo pamatklintāja iežu rūdu potenciālu Viduslatvijā un Austrumlatvijā.